Svētdiena, 2022. gada 25. septembris
Vārda diena : Rauls, Rodrigo
 Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Kailgliemežu uzvaras gājiens

20.09.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

 

Foto no DAP arhīva

Spānijas kailgliemezis novērojams no pavasara līdz pat decembrim, ar aktivitātes kulmināciju no jūnija līdz septembrim. Liels izmērā, vidēji sasniedzot 10 centimetrus. Gliemeža krāsa mēdz variēt no oranžas līdz brūnai. Latvijā Spānijas kailgliemezim nav dabisko ienaidnieku.


Tikai retais pēdējos gados būs palaidis garām nenogurstošo dārznieku cīņu ar Spānijas kailgliemezi. Tas Latvijā pirmoreiz konstatēts 2009. gadā Pastendē. Pietika tikai ar dažiem gadiem, lai jaunā un invazīvā suga izplatītos pa visu valsts teritoriju.

   Dabas aizsardzības pārvaldes monitoringa dati liecina, ka visvairāk ziņojumu par privātīpašumā, pašvaldības teritorijā, parkā, pastaigu takā, ezera malā konstatētiem Spānijas kailgliemežiem ir Latvijas centrālajā daļā, Kurzemē, Zemgalē, un speciālisti raksturo, ka vismazāk šī invazīvā suga pašlaik sastopama Latgalē, minot, ka "varbūt mazāk novērojumu, varbūt dārzos mazāk stādīti podotie, ievestie svešzemju augi". Tomēr speciālistu sliktākā prognoze ir tā, ka kailgliemezi Latvijā izskaust pilnībā vairs nav iespējams. Skaitliski indivīdus var mazināt un censties sadzīvot.

Kurzemnieki rīkojas aktīvi

   Vides eksperti norāda: ja īpašumā tikko pamana Spānijas kailgliemezi, tad vēl var iespēt ar invazīvo sugu cīnīties. Mehāniski katrs indivīds ir jānolasa un jāiznīcina. Vien svarīgi, lai kaimiņi to dara kopā. Ja viens cenšas invazīvo sugu apturēt, bet otrs neliekas ne zinis, tad nebūs paliekoša rezultāta. Kailgliemezis pārvietojas, un kaitīgais dārzu, parku un ezermalu iemītnieks to dara visai ātri.
   Augusta vidū Talsos notika pirmā publiskā kailgliemežu lasīšanas talka. Par šo aktivitāti ziņoja vairāki mediji. Talsu novads šogad aktīvāk iesaistās cīņā ar kailgliemežiem – pirmo reizi piecās publiskās teritorijās Talsu pilsētā izmantoti ķīmiskie līdzekļi, un, lai gan rezultāti ir acīmredzami, ar to nav pietiekami. Tāpēc, tumsai iestājoties, kad kailgliemeži ir visaktīvākie, talsenieki devās pirmajā publiskajā kailgliemežu lasīšanas talkā. Talsos Vilkmuižas ezera apkārtne ir Spānijas kailgliemežu iecienīta vieta – mitra un ēnaina. Šī ir viena no piecām teritorijām, kas šovasar apstrādāta ar limacīdiem. Pašvaldība secinājusi, ka metode ir resursu ietilpīga un daļēji efektīva, tāpēc jākombinē ar citām metodēm. Un par efektīvu tiek atzīta lasīšana ar rokām. Talsos talkas laikā pāris stundās salasīti vismaz 20 litri kailgliemežu.
   "Aicinām ikvienu piedalīties brīvprātīgajā kustībā pret Spānijas kailgliemezi un pievienoties nākamajās lasīšanas talkās," teikts Talsu novada pašvaldības informācijā. Talsos arī apsver iespēju, ka entuziasti, kas grib vismaz ierobežot kailgliemeža invāziju, varētu apvienoties iknedēļas kailgliemežu lasīšanas klubiņā.
   Salasītie gliemeži tiek mehāniski iznīcināti: pelde sālsūdenī, duršana uz mietiņiem, pārraušana uz pusēm. Izklausās drastiski, bet ar invazīvu sugu citādi nevar. Arī vides speciālisti uzsvēruši, ka katrs indivīds ir jāiznīcina.

Lien pat promenādē

   Tas ir Valmieras centrā, vietējo un pilsētas viesu iecienītā pastaigu un atpūtas vietā. Promenāde ir apkārt Dzirnavu ezeriņam, un mitrā vieta, leknā zāle un apstādījumi tīk Spānijas kailgliemezim. Saulainā, karstā laikā bezmugurkaulnieku uz ietvēm nesastapt, bet agrās rīta, vakara stundās, kad vēsāks un mitrāks, var pamanīt kailgliemežu bariņus.
   Pirmoreiz 2018. gada vasarā pašvaldības sabiedriskās attiecības un mediji informēja par Spānijas kailgliemeža invāziju Valmierā un sekoja vairāki Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistu padomi, ieteikumi, kā rīkoties, ja Spānijas kailgliemezis konstatēts privātīpašumos.
   Parunājot ar valmieriešiem, kuru pārziņā mazdārziņš, diemžēl katrs pateiks, ka šo invazīvo sugu savā īpašumā redzējis.
   "No rīta devos izkārt veļu. Mums zāliens, kurā plaši mārpuķīšu laukumi. Tur laikam mitruma vairāk, jo pāris lielus kailgliemežus un vismaz desmit mazākus varēja salasīt tieši tur," tā mazdārziņa saimniece Ilze Burkānciemā, kas ir viens no privātmāju rajoniem Valmierā. Citā mazdārziņā saimniece šķendējās, ka kailgliemeži nograuzuši prāvu ķirbi, atstājot vien tā mīkstumu stādītājiem. Ir privātmāju īpašnieki, kas pirmoreiz savā dzīvesvietā kailgliemežus pamanījuši zem pavasarī atvestās malkas kaudzes, jo tur pieturas mitrums, bet kāda sieviete bijusi pārliecināta, ka Spānijas kailgliemeža viņas saimniecībā vēl nav, bet tos atradusi, pārvietojot bērniem uzlikto peldbaseinu.
   Invazīvā suga Valmierā ir un turpina savu uzvaras gājienu. Katrs, kurš īpašumā gliemežus pamana, tos salasa un piebeidz. Viens pārkniebjot, cits iemetot sālī. Lai lasītu kailgliemežus, kas vairojas Dzirnavu ezeriņa krastā, iespējams, vienīgā izeja būtu brīvprātīgo talka. Pagaidām nav pašvaldības aicinājuma tādā piedalīties.
   "Kailgliemeži jālasa ar rokām. Būtu jāorganizē pieaugušie, būtu vajadzīgas darba rokas, kas to dara, jo nevar pieaicināt skolēnus palīgos. Es atceros, ka mudinājām glābt aizsargājamās sugas, piemēram, krupjus, lūdzot bērnus tos pieskatīt, nonest no ceļa, lai izglābtu, bet mēs nevaram uzrunāt skolēnus, lai lasa gliemežus, kuri būs jāiznīcina. Paliels dzīvnieks tomēr. Tā ir sensitīva lieta," tā Valmieras novada pašvaldības Dabas resursu pārvaldības nodaļas vadītāja Iveta Ence, piebilstot, ka pagaidām nav diskutēts par to, kā jautājumu risināt.
   "Es nenoliedzu, ka tā ir problēma un to noteikti nāksies risināt, bet pagaidām nevienā teikumā nevaru lielīties ar to, ka mums būtu plāns, vai esam kaut ko gatavi darīt. Domāju, ka jādiskutē, jāpiesaista arī eksperti, mums vajadzētu Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistu ieteikumus, kā darīt labāk, prasmīgāk, jo kaut ko paveikt uz savu roku diez vai ir jēgpilni," tā I. Ence, piebilstot, ka Spānijas kailgliemeži nav vienīgā suga, kas traucē iedzīvotāju labsajūtai un darbībai. Valmieras novadā esot sūdzības par nesakārtotām teritorijām ar latvāņiem, zeltslotiņām, arī lupīnām. Tāpat iedzīvotājiem traucē, ka kaijas ir apsēdušas pilsētas daudzdzīvokļu namu jumtu kores.
   "Mēs jau nešausim kaijas, bet arī ir jāmeklē izskaidrojums, ko un kā pareizāk darīt, lai šo putnu pilsētā būtu nevis vairāk, bet mazāk. Mēs neesam piejūras pilsēta, bet putni ir savairojušies un iedzīvotājiem traucē," teic pašvaldības amatpersona.

Kaitīgs dabai un saimnieciskajai darbībai

   Spānijas kailgliemezis ir viena no jaunākajām invazīvajām sugām Latvijā.
   Invazīvajām sugām var vajadzēt pat 100 gadus, lai pielāgotos kādai teritorijai, bet Spānijas kailgliemezim nevajadzēja pat desmit gadus, lai būtu spēcīgi invazīvs. Kailgliemezis tika ievests un joprojām tiek ievests ar podotajiem stādiem, augsni. Būvgruži, atkritumi ir veids, kā kailgliemezis ceļo pa tuvākajām teritorijām, bet no ārvalstīm ar stādiem podos. "Ievedot savā saimniecībā, mazdārziņā šo sugu, no viņa vaļā tikt būtībā ir neiespējami," norāda arī Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE IP LatViaNature invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska, piebilstot, ka, izvēloties dekoratīvos augus stādījumiem, ainaviskas vides veidošanai, ir visas iespējas pašlaik piemeklēt Latvijas stādaudzētavās sarūpēto. Iegādājoties Latvijā audzēto, būs iespējams arī iegūt vairāk ziņu par auga īpašībām. Iepērkoties lielveikalos vai internetā, šīs ziņas būs skopākas, un neviens arī nevarēs zināt, vai augsnē, kurā jau ieaudzies košais stāds, nav maza kailgliemeža vai simtiem indivīda izdētu oliņu.
   Spānijas kailgliemezi kā invazīvu sugu raksturo divas pamatdarbības: ēst un vairoties. Gadā viens indivīds izdēj līdz 500 olām. No viena rodas 500 jauni gliemeži, kas izaug garumā vidēji līdz 10 centimetriem, un visi viņi metas ēst augu barību, citus bezmugurkaulniekus.
   "Kāpēc kailgliemezis tik ļoti uzmanības centrā? Kailgliemezis ļoti kaitē privātīpašumam, mazdārziņam, jo tur viņš jūtas kā restorānā. Apēd kāpostus, salātus, gurķus un zemenes desertā. Tāpēc viņš dzīvo tuvu cilvēkam, jo tur viņam vieglāk izdzīvot. Savvaļā graudzāļu laukā viņam klātos grūtāk," skaidro eksperte.
   Spānijas kailgliemezis ir invazīvs daudzās Eiropas valstīs. Vācijā, ja īpašumā ir Spānijas kailgliemezis, tad īpašuma vērtība būtiski krītas un būtisks kaitējums tiek nodarīts ražotājiem. Zviedrijā, Norvēģijā zemeņu audzētāji pērn bijuši panikā, jo lielu daļu ražas, tātad arī plānoto ienākumu, iznīcinājuši kailgliemeži.

Aicina ziņot par izplatību

   Pirms dažiem gadiem, kad Spānijas kailgliemežu uzvaras gājiens turpinājies un vajadzējis izsekot tā izplatības dinamikai, Dabas aizsardzības pārvalde izveidojusi e-pasta adresi, lai iedzīvotāji rakstītu, kur no jauna manījuši šo invazīvo radījumu. Cilvēku atsaucība bijusi liela. Tagad parasts e-pasts pārtapis interneta vietnē un mobilajā lietotnē "Invazīvo sugu pārvaldnieks". Tajā ievietots 50 nozīmīgāko sugu saraksts: invazīvie augi un dzīvnieki, tur pieejami fakti par katru sugu, īss to apraksts, arī attēli, lai vieglāk sugu atpazīt. Pārvaldniekā rodama informācija par to, kurās teritorijās invazīvā suga visplašāk izplatīta, iedzīvotāji var aplūkot, vai suga sastopama viņu novadā vai kaimiņos.
   "Ja cilvēki mums paziņo, kur invazīvo sugu sastapuši, pamanījuši pirmoreiz, tad tas vēl ir brīdis, kad rīkoties. Izejas dati ir mūsu atslēgas vārds. Ja noķeram izplatības sākumu, tad varam zvanīt trauksmes zvanus, mudināt tikt ar invazīvās sugas aizsākumiem teritorijā galā. Ja šo posmu palaižam garām, nerīkojamies, tad, kā jau iepriekš tika minēts, dažu sugu invāzija Latvijā ir ļoti strauja," norāda Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Neuzvaramais Sosnovska latvānis

19.09.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Sosnovska latvānis uzskatāms par bīstamāko invazīvo sugu Latvijā, un gadu gaitā tā izplatība strauji pieaugusi, lielākoties nekoptās zemes platībās un grāvjos. Lielu uzmanību latvāņa izpētei un apkarošanas pasākumiem pievērš Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) speciālisti, atsaucoties uz negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un valsts ekonomiku. Valstī uzmērītā ar latvāni invadētā teritorija sasniegusi jau 10 946 ha platību un ar piecdesmito gadu sākumā ievesto perspektīvo lopbarības augu nu jācīnās visiem iespējamiem līdzekļiem.

Latvāņu ziedi sakārtoti čemurā, kura diametrs var būt pat 50 centimetri.

Nenogurstoši mēģina apturēt

   VAAD speciālisti skaidro, ka latvāņu ierobežošanas pasākumi jāveic regulāri, jāapbruņojas ar lielu pacietību un jāievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības. Izsmeļoša informācija par dažādām šo augu apkarošanas metodēm atrodama dienesta mājaslapā. Izmantot var mehāniskos, bioloģiskos un ķīmiskos ierobežošanas paņēmienus. Atkarībā no iespējām tos var kombinēt vai arī lietot atsevišķi.
   Mehāniskā apkarošana ietver ziedkopas vai čemura ar zaļajām sēklām nogriešanu, galvenās ziedkopas izduršanu ar lāpstu, teritorijas noklāšanu ar gaismas necaurlaidīgu plēvi vai mulču, arī nopļaušanu, tāpat augsnes apstrādi. Tieši pēdējo speciālisti atzīst par vienu no efektīvākajiem paņēmieniem. Izmantojot lieljaudas tehniku, augsnes apstrāde darbojas kompleksi – nogriež un sasmalcina ilgi augušo latvāņu saknes, iestrādā latvāni augsnē, kā arī regulāri iznīcina jaunos latvāņa dīgstus.
   Ķīmisko ierobežošanu var veikt, izmantojot Latvijas Republikas augu aizsardzības līdzekļu reģistrā iekļautos herbicīdus, bet bioloģisko – ar noganīšanu vai ierobežošanu ar zaļmēslojumu vai citiem augiem. Tomēr visefektīvākās ir bioloģisko, mehānisko un ķīmisko metožu un paņēmienu kombinācijas, kas papildina cita citu un nav atdalāmas vai lietojamas atsevišķi.
   VAAD Augu karantīnas departamenta vecākā inspektore Astra Garkāje norāda, ka rezultāti cīņā ar latvāņiem atkarīgi no mums pašiem un sev vēlamās dzīves kvalitātes nodrošināšanas. "Vietās, kur tiek veikti ierobežošanas pasākumi, rezultāti jau ir redzami. Turpretī novārtā atstātajās teritorijās latvānis iet savā uzvaras gājienā. Bez cilvēka iejaukšanās bīstamais augs aizvien turpinās izplesties," apgalvo speciāliste.

   Veicot latvāņu ķīmisko ierobežošanu, jāievēro drošības pasākumi – jāizmanto ūdensnecaurlaidīgs aizsargtērps, aizsargcimdi, zābaki, sejas aizsargmaska vai aizsargbrilles. Līdzi jābūt ūdens traukam, un pēc ierobežošanas veikšanas ar ūdeni jānoskalo darba aizsardzības līdzekļi un darbarīki.

Zemes īpašnieka atbildība

   No latvāņa kaitīgās ietekmes visvairāk cieš privātīpašnieki, kuru teritorijā iemitinājies nelūgtais viesis. Zemes īpašniekam jāuzņemas atbildība par sev piederošo platību, kā arī nedrīkst pieļaut auga turpmāku izplatīšanos.
   Situācija tiek kontrolēta atbilstoši Ministru kabineta 2008. gada 14. jūlija noteikumiem Nr. 559 "Invazīvās augu sugas – Sosnovska latvāņa – izplatības ierobežošanas noteikumi". Tie paredz, ka gadījumā, ja personai piederošajā zemes vienībā ir konstatēts latvānis ar izveidojušos ziedkopu, tiek uzskatīts, ka tā izplatības ierobežošanas pasākumi nav veikti. Savukārt "Augu aizsardzības likumā" noteikts, ka par latvāņa izplatības ierobežošanas pasākumu neīstenošanu ir paredzēta administratīvā atbildība. Un atbildīgs par latvāņa izplatības ierobežošanas pasākumu īstenošanu ir zemes īpašnieks vai valdītājs.
   Kā ar šo likuma normu ievērošanu veicas ikdienā? Limbažu novada Pašvaldības policijas priekšnieks Raivis Galītis pastāsta: "Gadījumos, kad konstatējam pārkāpumu, īpašniekam tiek sagatavots un nosūtīts paziņojums, dodot laiku ierobežot latvāņa izplatību. Līdz augusta sākumam bija nosūtīti 14 paziņojumi, informējot, ka netiek veikti latvāņa izplatības ierobežošanas pasākumi personai piederošajā īpašumā." Viņš aicina iedzīvotājus ziņot par teritorijām, kas invadētas ar latvāni. Limbažu novadā ir vietas, kur situācija ir uzlabojusies, jo lauki tiek regulāri apstrādāti. Grūtāk iet tiem, kuru zeme atrodas ūdens tuvumā un nav iespējams izmantot ķīmisko auga apkarošanas metodi. R. Galītis norāda, ka atbildība jāuzņemas ne tikai par savu īpašumu, bet arī to, lai indīgais augs neizplatās un nepārņem kaimiņos esošās teritorijas.
   Ar šādu blakus esošā zemes īpašnieka bezatbildību saskāries Sandis Birkenbergs, kura ģimenes īpašums atrodas Limbažu novadā netālu no Vitrupes. "Zemi nopirkām pirms pieciem gadiem, latvāņi parādījās pēc kāda laika. Visticamāk, ka indīgais augs mūsu teritorijā nonāca no blakus esošā zemes gabala, kur latvāņu augšana netika ierobežota. Kopējā zemes platība mums ir 15 ha, "svešzemnieki" aizņem nepilnu hektāru," stāsta īpašnieks. Cīņa ar indīgajiem augiem turpinoties jau vairākus gadus. Pavasarī izmanto apsmidzināšanu, bet vasaras otrajā pusē, tiklīdz parādās ziedkopas, cenšas tās iznīcināt. Blakus īpašumam atrodas upe un, izmantojot smidzinātājus, jāskatās, lai netiktu nodarīts ļaunums dabai. S. Birkenbergs norāda, ka šo indīgo augu sakņu sistēma ir diezgan spēcīga, tādēļ cīņa ar tiem, visticamāk, turpināsies vēl vairākus gadus. "Sākumā īsti nesapratām, kā rīkoties, jo internetā informācija ir pieejama, bet skaidras norādes, ko un kā darīt, tomēr grūti atrast. Mūspusē situāciju kontrolē Pašvaldības policija, kas latvāņu ziedēšanas laikā veic apsekošanas un pārbaudes. Ir gadījies, ka laikus nepaspējām reaģēt un saņēmām brīdinājumu. Jācer, ka tuvāko gadu laikā, veicot visus ierobežošanas pasākumus, no indīgā auga izdosies atbrīvoties," par situāciju pastāstīja S. Birkenbergs.

Joprojām jābrīdina par bīstamību

   A. Garkāje pastāsta, ka dienests diezgan daudz strādā, lai cilvēki augu ne tikai atpazītu, bet būtu informēti par tā bīstamību. "Šogad sarīkojām pirmo tiešsaistes semināru sociālajā vietnē Facebook. Regulāri sadarbojamies ar pašvaldībām, tāpat iesaistāmies dažādu izglītojošu pasākumu organizēšanā. Starptautiskā augu veselības gada laikā viens no tādiem bija velobrauciens ar invazīvo sugu, tai skaitā latvāņu, iepazīšanu. Cenšamies, lai informācija būtu pieejama iespējami plašākai sabiedrības daļai," informē speciāliste.
   Viņa uzsver, ka ārēji iespaidīgais un ziediem bagātais latvānis apdraud ne tikai citus augus, bet var radīt nopietnas veselības problēmas. Auga šūnsulai saskaroties ar ādu, ultravioleto staru ietekmē veidojas apdegumi. Tos rada aktīvās vielas furokumarīni, kas sarauj olbaltumvielu DNS un iznīcina šūnas. Audu bojājumi atgādina apdegumus, kas sākumā var palikt nepamanāmi un parādīties tikai pēc vairākām stundām.
   Saskare ar latvāņa šūnsulu var būt gan tieša, gan netieša – caur apģērbu, bet karstā un saulainā laikā arī ar tvaikiem. Īpaši jāuzmanās cilvēkiem, kuri ir alerģiski vai jutīgi, jo sliktu pašsajūtu un veselības traucējumus mēdz izraisīt arī latvāņa specifiskā smarža.

Kā rīkoties, ja saskare ar indīgo auga šūnsulu tomēr notikusi? Lai attīrītu ādu no latvāņa sulas, speciālisti iesaka skarto vietu mazgāt ar ūdeni un ziepēm aptuveni 15 minūtes. Tāpat jāņem vērā, ka pēc saskarsmes ar augu no saules stariem jāizvairās līdz pat trim diennaktīm. Gadījumos, kad parādījušās čūlas un apdegumi ir lieli, nepieciešams vērsties pie ārsta.

UZZIŅAI

Sosnovska latvānis (Heracleum sosnovskyi Manden)

  • Latvijā ievests no Kaukāza republikām.
  • Daudzgadīgs monokarps augs, kas uzzied, nogatavina sēklas un aiziet bojā.
  • Labvēlīgos laikapstākļos var ziedēt no jūnija līdz augustam.
  • Garais veģetācijas periods un sēklu daudzums nodrošina sekmīgu vairošanos.
  • Augsnē atrodamo sēklu skaits uz 1 m² var sasniegt 12 000.
  • Sēklu dīgtspēja saglabājas 3–6 gadus.
  • Augs ziemā bez sniega spēj izturēt –25°C, bet zem sniega segas pat –45°C.

SKAITĻI

Latvāņu izplatība Latvijā

  • Latgalē 2491,71 ha,
  • Vidzemē 4786,68 ha,
  • Zemgalē 953,92 ha,
  • Kurzemē 945,40 ha,
  • Rīgas reģionā 1768,34 ha.

Avots: No 2006. līdz 2021. gada rudenim veiktie mērījumi

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Invāzija bieži ir NEAPTURAMA

06.09.2022 NOVADI ZAĻO

   “Nereti paši cilvēki, it kā negribot neko sliktu, var nodarīt uz gadu simtiem paliekošu kaitējumu dabai,” skaidrojot situāciju ar invazīvo sugu izplatību Latvijā, saka Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) LIFE IP LatViaNature invazīvo sugu eksperte SANTA RUTKOVSKA. Ar viņu runājām par to, kuras ir tās sugas Latvijā, kas savas invazitātes dēļ jau rada milzīgas problēmas, un vai ir vēl iespējas kādu invāziju apturēt.


   “Vislabākā cīņa ar invazīvajām sugām ir tās neaudzēt, neieviest, neturēt. Tā vislētākā un efektīvākā metode,” skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE IP LatViaNature invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska.

– Ko saprotam ar “invazīvajām sugām”?
   – Invazīva suga var būt jebkura veida dzīvs organisms – augs, kukainis, zivs, sēne, baktērija vai pat organisma sēklas. Birku “invazīvs” parasti piešķir tām svešzemju sugām, kuras, nonākot jaunās dzīvesvietās, var sākt strauji vairoties, agresīvi izplatīties, nomākt vietējās sugas un apdraudēt ekosistēmas. Tās var nodarīt kaitējumu gan dabai, gan cilvēkiem.
   Ja var salikt vienkopus pilnīgi visas Latvijas sugas, tad apmēram viena trešdaļa no visām ir svešzemju sugas. To nosaukums jau liecina, ka dabiskais izplatības areāls atrodas svešās zemēs, nevis Latvijā.
   Svešzemju sugas uz Latviju atnāk dažādos ceļos: ar upju straumēm, vēju, dzīvnieku palīdzību, ievestas. Svešzemju sugas ir ļoti dažādas. Ir ļoti daudz dekoratīvu sugu, kam, piemēram, vajag atbalstu, lai suga izdzīvotu mūsmājās. Piemēram, dālijas mēs katru gadu rudenī izrokam, nesam pagrabā, pārzieminām un pavasarī stādām laukā, un ir daudzas dzīvnieku sugas, par kurām līdzīgi gādājam. Bet invazīvās sugas ir apmēram 10% liela šo svešzemju sugu grupa, kurām cilvēka palīdzība nav vajadzīga. Tās lieliski iztiek savvaļā bez mums. Un šīs sugas ir tās, kas ātri vairojas. Tās ir arī lielākas augumā, augi veido blīvas monoaudzes, šie dzīvnieki ir ātrāki, ēdelīgāki – konkurē par barības resursiem ar citiem augiem un dzīvniekiem. Visbiežāk invazīvās sugas ir bez dabiskiem ienaidniekiem un ir izturīgas, var pārnēsāt dažādus parazītus un slimības. Invazīvās sugas ir mazāk prasīgas pret augšanas apstākļiem un dzīvesvietu, jo vieglāk visam pielāgojas. Viss minētais ir košs īpašību kopums, kas invazīvajai sugai palīdz izspiest vietējās sugas no tām ierastās vides, jo spēcīgākais dzīvo, kā tam ērtāk un labvēlīgāk.

– Kad Latvijā invazīvajām sugām sāka pievērst īpašu vērību?
   – Invazīvajām sugām uzmanību pievēršam pēdējos gadu desmitos, jo iepriekš izpausmes nebija tik nozīmīgas. Nozīmīgs faktors, kas redzējumu mainīja, – klimata pārmaiņas. Arī Latvijā. Ziemas kļūst maigākas, un daudzas sugas, kas nevarēja pašas pārziemot, šobrīd var. Ja sugai ir šis invazīvais raksturs, tad tas var izpausties. Kā jau norādīju, tad problēma tiešām ir aktualizēta pēdējās desmitgadēs, un 2014. gadā ES mērogā ir pieņemta invazīvo sugu regula. Mums kā ES dalībvalstij ir saistoši regulas noteikumi un prasības. Būtiskais: pašreiz šajā regulā ir iekļautas 88 sugas.
   Vēl svarīgāk, ka daļa no šīm sugām ES vēl nebūt nav sastopamas, bet ir iekļautas sarakstā ar preventīvu nozīmi. Jo doma ir tāda: ja šī suga izrāda invazīvu raksturu citā pasaules daļā vai kontinentā un pie mums ir līdzīgi klimatiskie apstākļi, tad nav jāgaida, kad suga atradīs ceļu, kā atnākt un ieviesties. Regula dod zaļo gaismu izskaust katru tajā iekļauto invazīvo sugu, tiklīdz tā parādās. Un šī ir absolūti pareiza rīcība.

   – Ir augi, dzīvnieki, kurus katrs minēs, – latvānis, zeltslotiņas, kailgliemeži. Vai ar šo sugu iz­skaušanu esam stipri nokavējuši?
   – Ar daudzām invazīvām sugām Latvijā, arī Eiropā, esam nokavējuši. Invazīvajām sugām ir invāzijas līkne, ja tā var iedomāties: visātrāk un visvienkāršāk ar tām var tikt galā tad, kad sastopami atsevišķi indivīdi. Bet sabiedrība tajā brīdī par šo jauno augu vai dzīvnieku tā nedomā. Drīzāk saka: cik interesants, skaists, rets! Zinātnieki ir tie, kas zvana trauksmes zvanus. Sabiedrība par invazīvo sugu sāk uztraukties, kad tā kļūst traucējoša, kad ietekme jūtama un redzama. Cīnīties jau joprojām var ar Sosnovska latvāni, ar Kanādas zeltgalvīti, ar Spānijas kailgliemezi, bet lokālās teritorijās. Domāju, ka savvaļā, valstī kopumā, jā, cīņa ir nokavēta.

– Ja kādas sugas invāzija kļūst par problēmu, vai iespējama valstiska rīcība?
   – Redziet, Latvijas normatīvajos aktos (Ministru kabineta 30.06.2008. noteikumos Nr. 468 “Invazīvo augu sugu saraksts”) ir iekļauta tikai viena suga – Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi). Un tieši tāpēc cīņa ar latvāņiem notiek intensīvāk, mērķtiecīgāk, jo tas nozīmē, ka secīgi arī pašvaldības var rīkoties, var mudināt latvāņus apkarot privātajā teritorijā, var piesaistīt resursus, lai darbi sekmētos. Sanāk, ka pārējo invazīvo sugu kopīga apkarošana ir kā labās gribas parādīšana. Bet šīs sugas ir, un tās izskaust, domāju, vairs neizdosies.

– Ko dabas pasaule fiziski un acīmredzami zaudē konkrētu augu invāzijas dēļ?
   – Zudība ir tieša. Iedomājamies, ka mums ir dabīgā pļava, jāņuzāļu pļava. Visu vasaru varam meklēt kaut ko ziedošu, plūkt pušķī, sapīt vainagu. Varam iebrist pļavā un dabūt šo dažādību. Ja šādā pļavā ieviešas invazīvā suga, un vienalga, vai tā ir Kanādas zeltgalvīte, lupīna, jā, arī lupīna, vai sprigane, šīs invazīvās augu sugas veido monostruktūru. Un tagad, kad zeltgalve zied, var redzēt – plaši dzelteni lauki. Invazīvās sugas ātrāk vairojas, agresīvāk izplatās, tās izspiež vietējās sugas. Un izspiež arī retās un aizsargājamās, kas līdz tam šajās bagātajās pļavās augušas.
   Pļavas var salīdzināt ar debesskrāpi, kur katrā dzīvoklītī dzīvo kāda suga. Kāds tārpiņš, taurenis, bites, zaķi, stirnas. Jo daudzveidīgāka vide, jo vairāk sugu, kas iekļāvušās, pielāgojušās. Ja ienāk invazīvā suga, tad ir viena liela privātmāja, un šī suga tur plešas un vairojas viena pati. Un šī patiešām ir liela problēma.

– Ko cilvēki dara nepareizi? Vai arī sabiedrība ievazā sugas Latvijā, kas vēlāk var nodarīt lielu kaitējumu?
   – Neapzināti tiek izdarītas kļūdas. Iepatīkas, un ņemam līdzi! Šis tiešām ir ceļš, kā nokļūst pie mums arī invazīvās sugas, jo tās pirms gadiem un gadu desmitiem pie mums ievestas tāpat kādu it kā labu sugu īpašību dēļ: tās ir dekoratīvas, kā augļu kultūra, kā lopbarības kultūra, kā zemes erozijas pretsuga, kā medījumu sugas, kā mīļdzīvnieki. Un cilvēki šādi turpina rīkoties: vedu, pasūtu, pērku, sēju. Vienkāršākais, ko vajadzētu pirms šāda soļa vismaz izdarīt: iegūglējiet, ierakstiet auga nosaukumu un ierakstiet blakus “invazīvs”! Ja tāda citā reģionā būs šīs sugas daba, tas noteikti tiks norādīts. Un tad nevediet, nepasūtiet, nepērciet! Interneta veikalos arī var pasūtīt. Viss liekas košs, skaists, un gribas iesēt, ieaudzēt. Interneta sūtījumus neviens nekontrolē. Ja vedīsiet pāri ārējām robežām, tad vēl kaut kāda kontrole varētu tikt piemērota, bet, ja no Eiropas, ja no ES valstīm, tad neviens nepārbaudīs. Šī nekontrole ir problēma visā Eiropā, visā ES līmenī. Tā nav tikai mūsu problēma.

– Jūs teicāt, ka ir kāds košs piemērs, kas parāda, ka cilvēki uzvedību nemaina, ka sākotnēji rīcība šķiet simpātiska, bet vēlāk ar problēmu ne tikai valstī, bet veselā kontinentā cīnās gadsimtiem ilgi.
   – Jā, stāsts ir par Eiropas trusi Austrālijā. Austrālija bija Lielbritānijas kolonija, briti, cenšoties paplašināt savu medību bāzi, 18. gadsimtā aizveda uz kontinentu trušus. Trušiem tur ļoti iepatikās, jo Austrālijā nav savvaļas plēsēju: nav vilku, lapsu, kas viņus izķer. Patika klimatiskie apstākļi, augu valsts plaša. Un joprojām truši Austrālijā ir smaga dabas problēma, lauksaimnieku problēma. Viņi rok alas, ir milzīgs augsnes erozijas risks. Viņu ir daudz, viņi konkurē par barības resursiem ar vietējām sugām, un cīņa notiek ik dienas, un tā turpinās gadu desmitiem, gadu simtiem. Tas ir ļoti sarežģīti. Un savvaļā, plašā kontinenta teritorijā šī cīņa arī būtībā ir zaudēta.

Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Ārvalstu velotūristus vēl nevilinām

22.08.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Pagājuši jau desmit gadi, kopš Vidzemes Tūrisma asociācija uzņēmās velozīmju piešķiršanas un koordinācijas funkcijas Latvijā veidotajiem velomaršrutiem. Pirms vienotās numerācijas ieviešanas nereti veidojās situācija, ka tā bieži vien pārklājās, radot apjukumu vietējiem un ārvalstu tūristiem. Tāpēc tika nolemts, ka katrs maršruts tiks marķēts ar individuālu numuru, ko piešķir viena organizācija.

Latvijā ir apmēram 160 dažādas nozīmes velotūrisma maršrutu.

Pārbaudījums – grantētie ceļi

   Jānis Sijāts no Vidzemes Tūrisma asociācijas stāsta, ka kopumā valstī ir aptuveni 160 velomaršrutu. Ir trīs EuroVelo maršruti: EuroVelo 10, kas ved apkārt Baltijas jūrai; EuroVelo 13 – maršruts “Dzelzs priekškars” un EuroVelo 11, ko sauc par Austrumeiropas velomaršrutu. Tad ir daži nacionālie maršruti, kā pirmais tika izveidots “LatEst”, kas ved cauri divām valstīm – Latvijai un Igaunijai – ar kopējo maršruta garumu 1296 kilometri. Ir vairāki reģionālie maršruti, bet visvairāk ir vietējo, aptuveni 150 maršrutu.
   “Ārvalstu velotūristi pirms došanās uz kādu valsti vispirms skatās, vai te ir kaut kas no EuroVelo? Vietējie maršruti viņus ne pārāk interesē, jo tie jau ir visur, viņiem svarīgi, lai ir šie lielie piedāvājumu. Ja ir, tad var runāt tālāk,” stāsta J. Sijāts. Taču tālākās runas ļoti bieži apraujas, kad nonāk līdz veloceļu infrastruktūrai. Lai izveidotu velotūrisma maršrutu, to sertificētu un iegūtu numuru, jāievēro dažas galvenās prasības. Drošība, serviss, kur ietilpst naktsmītnes, ēdināšana, nosacījums, vai maršrutā notiek kādi lieli pasākumi, svētki, un, protams, infrastruktūra, kāds ceļa segums.
   “Pateicoties igauņu prasībai, EuroVelo apzīmējumos tika ielikti grantēti ceļi, jo Eiropā tādu tikpat kā vairs nav, un eiropieši pat nesaprata, kāpēc vēl tas vajadzīgs? Bet tieši šis ir ļoti būtisks mīnuss ārvalstu velotūristu piesaistei, tieši grantētie ceļi viņus atbaida visvairāk. Vietējie pie tādiem pieraduši, bet ārzemniekiem tās ir mocības. Viņi atsauksmēs tā arī norāda, vienreiz izbraucu, otrreiz nekad, un citiem neieteikšu. Un var tur censties uzlabot, piedāvāt nezin ko, vilciens jau būs aizgājis," skaidro J. Sijāts.

Miljoni aizplūst garām

   Tūrisma finanšu dati par Eiropu rāda, ka velotūrisms ir finansiāli jaudīgāks nekā kruīzu bizness. Taču tas ir citur, ne Latvijā, kur līdz tam vēl tālu, kamēr citviet tas kuģis pled arvien tālāk. J. Sijāts norāda, ka katrs ieguldītais eiro atpakaļ dod desmit eiro, un citās valstīs to sapratuši: “Mēs zaudējam miljonus. Lietuvas posms no Klaipēdas, caur kuras ostu Baltijā ierodas ļoti daudz velotūristu, ar katru gadu arvien uzlabojas, lietuvieši plāno atjaunot veloceliņu Kuršu kāpā, izbūvēt veloceliņu līdz Latvijai, un viss... Viņi nesatraucas, ka mums te nekas nenotiek, pat labāk, jo velotūristi paliek Lietuvā. Atbrauc līdz robežai, redz, ka tālāk nekādas infrastruktūras nav, un brauc atpakaļ.”
   Vidzemes Tūrisma asociācijā ar cerībām skatās uz Liepāju, Dienvidkurzemi, kas  vēlas izveidot savienojumu ar Lietuvu. Tas būtu vērā ņemams ieguvums, jo ļautu dabūt velotūristus Latvijā. Tad viņi tālāk gar jūras malu vai pa dzelzceļu Liepāja–Rīga nokļūtu dziļāk iekšā. Tiesa, tas gan darbosies vien tad, ja vilciens maršrutā kursēs regulāri. Ārzemnieki dzelzceļu uzskata par vislabāko pārvietošanās līdzekli, lai nokļūtu uz punktu, kur sākt velobraucienu, bet mums arī ar to pagaidām ne pārāk.
   “Latvijas lielais pluss, ka mums šie EuroVelo maršruti daļēji gar pašu jūru, tā ir liela ekstra. Tiesa, arī te dažviet ir problēmas, teiksim Tūjas posms uz Salacgrīvas pusi, kur viens ceļa posms slēgts, priekšā norāde “Privātīpašums”, un cauri braukt nevar. Tad nu velobraucējiem jāmet loks ārā uz šoseju, lai pēc brīža grieztos atpakaļ uz jūru. Pagaidām tur nevar panākt nekādu kompromisu,” stāsta J. Sijāts.
   Kādreiz uz Latvijas ceļiem un pilsētu ielās vairāk bija redzami ārzemju velotūristi, tagad ir sajūta, ka viņu skaits jūtami mazinājies. Pēc speciālistu teiktā, pie visa vainojams minētais atbilstošas infrastruktūras trūkums, jo velotūristi no Vācijas, Nīderlandes, citām valstīm, pēta informāciju, kādi ceļi, kāds serviss. Viņi redz, ka Latvijā nav piemērotas infrastruktūras, un izvēlas tik tālu nebraukt.
   “Teiksim, Polijā vēl pirms gadiem pieciem arī nebija gandrīz nekā, taču viņi apņēmušies investēt velo infrastruktūrā pusmiljardu eiro, un rezultāti jau redzami. Polija vāciešiem krietni tuvāk, vēl var aizbraukt līdz Lietuvai, kur arī viss kārtībā, bet kāpēc viņam braukt tālāk, ja viņš nav īpaši gaidīts,” retoriski jautā J. Sijāts.  
   Velotūrists pārvietojas lēnāk, nekā braucot ar auto, bet naudu iztērē vairāk. Tas, ka viņi pārguļ teltīs, meža būdiņās, ir tikai mīts, braucēji izvēlas komfortablus apstākļus, jo ceļā sasvīst, ir noputējuši un vēlas labus apstākļus, lai nomazgātos, izgulētos, atpūstos. Vajag arī kārtīgi paēst, jo enerģijas patēriņš, braucot ar velosipēdu, ir liels. Tiek lēsts, ka vidēji dienā viens velobraucējs atstāj 55 eiro.

 
Kas pirmais – investīcijas vai braucēji?

   Patiesībā veidojas interesanta situācija, Latvijā tik daudz velomaršrutu, bet reālu pienesumu tas vēl nedod. Pirmkārt, trūkst pilnvērtīgas uzskaites, cik daudzi to izmanto. J. Sijāts gan stāsta, ka arvien vairāk tiek uzstādīti skaitītāji, lai būtu dati par braucēju skaitu: “Ja ir dati, var drošāk iet pie valsts un pašvaldības. Ja datu nav, viņu pirmais arguments, kāpēc ieguldīt naudu, kurš tur brauks! Protams, ka arī tas nav nopietns arguments, jo kur radīsies braucēji, ja nav infrastruktūras. Vispirms vajag to radīt, tad vērtēt, kāda ir braucēju plūsma. Jo vairāk atliekam investēšanu šajā jomā, jo vairāk naudas aizplūst garām mūsu ekonomikai.”
   Tomēr velomaršrutu skaits turpina augt. Ar savu iniciatīvu nāk tūrisma uzņēmēji.
   Labs piemērs ir kempinga “Apaļkalns” pie Raiskuma ezera Cēsu tuvumā īpašnieks, kurš pats izveidojis vairākus velomaršrutus, ar mērķi noturēt tūristu ilgāk pie sevis. Pie viņa brauc tūristi no Eiropas ar kemperiem, pieejama riteņu noma, ja pašiem nav līdzi, un tiek dota iespēja veikt vairākus maršrutus pa tuvāku vai tālāku apkaimi.
   Stāstot par velomaršrutu numerācijas piešķiršanu, J. Sijāts stāsta, ka nevar vienkārši paskatīties kartē un apstiprināt. Katrs maršruts jāizbrauc pašiem, lai pārliecinātos, vai viss atbalst vajadzīgajām prasībām.
   “Bija laiks, kad pašvaldības varēja dabūt atbalstu infrastruktūras projektiem, kuros  bija noteiks, ka jābūt velomaršrutam. Tad to vienkārši uz kartes uzzīmēja, tas sākās kaut kur, beidzās – nekur, un problēmas bija visiem, gan mums, kam vajadzēja to apsekot, gan pašiem pieteicējiem. Velomaršrutu nevar izveidot, sēžot pie kartes vai braucot ar mašīnu, ir dabā reāli jāizbrauc, jāsaprot, kas labs, kas slikts.”

 

UZZIŅAI

   Saskaņā ar izstrādātajiem noteikumiem maršruti tiek numurēti pēc šāda principa: nacionālas nozīmes velomaršrutiem tiek piešķirti numuri no 1 līdz 9; reģionālas nozīmes velomaršrutiem – no 10 līdz 99; vietējas nozīmes velomaršrutiem – no 100 līdz 999.

 
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Veloinfrastruktūra vēl tālu no ideāla

16.08.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

2019. gadā pēc VAS "Latvijas Valsts ceļi" pasūtījuma veiktajā pētījumā par velosatiksmi un tās infrastruktūru nacionālā mērogā lasāmas galvenokārt vēlējuma formas par to, kā tam visam vajadzētu izskatīties. Arī ikviens veloentuziasts, viesojoties citās Eiropas valstīs, labi redz, cik esam tālu no tām veloinfrastruktūras ziņā, tam piekrīt arī Latvijas Riteņbraucēju apvienība.

   Ikgadējā protesta akcija "Kritiskā masa" pulcē vairākus tūkstošus velobraucēju, kuri dodas Rīgas un citu pilsētu ielās ar mērķi pievērst uzmanību nesakārtotajai veloinfrastruktūrai.

Uz papīra jau skaisti

Minētajā pētījumā, raksturojot esošo situāciju, cita starpā teikts: "Saskaņā ar Satiksmes ministrijas viedokli velosatiksme var būt efektīvas, ilgtspējīgas transporta sistēmas nozīmīga sastāvdaļa, un to vislabāk veicināt, projektējot pilsētu transporta infrastruktūru, kas katrā pilsētā ir individuāli risināms jautājums, uzsverot, ka velotransporta attīstība ir sabiedrībai nepieciešama un droša infrastruktūra ir viens no veidiem, kā piesaistīt iedzīvotājus aktīvam un veselīgam dzīvesveidam. Lai to izveidotu pēc iespējas labāku, projektēšanas laikā jāievēro šādi pamatprincipi: drošība, tostarp redzamība, priekšrocības zīmes, ātruma samazinājums bīstamajās vietās, velosatiksmes atdalīšana no pārējās satiksmes, tīkla nepārtrauktība, tiešums, pievilcīgums un komforts, t.i., pietiekams veloceļu platums, kvalitatīvs segums, papildu informatīvās zīmes un norādes.
   Veiksmīgākai velosatiksmes integrēšanai nepieciešams īpašu uzmanību pievērst velosatiksmes infrastruktūras tīkla nepārtrauktībai, tā jebkuram velosipēdistam nodrošinot iespēju sasniegt vēlamo galamērķi. Plānojot nepārtrauktu velosatiksmes infrastruktūras tīklu, būtiski zināt un ņemt vērā galvenos iespējamos braucienu sākumpunktus, galamērķus un savienojamības iespējas ar citiem transporta veidiem, īpaši sabiedriskā transporta tīkliem, lai velosipēdisti varētu veikt lielākus attālumus, daļēji izmantojot arī sabiedrisko transportu."

Tūristiem vai vietējiem?

   Latvijas Riteņbraucēju apvienībā seko šī jautājuma risināšanai un atzīst, ka tā vēl ir ļoti tālu no vēlamā. "Trūkst izpratnes šajā jautājumā, un tas ir pirmais un galvenais, attiecināms uz visiem lēmumu pieņemšanas līmeņiem," norāda apvienības valdes loceklis Romāns Meļņiks.
   "Daudzās pašvaldībās velosipēds joprojām tiek uzskatīts par izklaides, tūrisma rīku, tāpēc par Eiropas fondu naudu tiek attīstīti dažādi velotūrisma maršruti, ignorējot to, ka klimatisko apstākļu dēļ Latvijā reālais velotūrisms ir vien dažus mēnešus gadā – vasarā.
   Lai veicinātu un iedzīvinātu velosipēdu kā transporta līdzekli, nepieciešams veidot infrastruktūru ikdienas lietotājiem. Ja cilvēks redzēs, ka savā pilsētā tos dažus kilometrus līdz darbam, skolai var aizbraukt ar riteni, viņš nebrauks ar mašīnu, īpaši pie aizvien pieaugošajām degvielas cenām," ir pārliecināts R. Meļņiks.
   Bet ko darīt, ja uz ielas ir dzīva automašīnu satiksme un velosipēdists īsti nesaprot, kā braukt? Pa ielu vai ietvi? Piemēram, Cēsīs un arī citviet Latvijā, ietves aprīkotas ar zīmēm, ka tas ir apvienotais gājēju un riteņbraucēju ceļš, bet, pēc apvienības pārstāvja novērotā, tas tiek darīts uz gājēju rēķina, kas ir nepareizi un bieži ir pretrunā valsts standartiem. Tā arī nav normāla braukšana, jo pa ietvi iet māmiņas, vedot ratiņos mazuļus, kāds pastaigājas ar suni, cits ar maziem bērniem pie rokas, gājēji un riteņbraucēji cits citam traucē. Tad riteņbraucējam nākas manevrēt no ietves uz ielu un atpakaļ. Citi vispār tam atmet ar roku un brauc pa ielu, bet tur savukārt dusmojas autovadītāji, norādot, lai velosipēdisti brauc pa ietvi, kura viņiem izbūvēta, ja ticam ceļazīmēm.
   "Pašvaldību attieksme bieži vien tāda – nu mums tie velobraucēji visu laiku ko prasa, labi, kaut ko viņiem atmetīsim. Un tad izveido kaut ko pilnīgi neloģisku, sadzen velosipēdistus uz ietvēm vai par Eiropas fondu piešķirto naudu izveido velotūrisma maršrutu. Bieži vēlāk nav līdzekļu, lai to maršrutu pienācīgi uzturētu, un rezultātā nauda nomesta zemē. Mūsuprāt, investēt velotūrismā var tikai bagātas valstis," norāda Latvijas Riteņbraucēju apvienības pārstāvis.
   Sanāk, ka ierīkojam velomaršrutus tūristiem, kuru nav nemaz tik daudz, bet vietējiem iedzīvotājiem, lai tiktu no mājas uz darbu, skolu, nākas samierināties ar esošo situāciju.
   "Dažkārt tiek izmantots arguments, ka nav nozīmes ieguldīt īpašā infrastruktūrā, jo velobraucēju nav daudz. Tas ir dīvains apgalvojums. Viņu nav daudz, jo neesam pieradinājuši cilvēkus ikdienā braukt ar velosipēdu. Viņi var rasties, ja ir atbilstoša infrastruktūra, ja bērns sāk braukt uz bērnudārzu kopā ar mammu, tēti, sākumā ar savu skrejriteni vai uz vecāku riteņa krēsliņā. Tikai tā var veidoties paradums, un pēc tam bērns brauc ar riteni uz skolu, uz interešu pulciņiem, viņam nevajag, lai vecāki ved ar mašīnu. Kāpēc pie mums bērns nebrauc uz skolu ar riteni? Tāpēc, ka mammai viņu bail vienu laist, jo jābrauc pa ielu, pilsētā nav drošas veloinfrastruktūras. Ķeksīša pēc it kā infrastruktūra kaut kur sabūvēta, iztērēti lieli līdzekļi, bet rezultāta nav," situāciju vērtē R. Meļņiks.

Jāmainās paaudzēm un domāšanai

   Vide ir tā, kas maina cilvēku paradumus. Ja būtu pieejama laba, mūsdienīga veloinfrastruktūra, tas uzlabotu arī dažbrīd saspīlētās auto un velobraucēju attiecības. Tāpēc arvien svarīgāks kļūst jautājums – vai situācija uzlabosies un kad?
   Viena no problēmām ir ielu, ceļu projektēšana. "Pie mums netiek gatavoti projektētāji ar mūsdienīgu domāšanu, joprojām valda vecie standarti, ka automašīna ir galvenais un jādomā tikai par autobraucēju ērtībām.
   Ir cerības uz tiem speciālistiem, kuri mācījušies ārzemēs – Dānijā, Holandē, Skandināvijā – un atbraukuši atpakaļ strādāt dzimtenē. Viņi domā pilnīgi citādāk, redz to lielo bildi un gatavi atbilstoši strādāt. Piemēram, Rīgas stratēģijā ierakstīts, ka centrā prioritāte ir gājēji, riteņbraucēji un tad – sabiedriskais transports, visiem viss skaidrs. Ja jāpārbūvē kāds krustojums, iela, tas jādara, kā rakstīts stratēģijā. Primāri – lai vislabāk justos gājējs, tad velobraucēju ērtības un pēc tam domā, kā pārvietosies sabiedriskais transports. Automašīnas stratēģijā par satiksmi Rīgas centrā vispār nav pieminētas. Tā arī ir jāstrādā citviet. Taču notiek arī tā, ka nobalsots tiek par vienu stratēģiju, bet realitātē praktiski tiek darīts pilnīgi pretējais. Kad jaunā paaudze, kas domās tādās kategorijās, kā rakstīts stratēģijā, nomainīs veco paaudzi atbildīgajās institūcijās, tad tas mainīsies, bet uz to gaidām jau 20 gadus," uzskata velobraucēju kustības pārstāvis.
   Acīmredzot jābūt kādam stingram uzraugam no augšas, kurš neapstiprina nekvalitatīvus ceļu, ielu projektus, kuros nav padomāts par gājējiem un velobraucējiem, tad gan valsts institūcijas, gan pašvaldības būtu spiestas mainīt attieksmi.

UZZIŅAI

Galvenie funkcionālie mērķi, plānojot veloinfrastruktūru, ir:

• nepārtrauktība;

• maršrutu tiešums;

• drošība;

• ērtība;

• pievilcīgums.

Avots: divritenis.lv

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Uz velosipēda no divu gadu vecuma

09.08.2022 NOVADI ZAĻO / Dzintara Irbes foto

NOVADI ZAĻO

Interese par braukšanu ar velosipēdu jārada jau bērnībā,” uzskata velosipēdu remonta meistars un restaurators, agrāk Latvijā atzīts BMX frīstailists, tagad – ekstrēmo sporta veidu sacensību rīkotājs saldenieks MĀRTIŅŠ STRAZDS.

    “Man bija vecāks kaimiņš, septiņgadīgs, viņam – trīsritenis “Spārīte”,” vecāku stāstīto atceras Mārtiņš. “Divos gados ar to pabraukt nevarēju, bet draugs stāvēja uz riteņa kāpslīšiem tā aizmugurē, un pa abiem uz priekšu tikām. Kad man jau bija pieci gadi, mājas pagalmā varēja dzirdēt trokšņus no BMX trases Saldus nomalē. Tik tālu nebijām bijuši, tāpēc, vadoties pēc trokšņa, gājām to meklēt. Pirmo reizi ieraudzīju, kas ir BMX. Iespaidi bija tik lieli, ka man norāva jumtu, vēl tagad, 33 gados, esmu aizrāvies ar velosipēdiem.”

Ģimenes atbalsts

   “Tajā laikā dabūt BMX riteni bija neiespējami, bet tētim bija saliekamais ritenis “Aist”, kuru pārtaisījām. Septiņu gadu dzimšanas dienā omīte uzdāvināja pašu vienkāršāko bērnu velosipēdu, bet tas izskatījās pēc BMX. Jau pirmajā lēcienā pārlūza rāmis. Protams, vecāki un ome dusmīgi, jo par riteni bija iztērējuši milzu naudu, bet es pirmajā braucienā to salauzu. Kādu laiku bija jāiztiek bez velosipēda, taču braukšana nebeidzās, prasīju draugiem, lai iedod savējos.
   Mācījos pamatskolā, kad krusttēvs uzdāvināja īstu BMX riteni, ar to sāku nopietni trenēties. Dienām dzīvoju pa trasi, protams, elkoņi un ceļi bija nobrāzti līdz asinīm. Vecāki velosipēdu atņēma un pieķēdēja istabā pie radiatora: kamēr nesadzīs pušumi, nekādas braukšanas. Filmās biju redzējis, kā mūķē atslēgas. Kamēr vecāki darbā, visu dienu neatlaidīgi darbojos. Atmūķēju, un prom uz trasi. Tad mamma likās mierā, jo saprata, ka čalis bez riteņa nevar dzīvot. Vecāki sāka pirkt dažādus aizsargus, lai drošāka braukšana.”
   Mārtiņš novērojis, ka šodien drošai braukšanai bērnu vecāki pievērš lielāku uzmanību. Tas svarīgi ne tikai velotrasēs, bet arī uz ielas un veloceliņiem. “Visdrošākā braukšana ar velosipēdiem ir Holandē, tur ir ļoti pārdomāta veloceļu sistēma. Ziemā tos apsilda, bērni uz skolu brauc ar velosipēdiem. Tā ir velosipēdistu paradīze. Latvijā šinī ziņā vēl daudz darāmā, jo ārpus pilsētām jābrauc pa šosejām, kur velosipēdistiem bīstami.”
   Mārtiņa draudzene Kristīne arī ir velomīle, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņu meitiņa Luīze Amēlija velosēdeklīti tika iesēdināta, kad viņai vēl nebija gads. "Riteņi tagad aprīkoti ar dažādām štellēm, lai ar tiem varētu pārvietoties ģimenes ar maziem bērniem. Tagad meitai ir gads un septiņi mēneši, un viņa jau brauc ar savu balansa ritenīti. Kad tiek skeitparkā, nevaram no tā dabūt ārā.

Grib būt profesionāls sportists

   Jau bērnībā Mārtiņu sāka interesēt sports. “MRS zemes tramplīnu trase Saldus otrā malā tajā laikā bija lielākais dirt parks Baltijā, dullākā vieta, kur mācīties dažādus trikus. Man bija desmit gadu, kad sāku trenēties BMX frīstailā. Saldenieki toreiz bija Latvijā labākie šajā sporta veidā. Ar laiku lielie puikas pamanīja arī mūs, mazos, jo sākām viņiem griezt ārā pogas. Lēkājot pa lielajiem tramplīniem, atkal paliku bez riteņa. Nopirkt jaunu nebija iespēju, normāla alga toreiz bija 160 latu, bet ritenis maksāja ap 400. Šodien tas maksā 2000 eiro! Gāju uz trasi un atkal diedelēju, lai iedod pabraukt. Toreiz Latvijā labākais frīstailists Igors Miņenko man atdeva savu veco GT BAMP riteni. Tas man bija sapņa piepildījums – gāju gulēt un riteni noliku blakus.
   Trīspadsmit gados aizbraucu uz pirmajām sacensībām Ventspilī, tur bija uzbūvēts pirmais lielais skeitparks Latvijā. Pa tādu iepriekš nebiju braucis, tāpēc trijniekā netiku. Četrpadsmit gados izcīnīju savu pirmo uzvaru klasiskajā BMX trasē, bet pirmajās dirt festo frīstaila sacensībās MRS trasē amatieru klasē dabūju trešo vietu. Ou, man tas šķita ļoti liels panākums! Tad arī Ventspilī uzbūvēja zemes tramplīnus, bet saldeniekiem jau bija vērā ņemama pieredze, tāpēc pirmajās sacensībās ventspilniekus uzvarējām un dabūjām visas naudas balvas. Rīgā notika “Nokia extreme” sacensības, kurās piedalījās tikai labākie. Man galvenais bija tajās piedalīties.”
   Frīstailistu sabiedrība Mārtiņu jau pazina, viņš nebaidījās taisīt sarežģītus trikus un sacensībās piedalījās ar iesauku Strazdiņš. “Pabeidzu 9. klasi, bet Saldū nepaliku, jo te nebija skeitparka. Ventspils bija tikusi tālāk, pats galvenais – tur bija švammju kaste, kurā mācīties trikus. Iestājos Ventspils tehnikumā, lai varētu turpināt trenēties. Mācījos par pavāru, mamma deva izdzīvošanas naudu, bet tā bija par īsu, tāpēc sāku strādāt Ventspils piedzīvojumu parkā. Velosipēdu veikalā “Sporta mānija” mācījāmies uzlabot savus riteņus, skrūvēšanas iemaņas biju apguvis jau iepriekš Saldus velosipēdu veikalā “Vinnijs”.
   Toreiz Mārtiņš vēl nezināja, ka kļūs par velosipēdu meistaru un restauratoru un maza bērna aizraušanās – par dzīves jēgu. Jaunības dullumā viņš aizbraucu uz Angliju, puiša mērķis bija kļūt par profesionālu sportistu: “Anglijā bija lielākas iespējas, tur BMX frīstails sāka attīstīties desmit gadu agrāk. No sešiem rītā līdz diviem dienā strādāju desertu fabrikā, no pēcpusdienas līdz tumsai trenējos. Sadraudzējos ar vietējiem sportistiem, un panācām, ka turienes skeitparkā ievieš dažādus jauninājumus. Piedalījos Lielbritānijas čempionātā, kurā bija visas spožākās zvaigznes, un izcīnīju sesto vietu. Tas bija mans lielākais panākums sportā, bet sapratu, ka profesionāļa karjera neizdodas, tāpēc atgriezos Latvijā. Draugi, saldenieki, bija sākuši Rīgā, VEF teritorijā, būvēt iekštelpu skeitparku.”

 Gūst darba pieredzi un sāk biznesu

   BMX frīstails ir traumatisks sporta veids, bet Mārtiņš nopietni savainojās, krītot ar velosipēdu uz ielas. Tikai pēc diviem gadiem viņš varēja atsākt treniņus. Krājot zināšanas savam šodienas biznesam, viņš aizbrauca uz Tenerifi, kur dabūja mehāniķa darbu MTB velosipēdu veikalā, vēlāk strādāja Vācijas velosipēdu rūpnīcā par kvalitātes kontrolieri. “Tur ieguvu lielisku dzīves un darba pieredzi,” viņš atceras. “Rūpnīcā bija 700 darbinieku, kas dienā saražoja 1000 velosipēdu. Ar vietējiem domubiedriem izbraukāju Vācijas un Francijas labākās BMX frīstaila trases. Ieraudzīju tik augstu līmeni! Trenējos un piedalījos Vācijas čempionātā, kur dabūju otro vietu.
   Atgriezos Rīgā un turpināju mehāniķa darbu. Bērnības draugi, kam BMX frīstails bija asinīs, sāka rīkot alternatīvās mūzikas festivālu “Zvērā”uz kuru brauca jaunieši ne tikai no Latvijas, bet arī ārzemēm. Tur sākās mana pieredze frīstaila sacensību rīkošanā, apvienojām mūziku ar sportu.” Šīs prasmes Mārtiņš Strazds pilnveidojis tik tālu, ka šogad jūlijā jaunajā Saldus skeitparkā kopā ar domubiedriem no biedrības “Saldus Action Sports” sarīkoja Baltijā pirmās UCI C1 pasaules ranga sacensības BMX frīstailā.
   Pirmais mēģinājums biznesā Mārtiņam bija neveiksmīgs, jo sastrīdējās ar investoru. Skumju mākts, viņš satika bijušo BMX braucēju Gastonu Jaunbrāli, abi nolēma izveidot veloservisu “Bike Stop 33”. Viņi sadarbojas ar velosipēdu rūpnīcu “Venta” Skrundā, dalās ar savām idejām, kopīgos izbraukumos prezentē viņu ražojumus.  
   Sešos gados, remontējot un restaurējot velosipēdus, meistari ievērojuši Latvijas riteņbraucēju paradumus: “Velobraucēju Latvijā kļūst vairāk, bet, ja ārā slikts laiks, ar riteņiem nebrauc. Citur pasaulē brauc visu gadu. Bet domāšana mainās, degviela kļūst dārgāka, un cilvēki pievērš vairāk uzmanības veselīgam dzīvesveidam, negrib piesārņot dabu.
   Reizēm esmu pārsteigts, kā cilvēki tērē naudu. Velosipēdu tirgus ir pārpildīts ar Ķīnas preci, kas izskatās glīti, bet nav kvalitatīva. Ritenis, kura vērtība ir 1500 eiro, nevar maksāt 300. Cilvēki to nesaprot, dusmojas, kad internetā nopirkts jauns ritenis neiet. Sākumā cītīgi visiem par to stāstījām, bet neklausa. Iesaku nekautrēties un pirms velosipēda pirkšanas iet uz veikalu vai servisu pie speciālistiem pēc padoma.
   Velosipēds ir lētākais transporta līdzeklis, bet par to jārūpējas. Kalpos līdz mūža galam, ja regulāri tiks uzpasēts, nevis ziemā ielikts pagrabā. Jā, ziemā Latvijā ar velosipēdiem brauc retais, tāpēc mehāniķiem nav darba. Lai nebūtu jābrauc strādāt uz ārzemēm, kopā ar Gastonu izveidojām sporta bāru “Studio 33”  tikšanās vietu velobraucējiem un motosportistiem. Tā ir BMX slavas zāle, jo Latvijā šis sporta veids piedzima Saldū. Esam apkopojuši tā vēsturi no pirmās dienas, savākuši dažādas relikvijas. Interjers tapa no vecām velosipēdu detaļām.”

 

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

VELOSIPĒDISTS UZ CEĻA. Autovadītāji iecietīgi, gājēji – neprognozējami

03.08.2022 NOVADI ZAĻO

   Turpmākajos septiņos gados 30% no Eiropas Savienības finansējuma tiks novirzīti dažādiem videi draudzīgiem projektiem, tai skaitā veloinfrastruktūrai. Vai droši, pārdomāti un labi savienoti veloceliņi maina cilvēku ieradumus? Runājāmies par šo ar infrastruktūras izbūvētājiem, velobraucējiem un arī autobraucējiem, kas ar velosipēdistiem satiekas satiksmē.

   “Mēs mēdzam mīlīgi teikt – veloceliņš. Tomēr tas ir tāds pats ceļš kā jebkurš cits. Riteņbraucēji, elektroskrejriteņu lietotāji pārvietojas pietiekami ātri, lai apdraudētu gājēju drošību. Nepietiek, ka joslas nodala ar dažādu krāsu bruģi. Viens no veidiem, kā tās nošķirt, – visā ceļa garumā pa vidu likt bruģi ar pumpām vai, vēl labāk, kā redzams šeit, – zaļā zona nepārprotami katru satiksmes dalībnieku virza pa savu ceļu.
Pozitīvi, ka laternu stabi nav nevienā joslā,” komentē pieejamas vides eksperts Jurģis Briedis.

Situācija uzlabojas

   Aiga Meri ir Kurzemes plānošanas reģiona Projektu nodaļas vadītāja. Viņas skatījumu uz veloceliņu infrastruktūru veido gan profesionālā pieredze, gan ceļojumos pieredzētais, jo Aiga ir velobraukšanas entuziaste. “Ne visi cilvēki saprot atšķirību starp to, kas ir velomaršruti un to infrastruktūra un kas – veloceliņi. Pēdējie ir satiksmes infrastruktūras daļa, kas dažkārt mēdz iekļauties arī velomaršrutā. Veloceliņus veido pilsētās, lai tiešā veidā risinātu satiksmes drošības jautājumus, lai katra plūsma – gājēji, riteņbraucēji un automašīnas – virzītos pa savu joslu. Latvijā celiņi tiek veidoti pamazām, bet apzināti. Svarīgi, lai tie būtu funkcionāli un savienotu dzīvojamo zonu ar mācību iestādēm, darbavietām, pakalpojumu un atpūtas vietām,” skaidro A. Meri.
   Viņas novērojumi liecina, ka Kurzemē plašs veloceliņu tīklojums ir Liepājā un Ventspilī: “Ideāli, ja celiņi iziet ārpus pilsētas un savieno mikrorajonu vai piepilsētu ar centru. Piemēram, no Grobiņas pa veloceliņu var aizbraukt līdz Liepājai. Situācija ar veloceliņiem uzlabojas, bet, protams, ja ielas un reģionālie ceļi ir sliktā stāvoklī, to remontēšana ir primāra. Tomēr, manuprāt, valstiska mēroga kļūda – rekonstruējot ceļus, nav paredzēts uzreiz izveidot arī veloceliņu, tas summāri samazinātu izdevumus. Svarīga ir politiķu izpratne par šo problēmu. Kamēr viņi brauks ar auto, nevis velosipēdu, nebūs kas iestājas par finansējuma palielināšanu šai vajadzībai.” Speciāliste min netiešus ieguvumus no velokustības attīstības: mazinās cilvēku mazkustīgums, tēriņi par degvielu.
   Latvija ir iekļauta EuroVelo (Eiropas Riteņbraucēju federācijas projekts, kas paredz izveidot vienotu veloceļu tīklu, kas aptvertu visu Eiropu un pa kuru riteņbraucēji varētu droši un veselīgi nokļūt no vienas valsts otrā pa speciālu velosipēdistiem domātu ceļa joslu vai veloceliņu) tīklā, caur mūsu valsti iet trīs maršruti. “Apmēram pirms 20 gadiem, kad mēs varējām pievienoties šim kopīgajam projektam, daudzas pašvaldības vēlējās, lai ceļš ved gar tās namdurvīm. Tomēr investēt infrastruktūrā, lai trasējums atbilstu eiropiešu gaidām, gan nevēlējās,” tendences iezīmē A. Meri. Viņa uzsver, ka arī starptautiskas nozīmes veloceliņš primāri kalpo vietējiem.

Problēmas ar zīmēm

   “Esmu riteņbraucēja, jo domāju par veselību un ekoloģiju. Manā uztverē veloceliņš ir pielīdzināms ielai, tikai pa to brauc transporta līdzeklis ar diviem riteņiem. Tāpēc manas prasības pret to ir tādas, kā pret jebkuru citu vietu, kas paredzēta satiksmei. Esmu ievērojusi, ka daļa cilvēku veloceliņus izmanto brīvā laika pavadīšanai, un tas ir saprotams, jo, piemēram, kur gan bērnam mācīties braukt ar riteni, ja daudzdzīvokļu māju pagalmi pilni ar mašīnām? Tomēr man tas traucē, jo es vēlos ātri nokļūt no vienas vietas uz citu,” ikdienas braucēja prasības iezīmē Aiva Jakovela, kas jau 20 gadu uz darbu brauc ar velosipēdu un izmanto to arī brīvdienās, apceļojot Latviju.
   Mazapdzīvotās vietās pieredzējusī riteņbraucēja izvēlas pārvietoties pa ielu, nevis veloceliņu. “Tā daru mazpilsētās, kur uz brauktuves tikpat kā nav automašīnu. Šāda izvēle nav mana kaprīze, bet atvieglo braukšanu, jo nobrauktuve no veloceliņa uz ielu ne vienmēr ir prasmīgi uztaisīta. Augšā - lejā uzbraucieni mēdz būt nevienmērīgi, tāpēc
izmantoju kalnu divriteni, tā amortizatori mazina triecienu. Dodu priekšroku asfaltam, lai gan vizuāli pievilcīgāks varbūt ir bruģis, bet tas bieži vien ir izdrupis. Latvijā veloceliņi bieži ir par šauriem, vajadzētu vismaz trīs metru platumā. Ja celiņš ir šaurs un kopējs ar gājējiem, tad braucējiem izmainīties gandrīz neiespējami. Manā izpratnē ideāls veloceliņš ir gludi asfaltēts, tam pa vidu nav stabu, un ceļš nav jādala ar gājējiem,” daļu problēmu iezīmē riteņbraucēja.
   Pie trūkumiem Aiva min arī norāžu zīmju neesamību: “Ir vietas, kur, braucot pirmo reizi, maldos, ļoti pietrūkst navigācijas, kurā iezīmēti veloceliņi. Autobraucēji var iepriekš izpētīt maršrutu, velobraucējiem tādu iespēju nav. Kad remontē ielas, tad parasti uzstāda pārdomātu informāciju autosatiksmes plūsmai un gājējiem. Riteņbraucējiem atliek minēt, kā pārvietoties droši. Norāžu vai nu nav vispār, vai arī tās ir pārprotamas. Tādās vietās velobraucējs koncentrējas uz ceļa nolasīšanu un kļūst bīstams citiem satiksmē iesaistītajiem.”
   Velobraucēja atzīst, ka infrastruktūra uzlabojas, viņa paslavē veloceliņu tīklojumu Valmierā, Salaspilī, ceļa posmu Liepāja–Grobiņa, Jēkabpils celiņu gar promenādi: “Nesen braucu maršrutu Dobele–Gardene un priecājos, ka tur infrastruktūra pielāgota riteņbraucējiem, jo šajā posmā ir intensīva satiksme, tās dēļ vienmēr braukšana bija neomulīga. Drošs ceļš velobraucējiem, visticamāk, atslogos autosatiksmi. Domāju, ka mobilitātes dēļ aizvien vairāk cilvēku pārsēdīsies uz velosipēda. Sastrēgumstundās es savā maršrutā noteikti esmu ātrāka nekā autobraucēji.”

Bīstami ir mūzikas cienītāji

   Vieglo automašīnu vadītāji ir pieklājīgi un iecietīgi pret velobraucējiem, par traucēkli viņus uztver satiksmes autobusu šoferi. “Kopumā autovadītāju kultūra attiecībā pret riteņbraucējiem mainās uz labo pusi, šoferi reizēm dod priekšroku riteņbraucējiem vietās, kur tas nemaz nebūtu jādara. Savukārt gājēji ir neprognozējami, viņi mēdz sapņaini klīst no savas joslas mums domātajā. Tie, kas kaut ko klausās austiņās, velobraucējus vispār nepamana. Cilvēki neizprot, ka velojosla ir atvēlēta ātrai kustībai, tātad potenciāli bīstami uz tās atrasties. Es ļoti koncentrējos, lai nenotiktu negadījumi ne saduroties ar cilvēkiem, ne automašīnām. Arī tad, kad zinu; man ir priekšroka, esmu uzmanīga,” stāsta Aiva.
   Uldis Balodis savukārt ir pieredzējis šoferis autopārvadājumu firmā. Viņš zina, kā velobraucēji iekļaujas satiksmē gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs. “Ja pilsētā ir veloceliņš, tad riteņbraucēji ir korekti un pārvietojas pa sev paredzēto satiksmes joslu. Ja tādas nav, viņi mēdz braukt pa ietvi. Šoferiem visvairāk nepatīk, ja velobraucēji pārvietojas pa šoseju. Pirmkārt, viņi ne vienmēr brauc pa malu. Otrkārt, ja velobraucējs kaut ko klausās austiņās, tad nemaz nedzird, ka no aizmugures tuvojas automašīna. Protams, ka apdzenot rodas pastiprināta vēja pūsma, kas ietekmē velobraucēju. Visi šie faktori nav patīkami ne velobraucējam, ne automašīnas vadītājam.” U. Balodis pamanījis, ka veloceliņu infrastruktūra uzlabojas, riteņbraucēju skaits palielinās un viņi satiksmes noteikumus ievēro apzinīgi. Arī Uldis brīvdienās pievienojas tiem, kas izmet līkumu ar divriteni.

 
Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.
Lasīt vairāk

Pircēju ieradumi mainās pamazām

25.07.2022 NOVADI ZAĻO

   Jūlija sākumā pasaulē atzīmē Starptautisko no plastmasas maisiņiem brīvo dienu un daudzviet notiek informatīvās kampaņas, vēršot iedzīvotāju uzmanību uz šo atkritumu radītajiem draudiem ekoloģijai. Lai gan zinām, cik slikti mūsu un vides veselību ietekmē plastmasas piesārņojums, taču ieradumus mainīt nav viegli.

Beziepakojuma veikalos īstenotie bezatkritumu koncepti aicina dzīvot sev un dabai draudzīgāk un izvēlēties ilgtspējīgākas alternatīvas.

Daļu izdodas savākt

Pēc izlietotā iepakojuma, videi kaitīgu preču un elektroiekārtu apsaimniekošanas uzņēmuma "Zaļā josta" informācijas, katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji gadā patērē aptuveni 190 plastmasas iepirkumu maisiņu. Savukārt visu Eiropas iedzīvotāju patērētais apjoms kopumā ir ap 100 miljardiem plastmasas maisiņu gadā. Daļu no tiem izdodas savākt otrreizējai pārstrādei, taču Latvijā vēl joprojām pārāk daudz izlietoto maisiņu nonāk vidē, ilgtermiņā piesārņojot to un nopietni apdraudot ekosistēmu.
   Zinātnieki pasaules okeānā konstatējuši vairāk nekā 24,4 triljonus mikroplastmasas daļiņu, kuru dēļ strauji pasliktinās okeānu un jūru ekoloģiskais stāvoklis un daudzas sugas tiek pakļautas iznīcībai. Mikroplastmasas augstā koncentrācija pasaules ūdeņos ietekmē arī cilvēka veselību. "Zaļās jostas" pārstāve Laima Kubliņa uzsver, ka šī globālā problēma skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju, kaut gan okeāns atrodas tālu no mums. Taču visi pasaules ūdeņi ir saistīti, un arī mūsu rīcība šeit ietekmē pasaules okeāna stāvokli.
   Arī mūsu Baltijas jūra cieš no piesārņojuma, kuru veidojam ikdienā mēs paši, tāpēc ir būtiski mainīt paradumus un vērīgāk izraudzīties lietas, ko ikdienā lietojam. Eksperti iesaka vairākas vienkāršas metodes, kā samazināt plastmasu saturošo vielu nonākšanu dabā, tostarp – aizstāt plastmasas izstrādājumus (ūdens pudeles, iepirkumu maisiņus, pārtikas iesaiņojumu, kafijas krūzītes) ar daudzkārt lietojamām alternatīvām no dabīga, ilgmūžīga materiāla.

Par ceturtdaļu mazāk plastmasas maisiņu

   Kaut arī plastmasas maisiņi joprojām ir pircēju vidū populārākais iepakojums, to izmantošanai ir tendence samazināties, un šogad "Rimi" veikalos plastmasas maisiņu pārdošanas apjoms ir samazinājies par gandrīz ceturtdaļu jeb 23%. Vienlaikus pircēji arvien aktīvāk izmanto dažādas videi draudzīgas alternatīvas, piemēram, tekstila vai papīra maisiņus un līdzi paņemtos iepakojumus.
   Gada pirmajos piecos mēnešos, salīdzinot ar pērnā gada sākumu, papīra maisiņu pieprasījums ir audzis par 16%, bet tekstila maisiņi piedzīvo īstu popularitātes vilni, ko apliecina pieprasījuma pieaugums par 65%. "Rimi" saviem klientiem piedāvā iepirkumu maisiņu klāstu, kas ļauj ikdienas iepirkšanās procesā izvēlēties videi draudzīgākas alternatīvas. Pircēji var izvēlēties divu izmēru papīra maisiņu, inovatīvus tekstila iepirkumu maisiņus, kas pilnībā izgatavoti no pārstrādātām plastmasas pudelēm, vai plastmasas maisiņus ar 50% pārstrādātas plastmasas. "Arī lielu daļu sveramās produkcijas pircējiem piedāvājam iesvērt līdzi paņemtajos traukos – tostarp arī dažādus higiēnas un mājokļa tīrīšanas produktus, kas atsevišķos veikalos pieejami speciālos beziepakojuma stendos," skaidro "Rimi Latvia" sabiedrisko attiecību vadītājs Juris Šleiers.

Maksā par saturu

   Savukārt Kuldīgas veikalā "Kuule" var nopirkt gan pārtikas preces, tai skaitā vietējo zemnieku un mājražotāju labumus uz svara, gan mājsaimniecības un skaistumkopšanas līdzekļus pēc tilpuma. Jāmaksā tikai par saturu – iesvērts tiek pircēja līdzpaņemtajā traukā vai maisiņā. Ja nav paņemts līdzi, pirkumu iesver bezmaksas papīra maisiņā vai burkā. Dažāda tilpuma tukšo stikla taru atkārtotai lietošanai šeit sanes paši pircēji un ir priecīgi, ka tikuši vaļā no nevajadzīgiem uzkrājumiem mājās. Dažkārt atnes arī papīra maisus, kur bijušas iepakotas dāvanas, zīmola apģērbi, apavi vai parfimērijas preces.
   "Cilvēku izvēli pirkt preces bez iepakojuma nosaka vairāki faktori," teic beziepakojuma veikala saimniece Anita Kreicberga-Zušmane. Vienubrīd tā bijusi modes lieta ­– savs auduma maisiņš vai soma, ar kuru iet uz veikalu iepirkties. Bet mode mainās, ja tās pamatā nav domas par zaļu nākotni. "Ļoti svarīgs faktors ir cena. Mazpilsētās tā vienmēr bijusi noteicoša, bet īpaši tagad, kad viss, tai skaitā pārtika, strauji kļūst dārgāka. Līdz ar to taupīgākie cilvēki sāk vairāk piedomāt, kur iet iepirkties, ko pirkt, kur pirkumu ielikt. Turklāt patiesais ietaupījums parasti netiek rēķināts. Cilvēks priecīgs par to vien, ka iegādājies labu produktu sev vajadzīgajā daudzumā par zemāku cenu, nekā tad, ja būtu jāpērk lielveikalā safasēts," veikalniece saka. Turklāt iepakotās preces bieži vien ir lielākā apjomā – ja cilvēks nespēj izlietot, jāmet laukā, un arī tam ir ietekme uz vidi, jo arī bioloģisko atkritumu pārstrāde ko maksā.
   Iepakojuma izmaksas netiek rēķinātas, un reti kurš aizdomājas par resursiem, kas tiek izlietoti vienreizējā iepakojuma ražošanai, piegādei, fasēšanai, noformējumam, etiķetei un visbeidzot pārstrādei. Pat atkritumu maisus tagad var nopirkt videi īpaši draudzīgus, tādus, kas ražoti no kukurūzas cietes un sadalās gan mājas apstākļos komposta kaudzē, gan jūras un saldūdenī. Arī tādi palīdzēs samazināt vides piesārņojumu.

Aizvien jauni sekotāji

   "Cilvēka domāšanu vispirms nosaka maciņš – kāpēc jāmaksā par to, ko nevajag. Pērkot kādu jaunu produktu, kas iepriekš nav bijis ēdienkartē, cilvēks jau nezina, vai tas garšos. Pie mums dažkārt iegriežas pircēji, kuriem vajag tikai tējkaroti vai 10 gramus kādas vielas, lai izmēģinātu jaunu recepti," A. Kreicberga-Zušmane saka.
   "Kuule" ir pirmais beziepakojuma veikals Kuldīgā, bet nu jau arī citas mazās tirgotavas pievēršas zero waste un less waste iniciatīvām, tostarp preču svēršanai uz vietas un no plastmasas brīvā iepakojumā. "Galvenais ir doma par piesārņojuma mazināšanu, kaut ne vienmēr tirgotājam tā sanāk lētāk," saka garšvielu veikala "Cikāde" vadītāja Laimdota Rūtenberga. "Taču ir briesmīgi vērot, kā ārpus apdzīvotām vietām, kur katru dienu nestaigā sētnieki ar slotām, malu malās vējā plandās plastmasas maisiņi. Vēl briesmīgāk iedomāties, ka arī mūsu organismā nonāk plastmasas daļiņas no produktiem, ko lietojam uzturā. Jāatzīst, ka sabiedrība arvien vairāk par to piedomā. Arī pie mums nāk pircēji ar saviem traukiem, kur iesvērt preci, vai pirms pirkšanas painteresējas, kāda materiāla maisiņā iesvērsim," viņa priecājas.

 Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Pārtikas ražotāji meklē alternatīvas

18.07.2022 NOVADI ZAĻO

   Oskars Dumpis novērojis, ka "Priekuļu gardumu" produkcija, kopš plastmasas trauku vietā tiek iepakota vakuumā, ir ērtāka tirgošanā un pircējiem – lietošanā.

   Lai veicinātu atkritumu optimālāku apsaimniekošanu, gan pārtikas produktu ražotāji, gan pircēji tiek aicināti pārdomāti izvēlēties vieglās plastmasas izstrādājumus, jo kastītes, trauciņi, spainīši un maisiņi, kur veikalos sapakoti pārtikas produkti, nereti nav no pārstrādājamas plastmasas.

Viegli apjukt iepakojumu šķirošanā

   Tādi gatavie pārtikas produkti kā, piemēram, gaļas izstrādājumi, desiņas, piena izstrādājumi, dārzeņi tiek iepakoti vieglajā plastmasā, ko patērētāji var izmest šķirojamo atkritumu konteineros, ja iepakojums ir tīrs no ēdiena atliekām.
   Vietnē skiroviegli.lv skaidrots, ka šķirotos atkritumus ir iespējams pārstrādāt dažādos veidos, tāpēc savākšanas vietās var atšķirties nosacījumi, kādi tieši atkritumi tiek pieņemti un kā tie jāsagatavo pirms nodošanas. Neskaidrību gadījumā ir jāiepazīstas ar konkrētās savākšanas vietas apsaimniekotāja publicēto informāciju vai jāsazinās ar apsaimniekotāju.
   2020. gadā veiktajā pētījumā "Gudri šķirot – gudri pakot" secināts, ka gandrīz 20% no vieglā iepakojuma konteineros, kas tika analizēti, nav iespējams novirzīt pārstrādei – izmestie atkritumi neatbilst tam, ko drīkst ievietot konteinerā, iepakojums bijis netīrs vai neatbilstība radusies šķirošanas līnijas kļūdas dēļ (neliela daļa).
   Iemesls nepārstrādājamā iepakojuma īpatsvaram konteineros ir gan patērētāju neapzinīgums, gan, ļoti iespējams, nezināšana. Pētījuma autoru – "Zero Waste Latvija", ZAOO un "AJ Power" – ieskatā liels Latvijas izaicinājums ir nepārstrādājamo iepakojumu aizstāšana ar pārstrādājamiem iepakojumiem, kas atvieglotu iedzīvotājiem domāto komunikāciju par vieglā iepakojuma dalītu vākšanu. "Nebūtu racionāli iedzīvotājiem likt par pienākumu pārzināt un analizēt katru iegādāto iepakojumu un izvērtēt tā derīgumu pārstrādei. Līdz ar to nepārstrādājamu vieglo iepakojumu, kas ir nonācis vieglā iepakojuma konteinerā, nevar uzskatīt par konkrētā patērētāja kļūdu, bet gan par sistēmisku problēmu," uzsvērts pētījuma ziņojumā.
   Iedzīvotāji var ar savām ikdienas izvēlēm parādīt to, ka ir gatavi šķirot, un pēc iespējas vairāk izvēlēties pārstrādājamu iepakojumu. Tomēr vislabākais būtu patērēt pēc iespējas mazāk iepakojuma. Tas jau pašā pamatā palīdzētu samazināt kopējo atkritumu daudzumu.


   

   Ne visa vieglā plastmasa ir pārstrādājama; pārskatot savu šķirojamo atkritumu kasti, atklājas, ka tikai viens no materiāla ziņā līdzīgiem iepakojumiem ir derīgs pārstrādei – ar marķējumu "LDPE 4".




Garšas kvalitāte un ilgāka uzglabāšana

   No ražotāju viedokļa, lai spētu nodrošināt higiēnas prasību ievērošanu un garšas kvalitāti, iepakojot atsevišķus pārtikas produktus, nav iespējams izvairīties no vieglās plastmasas izmantošanas. Taču arī šeit pastāv dažādi iespējamie risinājumi. Uzņēmums "Priekuļu gardumi", kas piedāvā mājas kūpinājumus, kulināriju, konditoreju un citus labumus, vairuma gaļas izstrādājumu iepakošanā pirms trim gadiem pārgāja uz vakuuma iepakojumu, iepriekš izmantoto plastmasas trauciņu un spainīšu vietā. Saimniece, pavāre un tehnoloģe Una Kārkliņa skaidro, ka primāri šī izvēle bijusi garšas kvalitātes uzlabošanas, kā arī plašāku uzglabāšanas iespēju vadīta. Savukārt ogu stenda produkcijai izvēlēts tikai kartona iepakojums.
   "Ar spainīšiem pārstājām strādāt tāpēc, ka vienalga likās, kaut arī tie ir pārtikas iepakošanai atļautie, tiem ir kaut kāda plastmasas piesmaka klāt. Lai tās smaržas nebūtu, nācās iepriekš spainīšus plaucēt. Beigās lieka laika tērēšana. Nu jau trešo gadu cīsiņus, sardeles, šašlikus – liekam vakuumā, jo tad labāk un ilgāk uzglabājas, gaisa temperatūra netiek klāt. Kā arī, mājās aiznesot, šo produkciju var ērti sasaldēt vēl ilgākai uzglabāšanai," priekšrocības vakuuma iepakojumam min U. Kārkliņa. Cenas ziņā ražotājam lielu atšķirību viņa neesot novērojusi. Arī no vides ietekmes viedokļa tas savā ziņā ir ieguvums – ilgāks pārtikas produkta mūžs samazina pārtikas atkritumu daudzumu, kas ir būtiska problēma atkritumu apsaimniekošanā. Tonna pārtikas atkritumu rada krietni vairāk oglekļa dioksīda, nekā tiek patērēts, lai saražotu tonnu iepakojuma.

   "No mums nopērk svaigu, bet, ja ieliek produkciju bagāžniekā, ārā saulē 30 grādos un visu dienu nostāv... Tad līdz mājai tie cīsiņi maisiņā jau būs paspējuši apglumēt. Savukārt vakuumā iepakotam nekas nenotiks, arī bagāžniekā ieliktam, jo gaiss netiek klāt," vēl vienu jaunā iepakojuma priekšrocību nosauc U. Kārkliņa. Viņa atzīst, ka iesākumā pircēji raukuši degunus par vakuuma iepakojumu, jo tas atgādinājis lielveikalos nopērkamo produkciju. Taču tagad visi esot apmierināti, jo paši novērojuši, ka šādā iepakojumā gaļas izstrādājumi ilgāk un labāk uzglabājas.
   Dažādas ruletes un kūpinājumus gan neiepako vakuumā. Desmit gadu darbības laikā "Priekuļu gardumi" pieslīpējuši veiksmīgu ražošanas un tirgošanas grafiku, lai neilgi pēc izgatavošanas gardā produkcija jau būtu izpirkta. Madonā "Priekuļu gardumu" saražoto tirgo Oskars Dumpis. Jautāts par pircēju izvēlēm saistībā ar vieglās plastmasas izmantošanu, viņš spriež, ka par to aizdomājas vien retais. "Nopērkot produkciju, sākumā ieliek to mazajā, tad vēl lielajā iepirkumu maisiņā. Šķiet, ka tomēr kaut kā neaizdomājas. Ir, protams, kas nāk ar savu groziņu, auduma maisiņu vai bez tā, un iepirkumus aiznes vienkārši rokās, bet tie salīdzinoši ir retums," novērojis O. Dumpis.

Ar iepirkšanos izdara izvēli

   Janas Romānovas ģimene dzīvo Ķekavā, un braukt uz veikalu ar auduma maisiņiem, lai mājās pārvestu dārzeņus, augļus un citus produktus, viņiem ir jau ierasta prakse. "Tā kā ievērojam noteiktu diētu, bez piena, tad izvēle paliek mazāka un iespējas iegādāties sveramus produktus arī. Riekstus, sēkliņas pērkam vai nu veikalā "Gemoss", kur ir lētāk un pieejami lielie iepakojumi, vai beziepakojuma veikalos, kur cena gan ir augstāka. Manu pārtikas produktu izvēli noteiks produkta sastāvs, nevis tas, vai vāciņš ir vai nav pārstrādājams. Tomēr no restorāniem izvēlamies "Vairāk Saules", jo viņiem trauciņi līdzņemšanai ir kompostējami. Citus produktus pārsvarā pērkam vietējā "Rimi", pie vietējiem zemniekiem," savas ģimenes iepirkšanās paradumus un viedokli par vieglo iepakojumu min J. Romānova.
   Savukārt Jurģis Volodins, ikdienā iepērkoties, iesākumā vērtē iepakojuma draudzīgumu videi: "Pārsvarā to vērtēju, mēģinot atbildēt uz jautājumu: vai šis ir jēdzīgākais veids, kā iepakot šo produktu? Ja man nav ilgi jādomā, lai atbildētu ar "nē", attiecīgo produktu neizvēlos." Attiecīgi priekšroka tiekot dota tādiem pārtikas produktiem, kuru iepakojumu var šķirot un/vai pārstrādāt, vai pat vēl labāk – iepakojuma nav vispār. "Protams, tas (iegādāties attiecīgus pārtikas produktus bez iepakojuma – aut.) ne vienmēr ir iespējams, bet tieši patērētāja rokās ir to izvērtēt un ar savu naudiņu paust viedokli pret tādām precēm kā celofānā ielaminētām kartona kārbām, kurās iekšā ir piecas mazākas paciņas, kur katrā cepums ir ielikts vēl maisiņā. Sapņos redzu to, ka par katru bezjēdzīgo iepakojuma kārtu tiek dubultots PVN, bet pagaidām par mazāk iepakojuma es labprāt maksātu arī vairāk."
   Jautāts par novēroto saistībā ar mājražotāju produkciju un iepakojumu higiēnas prasību nodrošināšanu, viņš retoriski noteic: "Stundām stāv uz letes un tad pēkšņi gūst nepieciešamo higiēnas devu, pirkuma brīdī ielikti maisiņā?" Tādēļ Jurģis uz tirdziņiem izvēlas ņemt līdzi savu maisiņu vai citu iepakojumu, traukus, ja nepieciešams, un cenšas paspēt atteikties, pirms pārdevējs jau zibenīgi izsniedzis plastmasas maisiņu.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Vienreizlietojamais jāpadara ekoloģiskāks

15.07.2022 NOVADI ZAĻO

   Jau gadu Latvijā spēkā ir "Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums", kas tika pieņemts, pildot Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija direktīvu, lai novērstu un samazinātu konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmi uz vidi un cilvēka veselību. Ar šo vienošanos eiropieši pieteica karu vienreizlietojamai plastmasai, kas bieži vien nav pārstrādājama un nonāk vidē. Vienreizlietojamās plastmasas patēriņa ierobežošanu vēl paredzēts turpināt un pēc vienreizlietojamiem traukiem un galda piederumiem sekos citu plastmasas izstrādājumu tirdzniecības pakāpeniska aizliegšana.

   Viena no problēmām ir dzērienu glāzes, ko nevar ražot bez plastmasas piejaukuma. Vides speciālisti aicina ēdinātājus ieviest depozīta principu – pērkot dzērienu, klients samaksā par glāzi un vēlāk dabū naudu atpakaļ, kad atnes glāzi nodot. Iespējams, daudzi šo pazīst no Ziemassvētku tirdziņiem ārzemēs, kur šādi pārdod karstvīnu glītās krūkās.

Pandēmijas laikā palielinājās

   Likums ar mērķi panākt, lai pēc iespējas mazāk iegādātos lietas, kas kalpo īsu laiku, un aizstātu tās ar pārstrādājamu materiālu, tika izstrādāts un pieņemts īsi pirms Covid-19 izraisītās pandēmijas. Bet spēkā tas stājās tās laikā, kad būtiski palielinājās tā saukto piknika trauku daudzums, arī kafejnīcas un restorāni ierobežojumu dēļ varēja nodrošināt ēdienu tikai līdzņemšanai. Tādējādi būtiski pieauga pārstrādei nederīgo atkritumu apjoms, secina SIA "Eco Baltia vide" valdes priekšsēdis Jānis Aizbalts. Ja 2019. gadā šo atkritumu frakcija veidoja ap 15%, tad pērn tie jau bija 20–25%. Kopš aprīļa, kad ierobežojumi tika atcelti, atkal novērojama atgriešanās ierastajā ritmā. Pašlaik pārstrādei nederīgā materiāla apjoms samazinājies līdz 20–22%.
   Šobrīd tirdzniecībā ir piknika trauki no papīra, koka, cukurniedru šķiedras, bioloģiski noārdāmās plastmasas, atļautās plastmasas, bambusa un kviešu stiebriem, kā arī citiem materiāliem. Joprojām atļauts tirgot plastmasas glāzes, jo tām pašlaik nav alternatīvas. Ja kaut kur tirdzniecībā vēl ir plastmasas vienreizlietojamie iepakojumi no "vecā" sortimenta, tad tas saistīts ar atļauju iztirgot iepirkumus, kas veikti pirms direktīvas stāšanās spēkā.
   SIA "Elvi Latvija" komercdirektore Laila Vārtukapteine pastāsta, kā veikalos mainījies sortiments. "Vienreizlietojamos plastmasas traukus, kas vēl pirms dažiem gadiem bija pierasta lieta, tagad aizstājuši citi analogi. Tirgū ir trauki no papīra un citiem plastmasai alternatīviem materiāliem, taču viennozīmīgi to cena ir būtiski dārgāka. Tieši ilgtspējīgā domāšana un vēlme netērēt lielu naudu par ātri izmetamām lietām, ko visdrīzāk lietosim tikai pāris stundas, ir veicinājusi arī to, ka piknikiem un dārza ballītēm cilvēki arvien vairāk izvēlas kvalitatīvus, cietas plastmasas traukus, ko var lietot vairākkārt un pat mazgāt trauku mazgājamā mašīnā. Iegādājoties šādus traukus, pircējiem gan būs jāuzņemas rūpes par trauku nomazgāšanu pēc svinībām, tomēr paši trauki būs pietiekami izturīgi un dizainiski eleganti," viņa piedāvā alternatīvu.

Sāk pirkt mazāk

   Likums ir aizliedzis arī izsniegt bezmaksas plastikāta trauciņus veikalā nopērkamo sveramo preču fasēšanai – tagad salātiem un citiem sveramajiem produktiem trauki jāpārdod par maksu. "Elvi" veikalos novērots, ka daļa pircēju šī iemesla dēļ arvien biežāk uz veikalu dodas ar saviem traukiem, taču netrūkst arī tādu, kas kārbiņu salātiem turpina pirkt turpat veikalā.
   Arī L. Vārtukapteine atzīst, ka pandēmijas laikā ierobežojumi un epidemioloģiskās prasības produktu fasēšanai likušas tērēt daudz vairāk plastikāta iepakojuma gan tirdzniecībā, gan citās nozarēs, tālab kopējais plastmasas patēriņš valstī noteikti nav mazinājies.
   Līdz ar kovidierobežojumu atcelšanu iepakojuma tirdzniecības apjoms ir samazinājies. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka, vasarā pieprasījums pēc vienreizlietojamajiem šķīvjiem, dakšiņām un citiem piederumiem kļūst lielāks, jo uzņēmumi atsāk rīkot sporta spēles un līdzīgus pasākumus brīvā dabā.
   Pašlaik tirgū pieejams ļoti plašs vienreizlietojamo trauku sortiments, tāpēc katrs var izvēlēties sev piemērotāko un videi draudzīgāko risinājumu. "Trauki, kas lietojami brīvā dabā, protams, ir sezonāla prece, un pieprasījums pēc tiem ziemas periodā ir būtiski mazāks nekā vasarā," piebilst tirdzniecības tīkla pārstāve. Tomēr, analizējot datus vairāku gadu griezumā, varot secināt, ka līdz ar sortimenta izmaiņām un būtisko cenu pieaugumu kopumā vienreizlietojamu trauku pārdošanas apjomi ir sarukuši.

Pikniks pie kafejnīcas

   Bistro "Ņamma" pārstāvis Henrijs Imaks norāda, ka pandēmijas laikā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi savus produktus varēja tirgot tikai līdzņemšanai un vairākus mēnešus vienreizlietojamie trauki bija teju vienīgais legāli iespējamais ēdiena pasniegšanas veids. Bieži vien labos laika apstākļos apmeklētāji iegādājās ēdienu un turpat āra terasē paēda. Līdz ar to ievērojami pieauga to galda piederumu skaits, kas netiek izmantoti atkārtoti. Atceļot ierobežojumus, pieprasījums pēc vienreizējās lietošanas traukiem būtiski sarucis. Tomēr vēl arvien ir klienti, kam ir izveidojies pieradums ēst ārpus kafejnīcas vai kas epidemioloģisku apsvērumu dēļ izvairās no ilgstošas uzturēšanās sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, taču viņu skaits kopumā nav liels.
   "Mūsu kafejnīcās lielāko īpatsvaru vienreizlietojamo trauku klāstā veido dažāda lieluma termokārbiņas, kurās tiek fasēti siltie ēdieni. Protams, mūsu sortimentā ir gan vienkāršas plastikāta kastītes, gan dažādi galda piederumi, taču pārējo izlietoto trauku klāsts, salīdzinot ar siltumu saglabājošo iepakojumu apjomiem, ir nenozīmīgs," saka H. Imaks.

Stingrākas un skaidrākas normas

   Uzņēmuma "Eco Baltia vide" pārstāvis vēl piebilst, ka izlietotās plastmasas daudzumam tagad vajadzētu samazināties arī tāpēc, ka beidzot būs izpārdoti uzkrājumi veikalu noliktavās – aizliedza ražot vai ievest, bet tirgot un lietot vēl kādu laiku atļāva. Tomēr viņš uzskata, ka cīņa ar plastmasu vēl īsti nenotiek. "Aizliegumu noteica polistirola traukiem, bet tikpat kaitīgi ir citi plastmasu saturošie, kas netiek pieskaitīti vienreiz lietojamiem, bet tāpat kalpo īsu laiku, tiek izmesti atkritumos, bet nav pārstrādājami. Līdz ar to šī regula situāciju mūsu skatījumā nav būtiski mainījusi. Esam aicinājuši VARAM steidzami pieņemt jaunas normas, kas aizliedz vai ierobežo laist tirgū nepārstrādājamu plastmasu. Ja šiem trauciņiem pieliks lielāku nodokli, to izmantošana kļūs ļoti dārga, tirgotāji būs spiesti vairāk domāt par alternatīvām, piemēram, kartona kastītēm vai daudzkārt lietojamām glāzēm, kādas jau redzamas festivālos, kur piemēro depozīta principu.
   Vēl viens galvas mežģis ir tā sauktā bioplastmasa. Izstrādājumus, uz kuriem ir šāda atzīme, cilvēks izmet pie šķirotajiem atkritumiem, bet tā tomēr nav plastmasa. Ja tāds materiāls nonāk pārstrādes rūpnīcās, var sabojāt visu pārstrādes procesu. Šobrīd vēl nav rasts risinājums, kur šo materiālu likt pēc izmantošanas," stāsta J. Aizbalts.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Vai ir dzīve bez plastmasas?

13.07.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

    Plastmasa savu uzvaras gājienu pasaulē sāka kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, un nu jau šķiet, ka ir visur, ne tikai okeānos un zivīs, bet mikrodaļiņās arī cilvēku asinīs un plaušās. Plastmasa ir lēts, viegls un ērts materiāls, bet tā nesadalās un arī pārstrādājama ir tikai daļa. Tāpēc pasaule ir spiesta domāt par vieglās plastmasas izstrādājumu ierobežošanu. Vaicājām dažādu līmeņu Latvijas politiķiem par to, ko reāli ir iespējams paveikt, lai vieglās plastmasas apjomus mums apkārt un arī atkritumus samazinātu.

Jāturas pie Eiropas zaļā kursa
   
   "Uzņēmējiem jāpāriet uz videi draudzīgāku lietu ražošanu, piemēram, samazinot piesārņojumu un plastmasas iepakojumu. Ilgtspējīga ekonomika jāuztver nevis kā problēma, bet kā iespēja, jo mums ir tikai viena planēta un agrāk vai vēlāk visas valstis un uzņēmumi mainīsies šajā virzienā," uzskata Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.

   "Gribu šo jautājumu paplašināt un pieminēt Eiropas zaļo kursu, kas ir pasākumu kopums ar mērķi līdz 2050. gadam padarīt Eiropu par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē. Lai to panāktu, nepieciešamas izmaiņas visās ekonomikas nozarēs. Lai sasniegtu klimata mērķus un radītu jaunu ekonomikas izaugsmes modeli, nākamajos gados svarīgi atbalstīt uzņēmējdarbību un attīstīt modernas tehnoloģijas, kas palīdz aizsargāt vidi," uzsver Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. "Ir jādomā, kā Latvijai izmantot iespējas, ko Eiropas Savienībā rada Eiropas zaļais kurss. Uzņēmējiem jāpāriet uz videi draudzīgāku lietu ražošanu, piemēram, samazinot piesārņojumu un plastmasas iepakojumu. Ilgtspējīga ekonomika jāuztver nevis kā problēma, bet kā iespēja, jo mums ir tikai viena planēta un agrāk vai vēlāk visas valstis un uzņēmumi mainīsies šajā virzienā," viņa saka.
   Deputāte piebilst, ka pandēmijas laikā atteikties no plastmasas izstrādājumiem nebija vienkārši. "Palielinoties sejas masku un plastmasas cimdu lietošanai kovida pandēmijas laikā, vieglās plastmasas atkritumu daudzums ir ļoti palielinājies. Tomēr, ja runājam par posmu bez kovida un ekstremāliem apstākļiem, tad, protams, vieglās plastmasas materiāli, cik vien iespējams, no ražošanas ir jāizņem. Esam jau pieņēmuši kārtību, ka no iepriekš plaši lietotajiem plastmasas traukiem, kociņiem un tamlīdzīgām lietām ražotāji ir atteikušies. Šobrīd lietojam tikai nelielos plastmasas maisiņus un tur, kur nevar bez tiem iztikt. Tie ir regulējumi gan Eiropas, gan Latvijas mērogā, un tos ievērot ir svarīgi," bilst I. Vaidere. Viņasprāt, ļoti būtiska ir paradumu maiņa. Veikalos iepērkoties, nevajag katru dārzeni likt savā mazajā maisiņā. Gaļas izstrādājumus papīra turzā iesaiņot nevar, bet pašiem jāseko līdzi tam, lai vieglo plastmasas iesaiņojumu nepatērētu nevajadzīgi. "Es pati iepērkoties, neņemu tirdzniecības vietā piedāvāto plastmasas maisiņu, man līdzi ir auduma maisiņš. Nav grūti to ielikt somiņā. Ja redzam, ka cilvēks veikalā norauj pat piecus plastmasas maisiņus, citiem būtu jāaizrāda, ka pircējs rīkojas nepareizi. Līdzīgi kā vācieši ļoti uzmana apkārt notiekošo un aizrāda, ja kāds ko nepareizi dara. Arī mums vajadzētu tāpat rīkoties. Būtībā esmu kā tāds uzraugs, jo bieži eju un vācu. Kad esmu pie jūras, man vienmēr līdzi ir neliels maisiņš, kurā salasu cilvēku atstāto. Tas nav grūti, jo daru to savas zemes labā. Ir prieks, ka aizejot viss ir tīrs. Ja jūrmalā redzu kompāniju, kur saliktas pudeles un ēdieni, uzrunāju un saku: "Ir jauki, ka šeit esat, bet aizejot neaizmirstiet atkritumus paņemt sev līdzi." Lielākā daļa paklausa, kaut ir arī tādi, kas aiziet līdz pludmalei, izdzer savu alus dozi, un tad viņiem spēks beidzas.
   Rūpes par apkārtni ir mana pilsoniskā iniciatīva, bet globāli Eiropas zaļā kursa ietvaros to var ietekmēt tikai ar izglītību, pārliecināšanu un likumiem, citas iespējas nav. Mēs Latvijā dzīvojam ļoti zaļi un tīri, mums ir ikgadējās talkas, kurās tiek sakopts noteiktam kultūras līmenim grūti piejaucējamais, proti, ka atkritumi aiz sevis ir jāsavāc. Ir jāturpina strādāt šai virzienā, vides aizsardzības un vides saudzēšanas dažādi priekšmeti skolās ir jāiekļauj izglītības iestāžu mācību programmās. Šai ziņā atceros skolēnu mācību uzņēmumu "Re-grain" no Madonas Valsts ģimnāzijas, kuram savulaik pasniedzu balvu un kas ražoja ēdamus vienreizlietojamos traukus, pilnībā nekaitīgus videi. Šis produkts ļāva samazināt izlietotās plastmasas daudzumu un plastmasas nonākšanu ekosistēmās. Tātad paradumu maiņa, likumdošana, skaidrošana, runāšana, tīra vide, ko elpojam un baudām, – šāds ceļš mums kopīgi ejams.
   Ukrainas karš smaguma centru ir pārnesis uz energoresursiem, bet ir jāstrādā arī ar pārējo, nedrīkstam šai ziņā atslābt. Ne tikai klimata neitralitāte, visa vides aizsardzība kopumā ir nepārtraukti jāuzrauga.
   Cilvēki nereti domā, ka, atbalstot zaļo kursu, samazinās darba iespējas, bet pētījumos pierādīts, ka visi zaļo likumu ieviesumi rada papildu darbavietas. Netiek ražoti plastmasas kociņi vai trauki, bet tiek uzsākta citas produkcijas ražošana, kur darba rokas nepieciešamas vēl vairāk. Skaidrs, ka ir un būs nepieciešama pārkvalifikācija, viss dzīvē mainās, bet darba vietu skaits ar katru jauno ieviesumu nevis samazinās, bet vairojas," norāda I. Vaidere.

Latvijā īsteno pieņemtās direktīvas

   Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides departamenta direktore Rudīte Vesere skaidro, ka ir plāns pakāpeniski paplašināt depozīta sistēmu. "Tad uz preces iepakojuma un uz atkritumu konteineriem varētu likt vienādas zīmes, lai cilvēks uzskatāmi redz, ko kurā konteinerā mest un, jau veikalā pērkot, var aizdomāties – ja produkta iepakojums nav pārstrādājams, var izvēlēties to citā iepakojumā, var iet uz attiecīgo veikalu ar savu trauku."   
   V
ides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides departamenta direktore Rudīte Vesere uzsver, ka plastmasu saturošo izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums ir vērsts uz to, lai pēc iespējas ierobežotu vienreiz lietojamās plastmasas patēriņu. Ir aizliegti vairāki produkti, kas satur plastmasu un kuriem ir aizstājēji. Starp šiem izstrādājumiem ir trauki – šķīvji, bļodiņas, naži, dakšas, karotes; salmiņi, balonu kātiņi, no putu polistirola izgatavots pārtikas iepakojums u.c. Visiem tiem ir alternatīvi risinājumi, piemēram, salmiņi var būt no stikla, metāla, papīra, dažas kafejnīcas tos asprātīgi aizstāj ar makaroniem. Sarakstā nav iekļautas plastmasu saturošās glāzes vai krūzes, jo tām alternatīvas šobrīd nav. "Cilvēki gan ikdienā saka, ka šīs glāzes ir no papīra, bet tā nav. Tur iekšā ir plastmasa, lai dzērienu noturētu. Uz šādiem izstrādājumiem jābūt marķējumam, kas ir obligāts. Iegādājoties produktu, pircējs zina, ka tas satur plastmasu. Marķējumam jābūt arī uz tādiem plastmasu saturošiem produktiem kā cigaretes, higiēniskās paketes u.c.," skaidro ierēdne.
   Lai samazinātu plastmasu saturošo lietu patēriņu, R. Vesere kā piemēru min to, ka komersantiem jāinformē patērētāji par alternatīvām, kādas var būt iepakojumiem; neizsniegt patērētājiem vienreizlietojamās plastmasas iepakojumus bez maksas, piedāvāt svērt preci patērētāja iepakojumā.

   "Ja plastmasas izstrādājumi nonāk vidē, tie dzīvo 200–400 gadus, plastmasa nesadalās, un tas ir lielākais bieds. Tāpēc jau ir pieteikts karš plastmasai, lai pēc iespējas mazāk tā nonāktu apkārtnē, lai tiktu pārstrādāta un lai mēs katrs vairāk domātu par resursiem, ko un kāpēc lietojam. Perspektīvā plānota vēl lielāka ražotāja atbildības sistēmas ieviešana, paredzēts izvērst depozīta sistēmu, pakāpeniski ieviest piktogrammu sistēmu, kāda darbojas Skandināvijas valstīs. Proti, uz preces iepakojuma likt noteiktas zīmes, un attiecīgi tādas likt uz atkritumu konteinera. Līdz ar to cilvēks uzskatāmi redzēs, ko kurā konteinerā likt un, jau veikalā pērkot, aizdomāsies – ja produkta iepakojums nav pārstrādājams, var izvēlēties to citā iepakojumā, var iet uz attiecīgo veikalu ar savu trauku. Mans novēlējums – būsim gudri un viedi savās izvēlēs, katrs pats rūpēsimies par apkārtējo vidi!" saka R. Vesere.

Arī pašvaldībai jādomā zaļi

  "Sāksim ar to, ka benzīntankā, lai iedzertu kafiju, var to ieliet savā līdzpaņemtā krūzē. Katram cilvēkam jāseko līdzi saviem paradumiem," saka Madonas novada domes deputāts Andris Dombrovskis.
    "Virziens ir ļoti pareizs un vajadzīgs, jo plastmasas daļiņas tiek atrastas pat Arktikā," no savas puses teic vietējās pašvaldības pārstāvis, Madonas novada domes deputāts Andris Dombrovskis. "Ir jādomā, kā attīrīt zemi, okeānus, bet jāsāk ar sevi. Katram pašam ir jāsavāc aiz sevis pudeles, jādod tās otrreizējai pārstrādei, cita risinājuma nav. Madonas novadā uzņēmumu, kas plaši izmantotu plastmasu, nav. Pamatā darbojamies ar koku un koksnes izstrādājumiem. Plastmasa ir pārstrādāts naftas produkts, kas dabā nesadalās, tādēļ jāatbalsta ikviena iniciatīva (un to darām arī novada pašvaldībā), kas zemi padara tīrāku no šādiem produktiem. Sāksim ar to, ka benzīntankā, lai iedzertu kafiju, var to ieliet savā līdzpaņemtā krūzē. Katram cilvēkam jāseko līdzi saviem paradumiem, kaut bieži redzams – sabiedrības liela daļa dzīvo vienai dienai. Kad pirms pāris gadiem biju Japānā, tur lielpilsētā Tokijā ne tikai neredzēju mētājamies plastmasu un papīru, bet uz ielām nebija pat cigarešu izsmēķu. Kārtība cilvēkos ir ieaudzināta. Bērni uz skolu ņem līdzi maizītes, paēd, visu savāc atpakaļ kārbiņās, atkritumus paņem līdzi. Tā ir sabiedrības audzināšana no bērna kājas, kas arī pie mums ir jāveic," viņš uzskata.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Jāgatavojas šķirot aizvien vairāk

21.06.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Bērnībā mācīja, ka zemē nomest papīrīti ir slikti, bet ābola serdi drīkst – tā pati reiz sadalīsies. Tā teikt, kas no dabas nācis, tas pie dabas arī atgriezīsies. Taču, ja nu serde ir nevis viena, bet vesels kalns? Ko tad? Lai ar šiem kalniem tiktu galā, jau šī gada laikā visā Latvijā pie mājsaimniecībām un daudzdzīvokļu namiem būtu jāparādās arvien vairāk konteineriem, kas paredzēti tieši atkritumiem, kuri bioloģiski sadalās. Kāda ir pirmā pieredze Rīgā un tās apkārtnē, kur šādi brūnie konteineri jau pieejami, vaicājām SIA "Eco Baltia vide" direktoram Andrim Ziemelim.

Visu izteiks tarifs

   Iedzīvotāju izvēle – šķirot vai nešķirot atkritumus – joprojām ir brīvprātīga. Taču, kā skaidro A. Ziemelis, cilvēkiem tas jebkurā gadījumā būs finansiāli izdevīgi, ko apliecina arī līdzšinējā pieredze – šķirošana ļauj samazināt atkritumu apsaimniekošanas tarifus. "Latvijā, protams, tā saukto bioatkritumu nošķiršana patlaban ir kaut kas jauns. Noteikti neesam Eiropā pirmajā vietā, jo ir valstis, kur pie mājsaimniecībām jau ierasti tiek nolikti pieci konteineri, kur katrs paredzēts kādam atšķirīgam atkritumu veidam. Par tā sauktajiem bioloģiskajiem atkritumiem pie mums vēl arvien notiek diskusijas – cik lielam jābūt to savākšanas tarifam. Ja tas būs tādā pašā līmenī kā nešķirotajiem atkritumiem, protams, ka papildus tos šķirot cilvēki nebūs motivēti. Tomēr šī brīža prognozes liecina, ka tarifiem nevajadzētu būt augstākiem par 80% no sadzīves atkritumu tarifa (lēmumu par to gan pieņems pašvaldība). Savukārt nākotnē, kā to redzam, tendencei vajadzētu būt tādai, ka šī atšķirība kļūs vēl lielāka, piemēram, 60% apmērā. Tas ir būtiski, jo jau šobrīd ir sabiedrības daļa, kas domā zaļi, rūpējas par dabu un īpaši piedomā, lai pēc iespējas mazāk atkritumu nonāktu poligonos, kur tie tiek apglabāti, taču primārais motivators tāpat, šķiet, ir un paliek katra personīgais maciņš.
   Mūsu uzņēmums jau iepriekš – pagājušā gada sākumā – bija uzstādījis mērķi palielināt to klientu skaitu, kas lieto BIO konteinerus. Rezultāti bija gana labi, jo 2021. gadā, ja salīdzinām ar 2020. gadu, mums izdevās klientu skaitu palielināt pat sešas reizes. Tāpat proaktīvi mēģinām uzrunāt organizācijas – skolas, bērnudārzus, kafejnīcas –, kas ražo pārtikas bioloģiskos atkritumus, lai apdomā iespēju papildus šķirot," A. Ziemelis saka.

Pierīvēšanās periods turpinās

   Šobrīd šķirojamo atkritumu konteineros, ko piedāvā atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, ir savi ierobežojumi. BIO konteineros, piemēram, nedrīkst ievietot dažādus šķidrumus, to skaitā eļļu, pienu, jogurtu un tamlīdzīgi. Vai tā paliks vienmēr?
   "Tas arvien ir diskusiju jautājums. Cilvēks atkritumus, kas bioloģiski sadalās, nošķiro, mēs kā uzņēmums savācam, bet tālāk ir jādomā, kur to visu likt. Šajā brīdī visi Rīgas un Pierīgas atkritumi nonāk "Getliņu" poligonā. Atsevišķi tiek pieņemti bioloģiskie atkritumi, kur tie vēl papildus tiek atdalīti, piemēram, no plastmasas maisiņiem, un tālāk novirzīti, lai tiktu ražota enerģija. Ja kādā brīdī to materiālu dažādība, ko varam nodot šim vai citam uzņēmumam, kļūs lielāka, tad, protams, arī atkritumu klāsts, ko cilvēki varēs likt šķirojamo atkritumu konteineros – palielināsies, kas, starp citu, jau ir noticis.
   Bet jebkurā gadījumā par to notiek sarunas, tiek organizētas darba grupas un apzināta citu valstu pieredze, kurā šī sistēma ir ilgāku laiku; tiek arī vērtēts, kādi atkritumi un kur nonāk vairāk. Nu, piemēram, privātmājās, īpaši, ja nav pašiem savas komposta kaudzes, vasarās tā pārsvarā būs zāle, savukārt daudzdzīvokļu namos – dažādi pārtikas produkti. Te gan, no atkritumu apsaimniekotāja viedokļa raugoties, jāatzīst, ka konteineru saturu pieskatīt un kontrolēt ir diezgan grūti. Šķirošanas kultūra vēl nav tiktāl izstrādājusies, un nereti konteineros nonāk pavisam neatbilstošas lietas. Tad nu arī diskutējam ar poligonu, cik liels drīkst būt citu atkritumu piejaukums, lai mēs varētu būt fleksiblāki attiecībā pret iedzīvotājiem. Tādēļ var teikt, ka pierīvēšanās arvien turpinās, un, visticamāk, tas nebūs viena, bet gan vairāku gadu jautājums, kamēr tiks apzināts, tieši kuri materiāli ir izmantojami," uzņēmuma pārstāvis paskaidro. Īsāk sakot, ja šobrīd pienu konteinerā liet nevajadzētu, tas nenozīmē, ka nākotnē šādas iespējas nebūs. "Iedzīvotājus tik salīdzinoši īsā laikā nav iespējams apmācīt šķirot. Vismaz ne tik labi, lai materiāls, kas nonāk poligonā, būtu ļoti labas kvalitātes. Tas, domāju, ir normāls attīstības process, un kopējās tendences liecina, ka būs jāšķiro vairāk, nekā to esam darījuši līdz šim. Tas ir tas, uz ko ejam," piebilst A. Ziemelis.

KOMENTĀRS

Sabiedrība jāizglīto

   Rudīte Vesere, VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore:

   – Šobrīd bioloģisko atkritumu šķirošanas sistēma ieviesta tikai Rīgā un Pierīgā. Citviet Latvijā termiņš ir 2023. gads. Pirmā pieredze ļauj secināt, ka nemaz tik viegli visur negāja. Bija pašvaldības, kas šo procesu uzsāka nepietiekami ātri. Esam to ņēmuši vērā un mudinājuši citas Latvijas pašvaldības to risināt savlaicīgi. Lai nav tā, ka pēdējā brīdī informējam sabiedrību, skaidrojam, kur atradīsies konteineri, un tā tālāk. Papildus jāpiebilst, ka daudzās pašvaldībās jau šobrīd ir ieviesti kompostēšanas laukumi, kur iedzīvotājiem ir iespēja nogādāt, piemēram, zaļos dārza un parka atkritumus. Tāpat iedzīvotājiem privātmājās šādas komposta kaudzes daudzviet jau ir.
   Protams, daudz kas būs atkarīgs no tā, ko pašvaldības būs noteikušas savos saistošajos noteikumos, cik rūpīgi tas tiks darīts, jo jābūt ieviestai sistēmai. Bet nav arī tā, ka gribu – šķiroju, gribu – nešķiroju. Ir jābūt nodrošinātai šķirošanas iespējai, jāskaidro, kāpēc tas jādara. Jāsaka, ka arī iedzīvotāji, visticamāk, būs ieinteresēti, jo atšķirsies maksa – par bioloģisku atkritumu savākšanu būs jāmaksā mazāk. Šobrīd vēl notiek diskusijas par to, cik lētāk tas būs. Vai obligāti konteineram būs jābūt pie katras mājsaimniecības? Visticamāk, nē, īpaši gadījumos, kur, kā minēju, jau ir izveidota iespēja atkritumus kompostēt. Taču kopumā šķirošana attieksies uz visiem un būs noteikumi, kas jāievēro.
   Vēl gribētos atgādināt: mēs daudz runājam par to, kā apsaimniekot bioloģiskos atkritumus, bet tikpat daudz vajadzētu domāt par to, ko varam darīt, lai šo atkritumu, tai skaitā pārtikas atkritumu, būtu mazāk. Un tie nereti rodas, jo nepārdomāti iepērkamies. Otrs, ko būtu svarīgi ņemt vērā: ja atkritumus šķirojam, darām to pēc iespējas godprātīgāk, noskaidrojot, ko katrā konteinerā var ievietot. Piemēram, ka bioloģisko atkritumu konteinerā nemetam atkritumus maisiņos. Jāsaprot, ka tā ir plastmasa un nesadalās. Un, ja šis materiāls nonāk līdz pārstrādei, tad jāsaprot, ka komposts, ko gala rezultātā iegūstam, vairs noteikti nav tādā kvalitāte, kā paredzēts, jo tajā ir dažādi piemaisījumi. 
   Sabiedrība ir jāinformē un jāizglīto. Pretējā gadījumā nevar cerēt, ka cilvēki paši tik ļoti iedziļināsies un būs īpaši aktīvi. Bet nu ir arī sabiedrības aktīvā daļa, kas pati nāk klajā ar dažādām iniciatīvām, iet pie pašvaldībām un skaidro, ko vēl darīt, lai atkritumu apjomu samazinātu.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Solis uz priekšu ir arī solis... atpakaļ

21.06.2022 NOVADI ZAĻO

 NOVADI ZAĻO

     Viens no aprites ekonomikas principu piemēriem
– alus ražošanas blakusprodukts drabiņas pārtop cepumos.






"Mēs bieži vien nezinām, kas atrodas mūsu ledusskapī,
tāpēc nopērkam lieku, 
kas vēlāk jāizmet,"
saka Anna Doškina, kustības "ZeroWasteLatvija" valdes priekšsēdētāja.


   Kamēr vienā p
asaules malā runā par pārtikas krīzi un pat badu, citā – nepiedodami daudz pārtikas turpina nonākt atkritumos. Viena lieta ir politikas nostādnes un starptautiskas vienošanās par to, kā šo jautājumu risināt. Bet lielā mērā tā ir arī sabiedrības ieradumu maiņa, piekrīt arī kustības "ZeroWasteLatvija" valdes priekšsēdētāja Anna Doškina, ar kuru par šo problēmu runājāmies.

Odīs mazāk, nevis stiprāk

   “Atkritumus, kas bioloģiski noārdās, būtu ļoti grūti neražot, jo ēdam mēs visi. Aptuveni 30% līdz 40% no konteinera satura vienā mājsaimniecībā ir tieši šādi atkritumi. Un kopumā tā nav tā frakcija, ko ir sarežģīti pārstrādāt. Taču pārtikas atkritumu – tas gan – varētu būt mazāk,“ uzsver A. Doškina.
   Viņa cer, ka paradumu maiņu ieviesīs arī tas, ka nākamajā gadā ikvienam būs jābūt pieejamam konteineram, kurā nokļūst bioloģiski noārdāmie, tostarp pārtikas, atkritumi. “Šķirošana nebūs obligāta, bet šādu iespēju atkritumu apsaimniekošanas uzņēmējam būs jāpiedāvā,” uzsver eksperte. Tas gan paredz arī lielu skaidrojošo darbu, īpaši pilsētniekiem. Piemēram, viņi būs jāpārliecina, ka šo bioloģisko atkritumu nošķirošana nenozīmē lielāku smaku pie konteineriem. Tieši pretēji – smaka kopumā samazināsies, jo arī konteineri būs atšķirīgi. “Vēl viens no svarīgākajiem iemesliem, kas liks izšķirties par labu vēl rūpīgākai šķirošanai, ir, ka tā atkritumu daļa, kas paliek pēc bioloģiski noārdāmo atkritumu atdalīšanas, kļūst tīrāka un attiecīgi – no tās iespējams atgūt vairāk resursu pārstrādei,” skaidro A. Doškina. Tātad nevērtīgā atkritumu daļa, kas vienkārši tiek aprakta poligonā, kļūst arvien mazāka. Visbeidzot, šķirošana noteikti ir arī finansiāli izdevīgāka, par ko var pārliecināties, kaut vai iepazīstoties ar atkritumu savākšanas tarifiem. Proti, viens ir nešķirotie atkritumi un to cena, nākamais – jau atkritumi, kas bioloģiski noārdās, kam vajadzētu maksāt mazāk.
   Šobrīd jau bez maksas var nošķirot papīru, stikla un plastmasas pudeles – visu, kas jau tagad nonāk atsevišķos konteineros. “Laikā, kad vērojams pamatīgs visu komunālo pakalpojumu cenu kāpums, manuprāt, katrs ietaupītais cents ir svarīgs!” piebilst biedrības vadītāja.

Vajag vismaz septiņus gadus

   “Nesen kādā sarunā ar antropoloģi uzzināju, ka cilvēkiem viedokļu un paradumu maiņai vidēji ir nepieciešami septiņi gadi. Un atkritumu rūpīgāka šķirošana tad būs vēl viens šāds paradums,” spriež A. Doškina. Par to, vai cilvēki ir gatavi iet vēl tālāk un, piemēram, dzīvokļos, uz balkoniem, ieviest kompostēšanas konteinerus, kas ir viens no risinājumiem pārtikas atkritumu pārstrādāšanai, viņa nav tik pārliecināta. Vai, pareizāk, viņa netic, ka šādai iniciatīvai būtu gatava pievienoties lielākā sabiedrības daļa. Pirmkārt un galvenokārt tādēļ, ka tas prasa papildu iedziļināšanos, papildu darbošanos un papildu ieguldījumus, kam gluži katrs pavisam noteikti nav gatavs. Tajā pašā laikā – interese ir. Biedrība ar gandarījumu secina, ka tās lapā sociālajos tīklos par šiem jautājumiem diskutē un pieredzē apmainās (tostarp arī par slieku audzēšanu pārtikas atkritumu pārstrādāšanai!) ap 13 000 cilvēku, kas Latvijas mērogiem un tik specifiskai tēmai tiešām nav maz.
   Tomēr, kā uzsver eksperte, lai pārtikas atkritumu apjoms tiešām samazinātos, visai daudz varam darīt ikdienā. Piemēram, sākot ar to, ka daudz pārdomātāk iepērkamies un gatavojam ikdienas maltītes. “Varētu teikt, ka solis uz priekšu patiesībā ir kā viens solis atpakaļ. Proti, sāc domāt, pirms kaut ko pērc! Tā samazinām gan to lietu skaitu, ko iegādājamies un vēlāk izmetam, gan arī iepakojuma apjomu, ko gribot negribot iegādājamies kopā ar iekāroto lietu. Tam visam jāsākas ar domāšanas, pieprasījuma kultūru. Proti, ne tikai pirkt tāpēc, ka gribas, bet pārdomāt, vai maz to vajag, ko no tā gatavosi. Cilvēki nereti nemaz neapzinās, kas viņu ledusskapjos jau stāv!” uzsver A. Doškina.

Domāt par produktu "no – līdz"

   Biedrības vadītāja piekrīt, ka Covid-19 pandēmijas laiks bijis ievērojams kritiens atpakaļ, jo higiēnas nolūkos iepakots tika teju viss, ko vien varēja. Bet nu šis periods ir noslēdzies, un viena no "ZeroWasteLatvija" šī brīža aktualitātēm ir rokasgrāmatas izstrāde ražotājiem tieši par iepakojumu. “Gribam parādīt, apkopot piemērus par to, kāds var būt ilgtspējīgs iepakojums, un strādāsim daudz, lai, ieejot kaut vai piemājas veikalā, patērētājam būtu iespēja izvēlēties preci ar šādu iepakojumu vai bez tā,” – tā A. Doškina. Cik lielā mērā ierosinājumi tiks ņemti vērā, tas būs atkarīgs, protams, arī no sabiedrības – ciktāl tā pieprasīs, lai šāds piedāvājums būtu.
   Plašākā mērogā tas ir stāsts par aprites ekonomiku un to, ka gan ražotājiem, gan arī patērētājiem vairāk būs jāiedziļinās tajā, kā konkrētā prece tiek saražota, kā pakota, kur un kā pārstrādāta. Īsāk sakot, kas paliek pēc mums.
   Tāpat būtisks ir jautājums, kas jāsakārto juridiski: kur no veikalu plauktiem nonāk tie pārtikas produkti, kam beigušies lietošanas termiņi? Šobrīd spēkā ir likums "Prasības pārtikas izplatīšanai pēc minimālā derīguma termiņa beigām”, kas ļauj šādus produktus ziedot, taču, uzsver eksperte, iespējams, varētu doties vēl soli tālāk, lai produkti nenonāktu atkritumos. Tātad – tie jāpārstrādā!
   Liela daļa bioloģiski pārstrādājamo atkritumu, kas tiek savākti Rīgā un Pierīgā, šobrīd nonāk SIA "Getliņi EKO" un vēlāk pārtop biogāzē. "Bet ir arī citi piemēri jeb ceļi, kad to, kas palicis pāri ražošanas procesā, pats ražotājs neuzskata par atkritumu, bet gan par resursu, ko kādam nodot tālāk. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir no alus ražotājiem, kam ražošanā paliek pāri drabiņas. Tā ir uzturvielām bagāta piedeva mājdzīvnieku barībai vai arī no tām var cept cepumus. Ļoti labs aprites ekonomikas piemērs. Bet ja par tirdzniecības vietām, kā jau minēju, tur daudz kas ir atkarīgs no sabiedrības iniciatīvas, spiediena, tāpat arī no likumdošanas. Tā tad arī nosaka, kādus produktus un kā iespējams legāli nodot tālākai lietošanai," paskaidro A. Doškina.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Ja porciju uzliek pats, tad visu izēd

08.06.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

Bērni mūsdienās ir gan ar atšķirīgām gaumēm uz ēdienu, gan dažādām veselības prasībām pret pārtikas produktiem, tāpēc pabarot viņus skolās un bērnudārzos tā, lai pārtika nav jāizmet, ir īsts izaicinājums. Viens no trikiem – iesaistīt viņus pašus ēdiena pagatavošanā.


Pārtikas atliekas Latvijā šobrīd veido lielu daļu jeb 30% no atkritumiem, un Eiropā vidēji trešdaļa saražotās pārtikas nonāk atkritumos, tāpēc šī problēma Eiropas Savienības dalībvalstīm jārisina, nopietni pārdomājot soļus. Lai gan visvairāk pārtikas atkritumu veidojas mājsaimniecībās, arī izglītības iestādēs, kurās tiek nodrošināta ēdināšana, neiztikt bez šāda veida atkritumiem, jo mūsdienās skolēniem garšo ļoti atšķirīgi ēdieni, kā arī ne vienmēr uz šķīvja uzliktais tiek apēsts pilnībā.

Ir skolas, kur izēd visu

Apzinoties, ka pārtikas atkritumi izglītības iestādēs ir problēma, kas ne tikai rada vides piesārņojumu, bet arī iznieko izmantotos resursus, kas nepieciešami pārtikas izaudzēšanā un tās nogādāšanā līdz patērētājam, Latvijas skolas un pirmsskolas, kas piedalās Latvijas ekoskolu programmā, mērķtiecīgi strādā pie šo atkritumu samazināšanas, sasniedzot ļoti labus rezultātus. Vides izglītības fonda ekoskolu un jauno vides reportieru programmas vadītājs Daniels Trukšāns teic: "Pārtikas atkritumi ir viens no virzieniem, par kuru skolai ir jādomā un jārisina."
Viena no lielākajiem izglītības iestāžu ēdinātājiem Latvijā, uzņēmuma SIA "Žaks-2", administratīvais vadītājs Jānis Meija vērtē, ka, lai gan kopumā situācija ar pārtikas atkritumiem pēc ēdināšanas reizēm iet uz labo pusi, jo to daudzums pakāpeniski samazinās, tā joprojām ir ļoti aktuāla problēma. Uzņēmuma ražošanas vadītāja, galvenā tehnoloģe Ilona Dreimane atzīst, ka situācija no skolas uz skolu atšķiras: "Ir skolas, kur šī situācija nav iepriecinoša, bet ir tādas, kur skolēni apēd visu."
Ventspils Pārventas pamatskolas ekodarba koordinatore Ilze Korna savukārt teic, ka šo tēmu skola izvēlējās aktualizēt, jo bija redzams, ka bērni bieži vien neēd pusdienas, līdz ar to viņiem līdz dienas beigām pietrūkst enerģijas, kā arī vairāk kārojas našķu. Šajā skolā, aktīvi strādājot, pārtikas atkritumi pusgada laikā tika samazināti gandrīz uz pusi – no 15,6 kg uz vienu bērnu septembrī līdz 9,6 kg janvārī. Turklāt rezultāti arvien turpina uzlaboties.

Iepazīt ēdienu pasauli

Lai samazinātu pārtikas atkritumu apmērus, vispirms jānovērš to rašanās cēloņi, izglītojot skolēnus par ēdienu. I. Dreimane norāda, ka ēšanas tradīcijas veidojas ģimenēs, tāpēc ēdieni, kas tiek pasniegti skolas pusdienās, ne vienmēr ir bērnu iecienīti. "Ministru kabineta noteikumi nosaka normas, cik lielai ir jābūt katra produkta daļai ēdienkartē, bet tā ir pretrunā ar ēšanas tradīcijām ģimenēs, līdz ar to ir produkti, kuri visbiežāk paliek uz šķīvja un nonāk pārtikas atkritumos. Obligāta prasība ir, ka līdz ar pamatēdienu tiek pasniegta arī zupa vai deserts. Diemžēl tieši dārzeņu zupas bērni ēd ļoti nelabprāt. Kad pandēmijas laikā bija pielaide, ka ēdienkartē varēja būt tikai pamatēdiens, samazinājās arī pārtikas atkritumi, turklāt bērni bija vairāk paēduši," viņa stāsta. Bet J. Meija skaidro, ka ēdinātājs katru skolu uztver kā atsevišķu mājsaimniecību ar savām ēšanas tradīcijām un paražām, tāpēc katra skola tiek monitorēta, lai saprastu, kas bērniem vairāk garšo, un attiecīgi pielāgotu ēdienkarti, bet to iespējams izdarīt tik, cik ļauj Ministru kabineta noteikumi.
I. Korna pastāsta: "Jāatzīst, ka nereti vecāki mājās negatavo vai gatavo pusfabrikātus, tāpēc mēs bērnus mērķtiecīgi iepazīstinājām ar pārtikas produktiem un ko no tiem var pagatavot, ar ēdienu dažādību – putrām, salātiem. Mājturības stundās bērni paši gatavoja salātus – sāļus, saldus, vārīja putras, uzzināja, cik daudzveidīgus ēdienus var pagatavot no pupiņām, paši mala un cepa pupiņu kotletes. Kad sākās attālinātais process, devām uzdevumus arī mājās, piemēram, pagatavot kaut ko veselīgu, un tad iesaistījās arī vecāki. Iepazīstot ēdienu daudzveidību, bērni sāka ēst arī to, kas tiek dots pusdienās. Viņi tā arī teica, ka ne reizi nebija ko tādu ēduši un viņiem šķitis, ka tas ir negaršīgs."
Tikmēr Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolas ekodarba koordinatore Ilze Ozoliņa dalās pieredzē, ka bērniem par pārtiku stāstīts no dažādiem skatpunktiem. "Izmetot ēdienu, tiek izšķērdēts ne tikai pats produkts, bet arī resursi, kas izmantoti ražošanā un lai tie nokļūtu pie mums: ūdens, enerģija, nauda, transports, cilvēku darbs," viņa stāsta. Veikuši pētījumu veikalos, no kurām valstīm pie mums tiek atvesti augļi un dārzeņi. Noskaidrojuši, cik tāls ir pārtikas ceļš un kāda atšķirība to cenās. Tapusi liela, uzskatāma karte, un skolēni stundās diskutējuši arī par to, cik un kādu profesiju cilvēki varētu būt iesaistīti, lai mūsu galdā nonāktu auglis no Latvijas vai kādas tālākas zemes.
"Lai saprastu, cik liels darbs jāiegulda, kaut ko pagatavojot un pie viena domājot par pārtikas nozīmi veselības stiprināšanā, rīkojām konkursu "Mana veselīgākā recepte". Receptes tika zīmētas, rakstītas, aprēķināts produktu daudzums. Pēc izvērtēšanas klasē divus labākos izvirzīja uz skolas pavāru šovu "Gatavo veselīgi bez uguns". Bērni pārliecinājās, cik daudz resursu jāiegulda gatavojot un ka nebūtu patīkami, ja to pēc tam izmestu ārā," atklāj I. Ozoliņa.

Pašu izvēlēta porcija

Gan izglītības iestādes, gan skolu ēdinātājs atzīst, ka ļoti būtiska pārtikas atkritumu samazināšanā ir iespēja bērnam pašam izvēlēties, cik daudz ēdiena viņš uzliks uz sava šķīvja. I. Ozoliņa teic, ka pēc skolas renovācijas 2018. gadā ēdnīcā ir pašapkalpošanās lete: "Ēdienkartē ir iekļauti arī divu veidu salāti, veģetārie ēdieni. Katram ir iespēja izvēlēties un uzlikt savu porciju. Mūsu uzdevums iemācīt bērniem, lai uzliek tik, cik var apēst. Sākumā tas nav viegli, to iemācās ar laiku. Lieli palīgi ir Ekopadomes bērni, viņi sagatavo atgādnes, pieliek redzamā vietā, rīko akcijas "Tukšais šķīvis". Esam veselu nedēļu veikuši pārtikas atkritumu auditu. Bērni skatījās, atgādināja, ja vēlēsies, varēsi uzlikt otrreiz, lai neuzliek porciju par daudz. Pēc tam katru dienu kopā ar saimniecēm neizēstos pārtikas atkritumus nosvēra un aprēķināja vidējo neapēstās pārtikas daudzumu nedēļā. Iznāca katram divas ēdamkarotes."
Arī Ventspilī ieviests princips, ka bērni paši var likt sev vēlamo porciju. "Pirmajās klasēs sākumā audzinātājs palīdzēja, bet ātri vien palīdzība vairs nebija nepieciešama. Tāpat runājām ar ēdinātājiem par to zupu gatavošanu, ko bērni ēd. Bērniem ļoti garšo biešu zupas, borščs, tāpat arī skābeņu zupa. Ļoti garšo pankūkas, tāpat arī plovs," stāsta I. Korna. Tikmēr Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolā visiecienītākā ir soļanka.
I. Dreimane komentē: "Lieliski strādā zviedru līnijas jeb zviedru galda princips, kas palīdz samazināt pārtikas atkritumus līdz pat 90%. Ir skolas, kur šādu pieeju esam ieviesuši, bērni paši izvēlas ēdienu un uzliek atbilstošu porciju. Būtiski, ka ir izvēles iespēja – skolēns var izvēlēties – ēst kartupeļus, makaronus vai griķus. Arī salātus var izvēlēties vairāku veidu. Tomēr, lai šādas iekārtas uzstādītu, nepieciešams lielāks finansējums, par ko esam runājuši nepārtraukti, bet netiekam sadzirdēti. Līdz ar to esam spiesti strādāt ar iekārtām, kas mums ir šobrīd. Ir pašvaldības, kuras atvēl papildu finansējumu, tad situācija ir labāka." J. Meija piebilst: "Zaļā domāšana mūsos ir, mēs domājam, kā pilnveidoties, iet līdzi laikam, un vēlamies investēt modernās tehnoloģijās. Un zviedru līnija ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kā tūlītēji panākt gan būtisku atkritumu apjoma samazināšanu, gan arī – pats svarīgākais – uzlabot klientu apmierinātību, jo apmierināti ir gan bērni, gan līdz ar to viņu vecāki, tāpat arī skolas administrācija. Citās valstīs šāds ēdināšanas princips jau strādā, un arī mums būtu laiks tādu beidzot ieviest – tam nepieciešams lielāks finansējums ēdinātājiem, kā arī izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, lai būtu iespēja variēt konkrētās ēdienreizes produktiem."
Skaidri redzams, ka, lai samazinātu pārtikas atkritumus skolās, svarīga ir visu iesaistīto pušu sadarbība un ieinteresētība. Skolu pārstāves teic, ka darbs pie šādas tēmas sniedz arī plašāku ieguvumu. "Priecājamies, ka bērni ir tie, kuri savas zināšanas un paradumus iemāca un ienes savās mājās, ģimenēs," saka cēsiniece. Savukārt Ventspils pārstāve vērtē: "Ieguvums ir ne tikai mazāk atkritumu, bet arī tas, ka bērni iepazīst ēdienu daudzveidību, prot veselīgi pagatavot, turklāt, ēdot veselīgāk, mazāk našķojas, tādējādi rūpējoties par savu veselību ilgtermiņā."

UZZIŅAI

  • Metodiskā materiāla "Samazini pārtikas atkritumus savā skolā" veidotāji vērtē, ka pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2016. gadā skolās mācījās 213 357, pirmsskolā 92 025 un arodskolās 27 938 audzēkņu. Vispārizglītojošajās skolās audzēkņus mācīja gandrīz 29 330 pedagogi. Aptuveni rēķinot, kilograms gatava ēdiena skolā izmaksā divus eiro. Ja gadā uz bērnu atkritumos nonāk 50–20 kg ēdiena (mērījumi skolās un bērnudārzos), tātad būtībā miskastē tiek izmesti 10–30 miljoni eiro.
  • Ir mācību iestādes, kurās, piedomājot pie atkritumu samazināšanas, izdevies ievērojami – vairāk nekā uz pusi – samazināt audzēkņu neapēstā un izmestā ēdiena daudzumu. Citviet, rēķinot uz vienu audzēkni gadā, atkritumos vairs nonāk tikai 10 kg ēdiena un pat vēl mazāk.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Termiņi, saraksts un mazliet izdomas

08.06.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Šefpavārs Ēriks Dreibants uzsver, ka cenšas saimniekot tā, lai no iepirktajiem produktiem pāri paliek ļoti maz. Ja gadās, tos izlieto paši, sadala darbiniekiem, dažkārt jāliek lietā mazliet izdomas un izdodas izmantot visu.

   Visā pasaulē, arī Latvijā, pārāk daudz pārtikas produktu nonāk atkritumos – satraukušās starptautiskās organizācijas. Mūsu valstī katrs iedzīvotājs gada laikā izmet vidēji 130 kg dažādu produktu – pārtikas atlikumus un pārpalikumus, produktus ar beigušos derīguma termiņu un pārtiku, kas vienkārši vairs neizskatās svaiga. Lai šo atkritumu apjomu samazinātu, mazliet jāmaina savi paradumi, bet eksperti norāda, ka ekonomiska domāšana noteikti palīdz pieņemt lēmumus.

Stingri pieturēties pie saraksta

Pasaulē ik gadu atkritumos tiek izmesta aptuveni trešdaļa no visas pārtikas jeb 1,3 miljardi tonnu. Ar šo pārtikas apjomu katru gadu varētu pabarot trīs miljardus cilvēku, tas ir, gandrīz četrreiz vairāk, nekā šobrīd pasaulē ir to, kuri cieš no bada. Pēc ANO pārtikas un lauksaimniecības organizācijas iniciatīvas "SAVE FOOD" aprēķiniem, visvairāk jeb 53 procentus pārtikas atkritumos izmet mājsaimniecības. Tas nozīmē, ka noteicoša loma pārtikas atkritumu apjoma samazināšanā ir patērētājam un nelielas izmaiņas ikdienas ieradumos var ievērojami samazināt pārtikas atkritumu apjomu.
Beziepakojuma veikala "ieber.lv" īpašniece, zaļā dzīvesveida entuziaste Agnese Gaidelione norāda, ka pārtikas atkritumus būtiski var ierobežot, nopērkot tieši tik, cik nepieciešams. "Cilvēks uz mūsu veikalu var nākt ar iecerētā ēdiena recepti un nopirkt tieši tik, cik vajag. Ja vajag 150 gramus auzu pārslu vai 200 gramus makaronu, tieši tik arī tiks iesvērts. Nevajag nopirkt lielo iepakojumu, kas stāv virtuves plauktā neiztukšots, līdz vēlāk ar atlikušo saturu izmests atkritumos. Ieguvums ir dubults, netiek nopirkts par daudz un tiek arī ietaupīta nauda," viņa rosina.
Veikaliņš Cēsīs jau vairākus gadus popularizē beziepakojuma iepirkšanos, stāsta par iepirkšanās paraduma maiņu. Vai ir rezultāts? "Šajos gados izkristalizējies kontingents, kam šāds iepirkšanās veids ir svarīgs, kuri to pārņēmuši ikdienā," stāsta A. Gaidelione. "Lai cilvēks mainītu iepirkšanās paradumus, vajadzīgs laiks un domāšanas maiņa. Mēs aicinām sākt ar mazajiem soļiem, uzrunājam izglītības iestādes, sadarbojamies ar ekoskolām. Ir uzrakstīta mazo soļu pasaka, veidojam raidījumus, kur mūsu konceptu rādām bērniem, lai viņi to var aiznest uz mājām savai ģimenei."
Uzņēmēja pastāsta par kādu iniciatīvu: "Ēd mājās, izēd māju tukšu un uzpildi to ar sarakstiņu!" Tas nozīmē, ka iepirkumu sarakstu veido nevis pēc principa, ko gribētu ēst, bet pēc tā, kas ir mājās. Piemēram, ja ir griķi vai makaroni, jādomā, ko var pagatavot, ņemot par pamatu šos produktus, klāt piepērkot tikai to, kas nepieciešams. A. Gaidelione uzsver, ka ļoti būtisks solis, lai iegādātos tikai tik pārtikas, cik nepieciešams, ir sastādīt iepirkumu sarakstu, bet vēl būtiskāka – stingra pieturēšanās pie tā. Vai tad paši nereti neesam bijuši situācijās, kad uz veikalu aizejam tikai pēc maizes un piena, bet mājās pārnākam ar pilnu iepirkumu maisiņu. Sarakstiņā vajag ieplānot gan pamatlietas, gan arī kādu kārumu, ko nenoliedzami sagribēsies. Tas liek plānot ne tikai pirkumus, bet pirmkārt jau ēdienkarti visai nedēļai. "Kad cilvēkiem par to stāstām, viņi saka, ka nevar zināt, ko gribēsies ēst. Tāpēc nevajag piesaistīt ēdienkarti konkrētai dienai, bet domāt nedēļas griezumā, vadoties pēc produktiem, kas pieejami. Kad sistēma būs ģimenē ieviesusies, dzīve kļūs vienkāršāka un cilvēki drīz vien secinās, ka tiešām ir ļoti maz produktu, ko izmest," saka A. Gaidelione, piebilstot, ka šobrīd notiek arī darbs pie rokasgrāmatas par bezatlikumu maltīšu gatavošanu.

Izmest – galējais risinājums

Pēc iniciatīvas "SAVE FOOD" aprēķiniem, 12 procentu pārtikas atkritumos nonāk jau ēdienu pagatavošanas procesā sabiedriskajā ēdināšanā. Latvijā pazīstamais pavārs Ēriks Dreibants no "Pavāru mājas" Līgatnē un "3 pavāru restorāna / Restorāna '3" Rīgā norāda, ka savā darbā vienmēr domā par pārtikas atkritumu samazināšanu. Tam lielākais dzinulis gan esot optimālas produkcijas pašizmaksas saglabāšana, lai gan mazsvarīga nav arī atbildība pret dabu. Ē. Dreibants stāsta, ka "Pavāru mājā", kur pamatideja ir degustācijas ēdienkarte, produktu iegādi plānot ļoti viegli: "Klientus apkalpojam pēc rezervācijām, tātad skaidri zinām, cik būs viesu. Ja ir 30, tātad, gatavojam 30 porcijas, un izejvielu tiek iegādāts tieši tik daudz. Strādāju arī restorānos, kuros ir ēdienkartes piedāvājums, bet visam pamatā jau ir bizness, un jebkurš izmestais pārtikas produkts ir zaudējumi. Viss nāk ar pieredzi, kas ļauj prognozēt viesu plūsmu, kas nedēļas nogalēs nepārprotami ir lielāka, un tam arī gatavojamies."
Viņš stāsta, ka restorānu īpašnieki un šefpavāri arvien vairāk izprot pārdomātas pieejas nozīmi un tas izpaužas arī piedāvājumā. "Ja savulaik restorānos ēdienkartes bija ļoti plašas, pat 50 dažādi ēdieni, tagad tādu piedāvājumu vairs nesastapsiet. Visi sapratuši, ka uzturēt tik lielu piedāvājumu nav iespējams, jo, piemēram, atnāk tikai 30 viesu, kuri no plašās ēdienkartes pasūta vien kādus desmit dažādus ēdienus. Tas nozīmē, ka produkti, kas iegādāti pārējiem 40 ēdieniem, vienkārši stāv plauktā, ledusskapī un bojājas," viņš paskaidro.
Šefpavārs neslēpj, ka ar laiku tiek apgūtas dažādas gudrības, kas ļauj līdz minimumam samazināt atkritumos nonākušo produktus daļu. "Parasti pāri paliek ļoti maz, tos sadalām darbiniekiem, izlietojam paši. Izmest kādu produktu, tas ir pats galējais risinājums. Mani darbinieki zina, ja kaut kas būs nopirkts par daudz, dusmošos. Labāk, lai krējuma nedaudz pietrūkst, mēs aizskriesim pēc vienas paciņas, nekā trīs paliek pāri. Viss nāk ar pieredzi," Ē. Dreibants skaidro.

Ziedo, ja nepārdod

Tikai pieci procenti pārtikas atkritumu rodas tirdzniecībā, un Latvijas Tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs norāda, ka organizācijā šo jautājumu īpaši nav aktualizējuši. "Pirmkārt, no kopējā atkritumos nonākušā pārtikas daudzuma tirdzniecības jomas daļa ir neliela. Otrkārt, tirgotāji paši raduši iespēju to risināt. Tie, kuriem pārtika norakstāma lielos apjomos, vienojušies ar palīdzības organizācijām. Ja pārtika der dzīvniekiem, tad ar medniekiem vai zooloģiskajiem dārziem. Vajadzētu būt tā, ka atkritumu konteineros nekas nenonāk, protams, var gadīties dažādas situācijas, bet pārtikas zudumi nozares uzņēmumos nekādā gadījumā nav sistēma," viņš paskaidro.
Produkti, kuriem beidzies minimālais derīguma termiņš "Ieteicams līdz…", joprojām ir droši lietojami uzturā, ja ievēroti glabāšanas nosacījumi un nav bojāts iepakojums. Tie tiek ziedoti Latvijas Samariešu apvienības pārtikas bankai "Paēdušai Latvijai", kas palīdz tūkstošiem grūtībās nonākušu cilvēku. Taču H. Danusevičs šajā sakarā norāda uz kādu neatrisinātu problēmu: "Neesam panākuši, ka par ziedoto pārtiku nebūtu jāmaksā PVN. Šobrīd tirgotājiem jāsamaksā nodoklis par to, ko viņi ziedo labdarībai, un, mūsuprāt, tas nav taisnīgi. Līdz šim valdība nav izrādījusi vēlmi to risināt, tāpēc turpināsim to uzturēt aktuālu, kamēr parādīsies politiķi, kuri būs gatavi atbalstīt loģiskas lietas. Neprasām neko netaisnīgu, ir jābūt gribai to sakārtot."
Arī Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas Inese Vaidere norādījusi, ka pārtikas atkritumu samazināšana nav jauna aktualitāte laikmetam, kuram raksturīga populācijas, resursu un klimata problēmu spriedze. "Ir pēdējais laiks mums visiem kļūt atbildīgākiem un varbūt biežāk un vairāk ņemt vērā to, ko jau agrāk mums centušies uzsvērt un mācīt vecāki un vecvecāki – cienīsim pārtiku!" viņa aicina, uzsverot, ka katrs individuāli varam dot ieguldījumu pārtikas atkritumu samazināšanā.

UZZIŅAI

Kur rodas pārtikas atkritumi Eiropas Savienības valstīs?

  • Mājsaimniecībās – 53%.
  • Pārstrādes procesā – 19%.
  • Sabiedriskās ēdināšanas nozarē – 12%.
  • Produktu ražošanas gaitā – 11%.
  • Vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā – 5%.

Avots: www.zalabriviba.lv

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Ezeru apsaimniekot nav viegli

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

Burtnieku ezers platības ziņā ir ceturtais lielākais ezers Latvijā, tā garums ir 13,3 kilometri, vidējais dziļums – 2,9 metri. Ezers izsenis bijis starp makšķernieku iecienītākajām copes vietām, jo ezerā konstatētas 20 zivju sugas, starp kurām makšķernieku gaidītākās trofejas, protams, ir līdakas un īpaši jau zandarti. Tomēr Burtnieka apsaimniekošana allaž ir bijis visai sarežģīts un dažādu interešu pārpilns process.

Valmieras novada pašvaldības vecākā vides speciāliste Evija Ozola uzskata, ka zandartu mazuļi Burtnieku ezerā vairs nav jāielaiž, to apliecinājusi arī zinātniskā zveja.

   Latvijas jaunāko laiku vēsturē ezeru kopš 1992. gada pārvaldīja pašvaldību iestāde "Burtnieku ezera pārvalde", kas 2004. gadā pēc reorganizācijas pārtapa par aģentūru. No 2006. gada līdz pirmajai pašvaldību reformai 2009. gadā darbojās SIA "Burtnieku ezera pārvalde", pēc tās likvidēšanas par Burtnieku atbildēja Burtnieku novada pašvaldības Dabas resursu pārvalde. Kopš 2012. gada Burtnieks atrodas vietējās pašvaldības – vispirms Burtnieku novada, bet kopš 2021. gada jaunā Valmieras novada – valdījumā, tāpēc par to, ko Burtnieku ezera apsaimniekošanā iecerēts darīt turpmāk, vaicājām Valmieras novada pašvaldības vecākajai vides speciālistei EVIJAI OZOLAI.

Kāda bija situācija ezera apsaimniekošanā, kad to pērnvasar pārņēma jaunais Valmieras novads?

Tobrīd Zemkopības ministrijā un VARAM bija iesniegti priekšlikumi par pilnīgu rūpnieciskās zvejas aizliegšanu Burtnieku ezerā, tomēr ministrijas uzskatīja, ka nav pietiekama pamata šādam solim. Jau 29. jūlijā Valmieras novada dome lēma par turpmāko ezera apsaimniekošanu. Pašvaldības lēmums noteica, ka Burtnieka zandarts turpmāk tiek veidots kā tāds ekskluzīvs zīmols, rūpnieciskā zveja aizliegta netiek, taču tiek rosināts mazināt zvejas limitus. Šis ierosinājums tika ņemts vērā, un jau no šī gada sākuma zvejnieki Burtnieku ezerā ir vien ar kilometru kopējo tīklu garuma. Samazināti arī plēsīgo zivju nozvejas limiti: zandartam no 24 tonnām uz 10 tonnām, bet līdakai – no 12 tonnām uz 4 tonnām. Kopējais gada nozvejas limits – 49 tonnas – gan netika mainīts, lai veicinātu balto zivju pastiprinātu nozveju, jo balto zivju ezerā joprojām ir par daudz, un tuvākajā laikā tur nekas nemainīsies. Šis ir pirmais solis ceļā uz balto zivju samazināšanu Burtniekā.

– Kā Burtnieka zandarts kļūs par zīmolu?

– Šobrīd jau ir apstiprināts Zivju fonda projekts, strādājam pie šī zīmola izveides un pilnveidošanas, kā arī vācam vēsturisko informāciju un analizējam piegāžu ķēdes.

– Kādi ir secinājumi par piegāžu ķēdēm?

– Skatāmies, kur zvejnieki šobrīd realizē Burtniekā nozvejotos zandartus. Virzāmies uz to, lai palīdzētu viņiem zivis realizēt uz vietas. Lielākoties restorāniem, kur zandartu, protams, pārdod par lielāku cenu. Taču tam ir pamatojums, jo šis ir īpašais Burtnieka zandarts, kuru nekur citur neatradīsiet. Uzskatām, ka Burtnieka zandartam vajadzētu vairāk palikt tepat Vidzemē un vispirms jau Valmieras novadā. Līdz gada beigām plānots, ka zīmols jau būs pietiekami spēcīgi nostiprināts, lai mēs "Burtnieka zandartu" varētu reģistrēt un nostiprināt Eiropas Savienībā līdzīgi, kā tas jau izdarīts ar "Carnikavas nēģiem".

– Vai plānots arī papildināt zandartu populāciju Burtniekā, ielaižot mazuļus?

– Šajā sakarā zinātnieki gan no institūta "Bior", gan no Matīsa Žagara SIA "Saldūdeņu risinājumi" vēl aizvien nav mainījuši savas domas un neredz pamatu mākslīgai zandartu pavairošanai Burtniekā. Arī es, aizpērn piedaloties zinātniskajā zvejā, pārliecinājos, ka zandartu mazuļu ezerā ir ļoti daudz.

   Pērn padziļināts un nedaudz arī paplašināts tā sauktais Matīšu peldētavas kanāls, kur gan laivu nomas bāze "Asari", gan arī viena no Burtnieka tūristu pontonlaivas "Made Marija" pieturvietām. Šeit ierīkota arī oficiālā lomu svēršanas vieta ezera zvejniekiem.

– Par rūpniecisko zveju skaidrs, bet vai ir izmaiņas arī makšķerēšanas noteikumos Burtniekā?

– Viens no pirmajiem uzdevumiem jaunajā novadā bija tieši "Makšķerēšanas nolikuma" pārskatīšana. Saņēmām vairākus priekšlikumus kā pasargāt plēsīgo zivju sugas, bija arī vairākas sanāksmes kopā ar makšķerniekiem. Vienojāmies, ka plēsīgo zivju aizsardzībai Burtniekā tiek ieliktas vēl pāris jaunas lieguma vietas zandartu nārsta laikā. Tāpat no šī gada esam pilnībā pārgājuši uz makšķerēšanas licenču realizēšanu tikai elektroniski vietnē manacope.lv.

 – Kādi darbi šogad plānoti Burtniekā?

– Makšķerniekiem domātās infrastruktūras uzlabošanai šogad iecerēta Burtnieku lielā centra kanāla tīrīšana, jo pati kanāla mute šobrīd palikusi diezgan sekla. Pērn tika iztīrīti mazie kanāli Burtnieku centrā, nopietni darbi tikai veikti arī Matīšu kanāla padziļināšanā. Gan Matīšu, gan arī Burtnieku centra kanālā šogad plānots uzstādīt papildus laivu piesaistes vietas. Pamazām atdzīvojas arī laivu bāze Vecatē, kur ir viens no diviem (vēl arī Burtnieku centra kanālā) betona slipiem laivu ielaišanai ezerā. Vēl laivas ielaist ūdenī iespējams arī Matīšu kanālā un "Silzemnieku" pludmalē.

– Un kā veicas ar kontroli?

– Ja iepriekš ezerā bija tikai viens inspektors, tad šobrīd visā Valmieras novadā ir četri inspektori, protams, arī Burtniekam tad paliek vairāk jaudas. Par kārtību ezerā gādā arī ļoti tālredzīgas novērošanas kameras, kuras nu jau uzstādītas visās publiskajās vietās.

VIEDOKLIS 

Ihtiologs, zivkopis, Burtnieku ezera pārvaldes bijušais vadītājs Rolands Rākins:

– Agrāk, līdz apmēram 2016. gadam, ar zvejniekiem bija atrasts kompromiss un visiem bija labi. Savulaik Burtniekā ielaidām gandrīz miljonu līdaku kāpuru, teorētiski no tiem izdzīvo 5 līdz 7%, tie būs 70 tūkstoši līdaku. Pēc tam nākošajā gadā ielaidām 540 tūkstošus kāpuru, vēl nākošajā – jau mazāk. Tāpat zivis slauca, Rūjas dīķos inkubēja un ezerā zivju bija papilnam. 1. maijā Burtniekā bija pat kādas 100 laivas! Cilvēkiem bija prieks braukt uz šejieni, jo zivju netrūka – gan zvejniekiem pietika, gan spiningotājiem. Tagad, kā stāsta ezera zinātāji, Burtniekā vairs nav tā saukto sporta – svarā no diviem līdz sešiem kilogramiem – līdaku, ir vai nu retas lielās vai arī dūcīši... Trīs zandarti un trīs līdakas lomā – tas nav pievilcīgi Rīgas makšķerniekam, un nebrauks uz Burtnieku arī no Krāslavas vai citurienes!

Vistu, lai tā dētu olas, ir jābaro. Jā, pašvaldība strādāja pie infrastruktūras sakārtošanas ap ezeru un vēl visu ko labu darīja, arī "Silzemnieku" dambi sataisīja. Bet nerūpējās, lai ezerā būtu plēsīgas zivis, ne tikai baltās vien. Ļoti liela kļūda, ka novadā visu šo laiku nebija īsta kontakta ne ar makšķerniekiem, ne ar zvejniekiem. Vajadzēja ar viņiem vairāk runāt, nevis akli klausīt tikai pētnieku ieteikumiem. Turīgais Burtnieku novads, kurš tagad ietilpst Valmieras novadā, ir trīsreiz samaksājis pa 10 tūkstošiem eiro pētījuma veicējiem, kas izdarījuši, manuprāt, galīgi nepareizus secinājumus par ezerā notiekošo. 2006. gadā, kad sāku strādāt Burtnieku ezera pārvaldē, "Bior" teica, ka vajag zivis ezerā laist iekšā, bet tagad "Saldūdeņu risinājumi" to nez kāpēc darīt neiesaka. Uzskatu, ka Burtniekā katru gadu – nu vismaz tagad divus vai pat trīs gadus pēc kārtas obligāti – būtu jāielaiž 20 tūkstoši līdaku mazuļu.

Mana pārliecība ir, ka rūpnieciski zivis ir jāzvejo ar murdiem un tīkliem, ziemā jāsamazina tīklu acis, bet vasarā to nedrīkst darīt, jo zivis tīklā nokaras un nomirst. Valmieras, Cēsu un citos tirgos ļoti labprāt iegādājas zivis. Pirms gadiem desmit pēc parastām raudām gara rinda stāvēja! Tas ir ļoti svarīgi, un tagad baltās zivis ezerā ir! Tikai jādomā, kā tās līdz tirgum dabūt. Ir labi, ka rūpnieciskie zvejnieki Burtniekā gādā delikateses restorāniem, bet to drazu taču arī jāņem. Bet balto zivi jau viņi neņem, tikai zandartu un līdaku. Un vēl lielo breksi, kurš pirms trim gadiem Burtniekā izsprāga.

"Bior" pētnieki apstiprinājuši, ka Burtniekā zivīm ir trīs slimības (žaunās, zem zvīņām un lenteņi). Jo ezerā jau nav plēsēju! Nav kas noēd un trenkā baltās zivis, ja plēsējus visu laiku nokāš makšķernieki un zvejnieki. Nav jau māksla lielos Latvijas spiningošanas mačus Burtniekā uztaisīt maijā, kad gandrīz katrā trešajā metienā galā līdaka. Jātaisa jūnijā vai jūlijā, un arī tad, ja noķertās zivis laiž vaļā, jo profesionāļi patiesībā paņem diezgan lielu daļu plēsīgo zivju.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Tramīgo taimiņu trajektorijas

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

Taimiņš (Salmo trutta) ir Latvijā labi zināma, taču makšķernieku samērā reti noķerta zivs. Igauņi šo zivi sauc par meriforell, bet leiši – par šlakys. Latvijā zināmie oficiāli ķertie taimiņi bijuši tuvu metram garumā un līdz 10 kilogramiem svarā. Vienīgā vieta mūsu valstī, kur taimiņus mākslīgi pavairo ar vērienu, ir zivjaudzētava "Brasla" Cēsu novadā. No turienes viņi ceļo uz ūdenskrātuvēm visā Latvijā.

 

   

   Lūgums netraucēt! Visi zivju baseini cehā atrodas vieglā pustumsā, lai lieki netraucētu mazo taimiņu augšanas procesu.








Nedaudz iz vēstures

Taimiņš pēc dabas ir vientuļnieks, kurš no gada līdz pat septiņu gadu vecumam dzīvo jūrā, kur sasniedz dzimumgatavību, un tad dodas nārstot upēs. Latvijā taimiņu nārsts upēs notiek oktobrī un novembrī, bet taimiņu kāpuri izšķiļas pavasarī. Taimiņu mazuļi upēs Latvijā parasti pavada divus gadus, sasniedzot 10–19 centimetru garumu. Upēs sastopama arī taimiņa saldūdens pasuga – strauta forele. Novērota līdz 600 kilometriem tāla taimiņu migrācija, šo zivju pārvietošanās ātrums ir līdz pat 28 kilometriem diennaktī! Taimiņa ēdienkartē galvenokārt ir zivis un vēžveidīgie. Pasaulē sastapti pat deviņpadsmitgadīgi taimiņu vecīši, Latvijā gan atzīmējušies tikai līdz septiņiem gadiem veci taimiņi.

Taimiņu mākslīgā pavairošana Latvijā lielā mērā ir zivjaudzētavas "Brasla" ziņā. Tās galvenais uzdevums ir taimiņu resursu atražošana, katru gadu izaudzējot un ielaižot Gaujas baseinā ap 200 tūkstošiem taimiņu smoltus un mazuļus. "Braslā" vēl audzē arī varavīksnes foreļu mazuļus un nēģu kāpurus. Zivjaudzētava atrodas vien dažus kilometrus lejpus tilta pār Braslu uz Valmieras–Inčukalna šosejas, šeit izaugušie taimiņu, foreļu un nēģu mazuļi nonāk tieši Gaujas baseina upēs.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā vietā, kur tagad atrodas zivjaudzētava “Brasla”, ap 1927. gadu uz Braslas upes uzbūvēja hidroelektrostaciju. Interesanti, ka ūdens uz HES turbīnām no uzstādinājuma nāca pa divām – ar 1,6 un 2 metru diametra – koka caurulēm, Abi šie caurplūdes rori bija gatavoti no spundētiem dēļiem un ik pa 50 centimetriem savilkti ar dzelzs stīpām. Šeit ražoja elektrību brīvajā Latvijā, arī Otrā pasaules kara laikā un vēl pēc kara, kad jau bija Latvijas PSR. Līdz padomju zinātnei labpatikās mainīt šīs vietas ekonomisko orientāciju – Braslas HES vietā tika izlemts ierīkot aklimatizācijas staciju lašveidīgām zivīm un vēžiem no visas varen plašās dzimtenes... Visas hidroelektrostacijas iekārtas demontēja, toties uz šejieni sāka vest no PSRS Tālajiem Austrumiem lašveidīgās zivis, piemēram, kuprlašus jeb gorbušas (Oncorhynchus gorbuscha), kā šīs zivis sauc gan igauņi, gan lietuvieši. Mēģinājums piejaucēt kuprlašus Latvijas apstākļiem neizdevās, toties tieši no Braslas vispirms uz Primmas ezeru Salacgrīvas pusē un pēc tam tālāk pa visu mūsu valsti šodien jau izplatījies tolaik ciemos atbraukušais Amerikas signālvēzis – visbīstamākā invazīvo vēžu suga, kas būtiski apdraud vietējo vēžu populācijas un izplata vēžu mēri...

Zivju audzēšana zem dažādiem jumtiem

1970. gadā šeit, uz Braslas, sāka strādāt valsts zivjaudzētava, tā turpināja savu darbu arī neatkarīgajā Latvijā, un tikai 2004. gada 8. novembrī tika likvidēts valsts uzņēmums zivju audzētava “Brasla”. Reāli toreiz zivjaudzētava tikai pārgāja Zivju resursu aģentūras kompetencē, bet pēc aģentūras likvidācijas 2010. gadā, apvienojoties laboratorijai un valsts zivjaudzētavām, izveidojās zinātniskais institūts “Bior”, pilnā nosaukumā Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “Bior”Šobrīd zivju resursus Latvijā pavairo saskaņā ar Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānu 2021.–2024. gadam, kurš balstīts uz institūta “Bior” izstrādātajām rekomendācijām. Taimiņu audzēšanas nišā strādā institūta zivjaudzētavas “Kārļi” nodaļa “Brasla”, ko vienkāršības labad varam droši saukt par zivjaudzētavu “Brasla”. Šeit izaudzētos taimiņu mazuļus saskaņā ar “Bior”zinātnieku norādījumiem audzētāji laiž vairākās Gaujas baseina upēs – lielākoties Gaujā Carnikavā, Līgatnē un Murjāņos, bet dažkārt arī Braslā un Amatā.

 

   Zivju mazuļu simti, varbūt pat tūkstoši, baseinā pat netaisās pozēt – te ir nerimstoša kustība, nedaudz fotokameras klātbūtnes sanervozēta nepārtraukta zivju deja...

Viss sākas ar mammu tīklā  

Taimiņus zvejo Carnikavā zvejnieki, saķerot vaisliniekus, kuri tiek noslaukti, paņemot ikrus un pieņus. Vēl nenobriedušie taimiņi līdz slaukšanas kondīcijas sasniegšanai nokļūst zivjaudzētavas “Brasla” baseinā. Šeit ir vienīgā vieta Latvijā, kur iespējams ķert pašu izlaistos taimiņus. No vienas taimiņu mammas var iegūt līdz pat 700 mililitriem tilpumā jeb skaitā līdz 10 tūkstošiem ikru. Ja sakrīt vairāki apstākļi (laba mamma, piemērota ūdens temperatūra u.c.), apaugļoties var pat visi ikri. Mākslīgo apaugļošanu veic speciālos traukos, noteiktu laiku jaucot ikrus kopā ar pieņiem. Gan ikru un pieņu kopā jaukšanu, gan pēc tam ikru skalošanu veic lēnām un plūstoši, pēc tam apaugļotos ikrus ievieto speciālās kastītēs, kur tie nākamajā pavasarī izšķilsies. Tam pa vidu vēl ļoti skrupulozs darbs – ik pa laikam ikri jātīra, jāpāršķiro, ņemot laukā bojātos vai tukšos. To ļoti uzmanīgi, lai nepieskartos blakus esošajiem ikriem, dara ar pinceti! Marta beigās, aprīlī sāk attīstīties taimiņu kāpuri, maijā jau tie pamazām sāk ēst. Starp citu, taimiņš ir daudz tramīgāks par savu pusmāsu foreli, tāpēc zivjaudzētavā ļoti uzmana, lai mazo taimiņu baseinus neviens lieki ar savu klātbūtni netraucētu...

“Brasla” audzē taimiņu smoltus. Mazais taimiņš jeb smolts izaug no iepriekšējā rudenī – oktobrī, bet biežāk novembrī – ņemtajiem ikriem. Pirmajā gadā zivs sasniedz svaru no  grama līdz trim, bet pēc tam nākamajā gadā mazais taimiņš sasniedz jau 15 vai 20 gramus. Protams, ne visas zivtiņas aug vienlīdz ātri, bet taimiņa standarts noteikts 15 grami. Tas nozīmē, ka taimiņš sasniedzis smoltifikāciju – stāvokli, kad zivs fiziski sasniegusi laiku, kad tai jādodas uz jūru. Ja zivjaudzētavu “Brasla” savā ziņā var uzskatīt par taimiņu bērnudārzu, tad šeit paaugušies sīkuļi, nonākuši jūrā, kur ūdenim optimāla temperatūra un kur fizioloģiski taimiņš var sākt augt ātrāk, jau pirmajā gadā var sasniegt pat kilograma svaru!

Rezumējot var teikt, smolts apzīmē to stadiju, kad zivs – tobrīd tā jau sāk kļūt sudrabaina – gatava doties uz jūru un paciest sāļumu, tāpēc smoltifikāciju var saukt arī par taimiņu kalibrēšanu. Kas neatbilst kalibram, tos, protams, arī izlaiž upēs – kamēr tiek aizvesti un izlaisti upēs lielākie taimiņi, tikmēr tie mazākie taču paaugušies! Parasti taimiņus izlaiž Gaujā pie Carnikavas un Murjāņiem, tur jūra tuvāk, taču sava daļa tiek arī Braslai. Pavasarī taimiņi aug ļoti ātri – no 10 gramiem aprīlī jau maijā taimiņam smoltifikācijai atbilstošie 15 grami.

 Aizpeld jūriņā!

Zinātnieki iesaka taimiņus izlaist upē, kad ūdens temperatūra sasniegusi 10 grādus. Monitoringa upe zivjaudzētavai “Brasla” ir Salaca, tajā visu gadu stāv īpašs smoltu murds. Pēc tur gūtajiem novērojumiem tad arī top zinātnieku rekomendācijas. Katru gadu taimiņu izlaišanas laiks var atšķirties. Visus izlaistos taimiņus iezīmē, ar šķērītēm nogriežot tauku spuru. Tas tiek darīts ziemā, kad ūdens temperatūra ir ap nulli. Te jāatgādina, ka zivjaudzētavā “Brasla” zivju mazuļus audzē recirkulācijā, caurplūdes sistēmā – apmēram 300 litri sekundē – izmantojot Braslas ūdeņus. Tā nu sanāk, ka audzētavā un upē ūdens – gan pēc temperatūras, gan ar visiem mikroorganismiem, gan iespējamu piesārņojumu un arī parazītiem – vienāds. Tāpēc audzētavā ūdenim regulāri tiek veikta dezinfekcija, lielākoties izmantojot sāli un atsevišķās situācijās arī hloru saturošus līdzekļus. Tā var iztikt bez antibiotikām, un zivis “Braslā” izaug veselīgākas. Atliek vien tāds sīkums, kā tramīgo taimiņu atļautajā laikā upē noķert!

 

   Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Zivs jāķer tur, kur tā ir

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

  Mēs plānojam, bet Eiropa mums aiztaisa ciet mencas un lašus – saka piekrastes zvejnieks no Pāvilostas Jānis Pētermanis. Ar lašiem jūrā viss ir kārtībā, traki ir ar politiķiem un roņiem – līdzīgās domās ir jūrmalciemnieks Oskars Kadeģis. Trauksmi par izmaiņām uz slikto pusi Baltijas jūras zivju populācijā ceļ zinātnieki, arī Pasaules Dabas fonds jau vairākus gadus aicina ēdienkartē izvēlēties neapdraudētas sugas un audzētavu zivis.

 

Pārzveja un kvotas

Pasaules Dabas fonds (PDF) norāda uz būtiskām izmaiņām Baltijas jūras zivju populācijās, kas izraisa ķēdes reakciju visā jūras ekosistēmā. Tās ir ne tikai izmaiņas barības ķēdē, bet arī eitrofikācija jeb ūdenstilpes aizaugšana. Pārzveja ne tikai noplicina zivju krājumus, bet arī izmaina barošanās tīkla struktūru jūrā. Mazo zivju un jūras organismu paliek vairāk, jo dabīgo plēsēju, piemēram, mencu, populācija samazinās. PDF norāda, ka vēsturiski noteiktās nozvejas kvotas ir bijušas augstākas nekā zivju populāciju spēja atjaunoties.
Eiropas Savienības kopējā zivsaimniecības politika Latvijai ik gadu liek aizstāvēt savu pozīciju, lai regulā par zvejas iespējām Baltijas jūrā Latvijas zvejnieki tiktu pie zinātniski pamatotiem limitiem. Pagājušā gada rudenī Latvija ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes sēdē pauda stingru nostāju pret Eiropas Komisijas nepamatoti lielo 54% samazinājumu reņģu zvejai Baltijas jūrā, salīdzinot ar zinātnes piedāvājumu, kā arī nevēlēšanos palielināt brētliņu zvejas iespējas, kurai zinātne piedāvāja būtisku palielinājumu. Sarunu gaitā izdevās panākt mazāku samazinājumu reņģu kvotai –45%, kā arī iegūt palielinājumu brētliņu zvejas iespējām +13 %, ziņo Zemkopības ministrija (ZM).

Latvijas Baltijas jūras reņģu kvotas daļa nav visai liela, jo galvenais traļu zvejas objekts jūras ūdeņos ir brētliņas, bet reņģe ir tikai piezveja. Līdz ar to abu sugu kvotu summārais iznākums ir pozitīvs (par 2800 tonnām vairāk nekā 2021. gadā) un palielinās mūsu zvejnieku iespējas zvejā ar traļiem.

Latvijai aktuālajā Baltijas jūras austrumu daļā populācijas kritiskā stāvokļa dēļ mencu zveja liegta jau kopš 2020. gada. Mencu var paturēt lomā tikai tad, ja tā nejauši noķerta citu sugu – reņģes, brētliņas, plekstes – traļu zvejā vai arī piekrastes zvejā kā neizbēgama piezveja.

 

Ziemeļnieki privatizē lašus

Lašu zveja šogad atļauta tikai Baltijas jūras ziemeļu daļas piekrastē. Specializēta lašu zveja mūsu piekrastē nenotika, tomēr šo zivju piezvejai piekrastes zvejniekiem ir nozīmīga vērtība. Sargājot savvaļas lašus, jūras ūdeņos noķertie īpatņi ir jālaiž vaļā, paturēt var audzētavu izcelsmes lasi, kuru var atpazīt pēc nogrieztas taukspuras.  

“Šogad Baltijas jūrā atļauts zvejot lašus zviedriem un somiem, pārējiem ir liegts. Nav jau problēma tā, ka lašu nebūtu, bet zviedri un somi pateica, ka visi laši ir viņu, jo nārstojot viņu upēs. Taču laši nārsto arī pie mums. Cerams, uz nākamo gadu šo jautājumu atrisinās,” pauž O. Kadeģis.

Zinātniskais institūts “Bior” sadarbībā ar atsevišķiem zvejniekiem, arī O. Kadeģi, nodarbojas ar laša bioloģiskā materiāla ievākšanu. Šis pētījums papildinās jau aizsāktos, kuru mērķis ir laša resursu ilgtspējīga izmantošana, stāsta vadošā pētniece Ruta Medne. Zivju uzskaite notiek visās Baltijas jūras valstīs, un zinātnieki starptautiskā jūras pētniecības padomē kopīgi izstrādā zinātnisko pamatu, uz kura bāzes pēc tam tiek sadalītas laša zvejas kvotas.

“No katras upes nāk savi laši, bet jūrā visi samaisās. Lai saprastu, kādus lašus mēs ķeram – no Latvijas vai citu valstu upēm –, esam noslēguši līgumus ar zvejniekiem. No nozvejotajiem lašiem viņi ņem audu paraugu – spuras gabaliņu. Institūtā triju četru gadu laikā noskaidros, kāds ir pienesums zvejā tieši no Latvijas upēm,” skaidro R. Medne.

Ziemeļu upēs lašu tiešām kļūstot vairāk, bet dienvidu reģionā, tai skaitā Latvijā, nav tik labi, atzīmē pētniece. Tas notiek klimata pārmaiņu dēļ – siltas ziemas un karstas vasaras. Nozīme ir arī vides piesārņojumam, jo kalnu upes varētu būt tīrākas nekā līdzenumu upes. “Pilnīgi noteikti no mūsu upēm lašu nāk mazāk. Katrs kaitējums par sevi nav tik ļauns, lai zivis nevarētu izdzīvot, bet kopā tie rada summāro efektu sliktākai izdzīvošanas iespējai,” stāsta R. Medne. “Lašu resurss ir jāsaudzē ne jau tikai tāpēc, lai mēs tos varētu apēst. Tie ir nozīmīgi bioloģiskajā ķēdē, jo Baltijas jūrā lasis ir augstākais plēsējs, kurš nepieciešams ekosistēmas saglabāšanai, jo mencu palicis stipri mazāk.”

 

Grundulis vairs neglābs

“Nepietiek ar to, ko mums ļauj ķert,” uzsver J. Pētermanis. “Palicis vienīgi grundulis. Tam 90 procenti visa tirgus bija Ukrainā. Mēs redzam, kas šobrīd tur notiek. Var teikt, ka arī šis bizness tikpat kā beidzas.” Apaļais jūrasgrundulis esot lielākā nozveja jau gadiem ilgi, saka arī O. Kadeģis, turklāt to sezona ir tikai divi mēneši gadā. Vien divas nedēļas maija beigās var zvejot akmensbuti, kas jau kļūstot par ekskluzīvu zivi. Beidzamos trīs gadus uzlabojusies situācija ar plekstēm, kuras no Jāņiem līdz rudenim ir noķeramas labā miesas stāvoklī.

J. Pētermanis domā, ka vajadzētu atļaut ķert “to, ko var noķert, jo laika apstākļi ne vienmēr ļauj iziet jūrā. Tik, cik ir piekrastes zvejnieku, tie nevar būtiski ietekmēt Baltijas jūras zivju krājumus. Lielā zvejas flote ir praktiski iznīcināta, tur palikusi tikai brētliņu un reņģu zveja.” Latvijā jūras grundulim nav pietiekama noieta, piebilst liepājnieks Vilnis Brikmanis. “Mēs varam zvejot tikai piekrastē, nevaram skriet pa visu jūru meklēt, kur ir zivs,” viņš pauž.  

No lašveidīgajām zivīm noteikumi atļauj taimiņu zveju līdz četrām jūras jūdzēm no krasta. “Bet tad labāk izlej degvielu grāvī uzreiz, tam nav jēgas. Zivi jāzvejo tur, kur viņa ir, nevis tur, kur liek,” bilst O. Kadeģis. Arī viņš secinājis, ka ne jau piekrastes zvejnieks, ķerdams to lomu, kas piepeld klāt, ietekmē zivju populāciju jūrā kopumā.

“Ja menca ir, varētu to zvejot, tas neko nemainītu, jo problēma tās samazinājumā ir globāla,” saka jūrmalciemnieks.

 

Andra Gertsona foto

F:\Andris\2017\Lauki\Rucava\4     0507  Pricinu gimene 0474

“Nav jau nekā tai jūrā. Ar tūrismu var noķert kaut ko. Ja dabū tūristus, tad viss ir kārtībā,” saka rucavnieks Imants Pričins. Piekrastes zvejniecība nav bizness – vienisprātis ir visi mazie zvejnieki.

 

UZZIŅAI

Vislielākās reņģu nozvejas periodi

Dienvidkurzemes novads 1.02.–31.05.

Ventspils novads 1.03.–30.06.

No Engures līdz Ainažiem 1.05.–30.07.

Avots: “Liepājas rajona partnerība”

 

FAKTI

Zivju skaita dinamika 2021. gadā

Salīdzinot ar 2020. gadu, kopējais noķerto zivju skaits ir palielinājies par gandrīz 30%. Lomos vairs netika noķerts ķīsis, bet tika noķertas tādas 2020. gadā nekonstatētas sugas kā čūskzivs, ziemeļu jūrasbullis, zaķzivs un makrele. Piemēram, asariem, pličiem, reņģēm un salakām pieaugums, salīdzinot ar 2020. gadu, ir aptuveni 2 reizes, bet vimbām – gandrīz 3 reizes. Skaita samazinājums jau vairākus gadus novērojams plekstēm (2021. gadā – par 18% mazāk) un raudām (samazinājums par 26%). Arī apaļo jūrasgrunduļu skaits Liepājā, pēc neliela pieauguma 2020. gadā, 2021. gadā ir samazinājies 2 reizes.

Avots: Dati no pētnieciskajiem tīkliem "Nordic Coastal" Liepājā, BIOR

 

Viss loms nav jāpatur

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

  Ar šādu filozofiju dzīvo divi kaislīgi makšķernieki – skolotājs Ģirts Ločmelis, kurš pērnā gada nogalē Bārtas upē Kurzemē noķēra milzīgā izmēra balto platpieri, un pensionārs Imants Saulītis. “Un pirmo savu noķerto kādas sugas zivi – vienalga, cik liela – jānobučo un jāatlaiž atpakaļ!” ar humoru par to, ko makšķernieki var darīt zivju resursu saglabāšanā, senu makšķernieku ticējumu teic Ģ. Ločmelis, vienlaikus norādot, ka atbildīgi zvejotāji padomās, kur ielaist zivju mazuļus, lai par savu nodarbošanos norēķinātos ar māti dabu.

 

No iztikas līdz sportam

“Visiem makšķerniekiem, kuri sāk ar to nodarboties un atrod aicinājumu, tradicionāli vispirms ir mājām tuvākais dīķis, kur sāk zivju ķeršanas gaitas un apgūt gudrības, un tad viņi izmēģina un metas arvien plašākos ūdeņos,” teic Ģ. Ločmelis, kurš sevi atceras kā makšķernieku jau no agras bērnības. “Biju mazs puika, sāku makšķerēt, un tad, kad tā lieta aiziet, paliec pilnīgi slims!” teic pieredzējušais makšķernieks, kurš pat īsti nemaz nevar izrēķināt savu hobija un aizraušanās stāžu. “Ome teica man tā: ievedīsi šķūnī desmit ķerras ar malku, sakrāmēsi, tad varēsi iet makšķerēt. Ievedu desmit ķerras pa dienu un gāju makšķerēt, un vēl vakarā otras desmit, lai atkal tieku pie ūdens. Tā tas iesākās,” atminas Ģ. Ločmelis, kurš makšķerēt dodas regulāri – tas ir viņa sports.

“Kādreiz tā bija iztikšanas lieta. Kad biju bērns, kara laikā zivis bija nozīmīga pārtika, viegli iegūstama, un bieži tas tieši bija bērnu pienākums. Bērnību pavadīju, braucot pie radiem Dunalkas pusē. Tur bija Rāvas upe, vairāki nelieli strauti, kur bija daudz zivju, arī sugu dažādība. Tagad, kad mazbērniem stāstu, es smejos, ka varēja iebrist līdz potītēm ūdenī un zivis ar rokām izcelt ārā. Tāpat arī vēžu bija daudz,” stāsta I. Saulītis. Tagad viņam makšķerēt sanākot reti – mājās darba daudz, bet iecienījis doties pie ģimenes draugiem Embūtes pusē, kur paziņām ir savs piemājas dīķis. “Man tad sanāk tā regulāri reizi mēnesī siltajos mēnešos, ziemai, lai sēdētu uz ledus, esmu par slinku,” viņš saka. “Kas tajā dīķi ir, tas arī ir. Noķeram vienu lielu zivi – līni, karūsu, karpu vai citu – un tad svaigā gaisā uzgrilējam. Man vairāk vajag to zivs izvilkšanas prieka sajūtu un makšķeri pamētāt!” teic I. Saulītis.

 

Tukšā nepaliek nekad

Ģ. Ločmelim šobrīd topā ir visi Kurzemes atklātie ūdeņi. “Nevis tuvākie, bet tie, kuri ir mazāk apmakšķerēti,” viņš norāda. Tie ir gan upes, gan ezeri, gan jūra. Arī piemāju dīķi, kur prasīta atļauja. “Jūrā diezgan nācies makšķerēt. Man bijušas vējazivis, reņģes, butes, jūrasbullīši un grunduļi diezgan daudz,” pieredzē dalās makšķernieks.

Izplatītākās zivis, kas mīt saldūdeņos, tās Ģ. Ločmelim savā makšķernieka karjerā ir trāpījušās noķert gandrīz visas. “Vienu reizi dzīvē esmu dabūjis neatbilstoša izmēra samu, kas bija jālaiž atpakaļ ūdeņos. Neesmu speciāli uz tiem braucis, bet tādu smuku samu gan gribētu dabūt – tas ir viens no maniem mērķiem,” viņš pauž. Vienīgo paša noķerto aptuveni 20 līdz 30 centimetru garo samu rokās turējis Aiviekstes upē, kad Ģ. Ločmelis ar domubiedriem piedalījies sacensības. Viņiem stāstīts, ka šī upe ar tiem bagāta, tāpēc izmēģinājuši spēkus šīs zivs notveršanā.

“Man ir bijuši līņi, asari, vimbas, karpas, karūsas, brekši, līdakas – visas citiem atpazīstamās zivis,” lepojas Ģ. Ločmelis. Un tās vēl nav visas – viņš var nosaukt vēl vairāk zivju, kuras ir viņa kontā.

Ģ. Ločmeļa vērtējumā Liepājas ezers noteikti ir laba makšķerēšanas vieta. “Zivju tiešām ir daudz, tikai tās jāmāk noķert. Man laikam vienmēr makšķerēšanā kāds veiksmes stariņš spīd, jo zivis izdodas noķert vienmēr,” norāda pieredzējušais makšķernieks. “Šķiet, ka līdaku pēdējos gados ūdeņos gan kļuvis mazāk, bet ir un pietiekami.”

Kā izdodas vienmēr dabūt lomu un turklāt dažādu sugu zivis? “Vieni brauc makšķerēt tikai vienā veidā – ar pludiņu, spiningu, gruntsmakšķeri vai fīderi, bet man patīk miksēt –  izmēģināt vienā makšķerēšanas reizē vairākus veidus,” saka Ģ. Ločmelis.

Makšķernieks teic, ka laikā, kad viņš ar domubiedriem nolēmis nopietnāk nodarboties ar makšķerēšanas sportu, sākuši ar to, ka Prūšu ūdenskrātuvē Virgas pagastā ielaiduši zivju mazuļus. “Mēs taisām tur makšķerēšanas sacensības – zivīm jābūt, un tur tās ir. Nekad neviens nepaliek tukšā.”

 

Mazās laiž atpakaļ

“Nebūs jau tā, ka aizbrauksi ķert tikai lielās zivis un tādas vien būs. Loms var būt ļoti dažāds. Bet esmu no tiem, kas mazās zivis vispār neņem, vienmēr laižu atpakaļ, ja vien man nevajag kaķim vai ja kāds paprasa, lai kādu zivtiņu atvedu,” norāda makšķernieks. “Arī tad, ja noķeru lielu līdaku – pa priekšu piezvanu un pajautāju, vai mums vajag? Ja ne, tad es, lai cik liela būtu zivs, laižu atpakaļ peldēt. Bet, ja skaidri zinu, ka gribu zivju kotletes, tad noķeru, cik nepieciešams, – vienu vai divas – un pārējās palaižu brīvībā,” viņš turpina skaidrot savu makšķerēšanas filozofiju. “Vienīgi, ja kādam apsola kādu zivi, tad ir problēmas zivis noķert,” smejoties teic makšķernieks. “Jāmakšķerē ir ar mērķi. Man tas ir vaļasprieks, tas nav iztikas jautājums, bet svaiga vai kūpināta zivs mājās ir vienmēr.”

Ģ. Ločmelis gan piebilst, ka ir makšķernieki, kuri neievēro nerakstītus likumus un jebkādu makšķernieka ētiku. “Ņem arī maziņās, lielos daudzumos un visas, ko noķer! Es reiz noķēru mazu asari, laižu atpakaļ. Man aiz muguras cits makšķernieks un krieviski prasa: “Kāpēc neņemsiet? Dod man!” Es laižu zivi atpakaļ, teicu: “Še, ņem!” Prasu vēl, kur liks tās mazās zivis? Atbild: “Bet zupiņa sanāk dikti garšīga!” Manā izpratnē – tas nav nopietni un normāli!” viņš pauž. “Makšķerēt nedrīkst tādās pārmērībās! Jārēķinās, kam tu ķer un ņem. Ja paņem daudz vienā reizē, nākamajā tā nevajadzētu rīkoties,” pauž Ģ. Ločmelis.

“Rīkojam sacensības arī bērniem, tas jau arī ir galvenais, lai bērns dabū to prieku, bet vienlaikus mācām gan interesi par došanos dabā, gan atbildību pret to. Piemēram, skaidrojam, ka nedrīkstam būt rukši un nedrīkstam dabā gružot – aiz sevis ir jāsavāc. Otrkārt, pēc sacensībām aicinu zivtiņas palaist atpakaļ. Ja viņš vienu reizi zivi palaidis, otrreiz viņam tas nesagādās problēmu,” viņš stāsta.

“Ja arī es pirmo reizi noķeru kādu zivi, kas man nav bijusi, es papriecājos, nofotografējos un palaižu atpakaļ.”

 

Ar gružotājiem iznāk rāties

Ģ. Ločmelis novērojis, ka makšķernieku kļūst arvien vairāk. “To redzu, kad aizbraucu uz savu kādreizējo slepeno makšķerēšanas vietu, kas man un maniem kolēģiem bija iecienīta 10–15 gadus. Mēs tur bijām vieni paši, katram bija sava vietiņa. Tagad tur vairs nevar vietu atrast! Kā tas notiek – viens atklāj šo vietu un izsūta pārējiem savu atrašanās vietu vai citādi izstāsta. Man bija arī gadījums, kad devos vimbās citās vietās. Pretim sēdēja makšķernieks no Lietuvas. Noķēru savu lomu, nākamajā reizē manā vietā sēdēja šis pats lietuvietis,” savu pieredzi izklāsta Ģ. Ločmelis.

“Esmu daudz strīdējies ar lietuviešiem, jo viņiem esmu atļāvies aizrādīt, kā viņi uzvedas makšķerējot – kāds pēc viņiem paliek ūdens, jo krastā atstātas visādas drazas, nomesti zivju piebarojuma maisi,” viņš teic. “Viņi sēž pretējā krastā, met makšķeri blakus manējai. Teicu, lai nemet manam pludiņam virsū, bet blakus,” viņš dalās pieredzē. “Bet viņš noķer vienu zivi, es – desmit. Sadusmojas un skaļi, lietuviski runājot, dodas projām. Tad lietuviski uzsvēru viņiem – savus atstātos maisus un citus sūdus ir jāsavāc!” Vērtējot ūdeņu tīrību, Ģ. Ločmelis teic, ka ir piedzīvoti laiki, kad jebkādi ūdeņi bijuši netīrāki. “Tagad jau daudz vairāk apsaimnieko un pieskata, taču ne visur situācija ir ideāli pārraudzīta. Piemēram, esmu bijis liecinieks situācijai, ka cilvēki noīrē laivas, bet pieliek pilnu dīķi ar tīkliem un iznes no ūdens lielus zivju daudzumus. Ja tā ir nodarbošanās, tad tā nedrīkst rīkoties – tad jāprasa atļaujas vai pašiem jānodarbojas ar audzēšanu,” domas pauž Ģ. Ločmelis.

 

Foto no Ģirta Ločmeļa personiskā arhīva

 Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

 

 

Apsaimniekošanā ritenis no jauna nav jāizgudro

25.04.2022 Līga Liepiņa




   


   Sadarbojoties dabas institūcijām, iedzīvotājiem un citiem iesaistītajiem, tiek sperti papildu soļi unikālo dabas vērtību, tai skaitā biotopu, saglabāšanā un atjaunošanā. Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) īsteno projektu "
Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana" īpaši aizsargājamās teritorijās (kopumā 30) Latvijā, tai skaitā dabas liegumā "Randu pļavas", kas vairāk nekā 200 ha platībā stiepjas Vidzemes piejūrā no Kuivižiem līdz Ainažiem.

Arī Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotais niedru skulptūru festivāls, kad iedzīvotāji aicināti no pļautajām niedrēm veidot dažnedažādas skulptūras, ir viens no veidiem, kā kaut nedaudz cīnīties ar zālājus pārņēmušajām niedrēm.

 

Niedru mūris slēpj neticami skaistu ainavu

   Te vēl saglabājies vienreizējs Latvijas biotops – gadu simtos veidojušās piekrastes pļavas, ko arvien vairāk pārņem niedres. Eksperti informē, ka 20. gadsimta sākumā 30% no valsts teritorijas aizņēma dabiskās pļavas, bet nu mums to atlicis mazāk par 1%.

   Latvijas Dabas fonda (LDF) zālāju eksperte Rūta Sniedze-Kretalova norāda, ka piejūras zālāju īpatnēju padara regulārā applūšana ar iesāļu jūras ūdeni. Tieši tādēļ tas mēdz būt pārmitrs, kā rezultātā tehnika tur grimst. Tāpat reljefs ir nelīdzens – ar bedrēm un izskalojumiem, kā arī lieliem laukakmeņiem. Lai atrastu labāko apsaimniekošanas veidu šādām sarežģītām ekosistēmām, kas periodiski atrodas zem ūdens, sarunbiedre iesaka lūkoties pagātnē – kā tās veidojušās un kas tajās darīts. Uzaršanai tās nebija piemērotas, tālab kopš seniem laikiem šīs teritorijas noganīja, bet augstākās vietas arī pļāva. Šis arī ir vislabākais šādu zālāju apsaimniekošanas veids, un jauns ritenis nebūt nav jāizgudro.

   Rezultātā, mijiedarbojoties dabai un cilvēkam, simtiem gadu laikā iesāļajos zālājos izveidojies īpatnējs augu sugu sastāvs, kāds nav sastopams citos Latvijas zālājos. Proti, īpaši aizsargājamie purva mātsakne, zemeņu āboliņš, arī Makenzija grīslis, kas turklāt konstatēts tikai Randu pļavās, un daudzi citi. "Ne visi no retajiem augiem ir krāšņi un viegli pamanāmi, taču šo retumu klātbūtne liecina, ka apsaimniekošana tiek veikta pareizi. Ja šie augi izzūd, tas ir nepārprotams signāls, ka to dzīves vide netiek pareizi uzturēta," skaidro LDF eksperte. Kopš niedres sākušas savu uzvaras gājienu, izzudušas vairākas augu sugas, piemēram, jau minētais Makenzija grīslis, tāpat samazinās vēl esošo reto augu sugu populācijas, tās kļūst izolētas cita no citas. "Piejūras zālājs nav stāsts par atsevišķām puķītēm. Patiesībā tā ir vesela ainava ar augstajām vietām, pārmitrajām lagūnām, kas ir kolosālas dzīvesvietas gan bridējputniem, gan smilšu un zaļajam krupim. Paveras pavisam cita pasaule, ja piekrastes pļavas tiek apsaimniekotas tā, kā tas būtu jādara. Arī cilvēks jūtas pavisam citādi vietā, kur notiek apsaimniekošana, nevis ainu drūmu padara niedru mūris," vērtē R. Sniedze-Kretalova. Viņa piebilst, ka šajā dabas liegumā situācija ir ārkārtīgi slikta, bet tas tā veidojies jau vēsturiski. Viņa norāda – ja no šīm niedru audzēm izdotos atbrīvoties, mums pavērtos neticami skaista ainava, kādu šobrīd varam redzēt, piemēram, Igaunijas piekrastē, teiksim, Pērnavas apkārtnē, Sāremā, arī Matsalu nacionālajā parkā, kur šo pļavu ir tiešām daudz.

   Mūsu valstī randu pļavām līdzīgi zālāji ar radniecisku sugu sastāvu ir arī, piemēram, Vakarbuļļos, Lielupes grīvas pļavās, Mērsragā, kā arī Vītiņu pļavās pie Liepājas ezera. "Labākās un skaistākās piejūras pļavas Latvijā ir tieši Vītiņu pļavas. Tur esošā vairāk nekā 80 ha lielā skaistā ainava ir rezultāts 20 gadu ilgam atjaunošanas darbam. Pļavas, kurās sastopams krāšņs augu sugu sastāvs, tostarp arī tādas sugas, kādu citur nav, nogana ar zirgiem un govīm," stāsta zālāju eksperte.

 Noķert sugu daudzveidību aiz astes

   Atgriešanās pie sentēvu metodēm piejūras zālāju apsaimniekošanā gaidāma arī dabas liegumā "Randu pļavas". Maija sākumā tur tiks sākta ganību sezona – aptuveni 16 ha platībā ganīsies LDF mobilā ganāmpulka govis. Šāda aktivitāte tiek īstenota Kohēzijas fonda finansētā projektā "Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana". Tā vadītāja Inga Hoņavko atklāj, ka kopumā projekts te aptver 32 ha teritoriju, sākot no Kurliņupes uz dienvidiem, ietverot arī randu pļavu dabas taku un putnu vērošanas torni. Lielākā daļa no tās ir DAP apsaimniekošanā esošas platības, bet vairāki hektāri pieder diviem privātīpašniekiem, kuri piekrita būt šī projekta sadarbības partneri, atvēlot savu pļavas daļu apsaimniekošanai ar noganīšanas metodi.

   Minētā teritorija projekta īstenošanai izraudzīta turienes situācijas dēļ – proti, ja dabas lieguma dienvidu galā, kur vairāk privātīpašumu, platības bija labāk apsaimniekotas, tad šajā daļā apsaimniekošana bijusi neregulāra ar lielākiem pārtraukumiem, jo tai grūti piekļūt. "Bija pēdējais brīdis iet iekšā šajos vēl saglabājušajos vērtīgajos piejūras zālājos, lai tos atkarotu. Te varētu būt vēl saglabājusies dažādo augu sēklu banka, un mums ir iespēja daudzveidību noķert aiz astes," skaidro I. Hoņavko.

   Šobrīd veikti sagatavošanās darbi ganību sezonai – noņemta kūla, pļautas niedres un izcirsti krūmi. Apmēram puse no 32 ha nu atbrīvota no aizauguma. Drīz ierīkos aploku. Šogad vismaz sešus mēnešus (no maija līdz oktobra beigām) govis ganīsies 16 ha, kas jau tam sagatavoti. Savukārt rudens pusē otros 16 ha ar vasaras pļaušanu fragmentēs niedrājus, lai rastos piekļuve lagūnām un arī tur atjaunotos zālājs. Tādējādi plānots, ka nākamgad govis apdzīvos jau visu projekta teritoriju. Arī iepriekš bijuši mēģinājumi niedres noganīt, tiesa, noteikti jāņem vērā, ka ganības vispirms jāsagatavo, jo govis neiet baroties pilnībā aizaugušās pļavās ar biezu kūlas slāni, niedrēm un to rugājiem. Platības vispirms no šiem traucēkļiem jāatbrīvo, lai lopiņi tiek klāt niedru jaunajiem dzinumiem, kas tiem pat ļoti garšo.

   R. Sniedze-Kretalova raksturo, ka remonts dabā ir gluži kā remonts mājoklī. Jā, sākums var šķist neestētisks, jo pēc kūlas un niedru slāņa likvidēšanas paveras melna zeme, niedru un krūmu kaudzes, bet jāsaprot, ka tikai tā var atjaunot vērtīgo un unikālo zālāju. “Daba spēj atjaunoties. Ir jāpiecieš tas brīdis, kad izskatās pat sliktāk, nekā bija, lai nākotnē aina būtu daudz labāka, lai varam ar savām unikālajām pļavām lepoties, vest cilvēkus tās rādīt kā dārgumu,” mierina zālāju eksperte.

   Projekta vadītāja I. Hoņavko norāda, ka ganību procesam teritorijās, ko iecerēts atjaunot, jābūt ilgstošam, lai tas būtu sekmīgs. LDF mobilais ganāmpulks saskaņā ar projektā paredzēto zālājus apsaimniekos divas sezonas. Noslēdzoties projektam, ir iespējams, ka LDF nodrošinātais ganību pakalpojums tiks turpināts vai arī varēs meklēt citus risinājumus, lai iesākto pļavu biotopu atjaunošanu nepārtrauktu. "Mūsu ambīcija ir randu pļavas apsaimniekot pilnā platībā. Noteikti izmantosim jebkādas iespējas, kas Dabas aizsardzības pārvaldei un teritoriju apsaimniekotājiem radīsies," sola I. Hoņavko. Protams, turpināsies sadarbība arī ar privāto zemju īpašniekiem. Sarunbiedre cer, ka šobrīd sāktā aktivitāte būs laba pieredze un arī citi īpašnieki vēlēsies iesaistīties, piedāvājot zemes ganību paplašināšanai vai iesaistoties citās sadarbības iniciatīvās.

 Gandarījums par devumu nākamībai

   Viens no privātīpašniekiem, kurš kopīpašumā ar kaimiņu rūpējas par mantoto piekrastes pļavu gabalu, ir kuivižnieks Dzintris Kolāts: "Daru to, lai paliek nākamībai. Priecājos, ka arī mana nākamā paaudze par to domā. Bērni atbrauc, un viņiem ir svarīgi, ka pļavas gabalā aug jumstiņu gladiola, dzeltenā madara un citas vērtīgas augu sugas, par ko priecāties." Šis bioloģiski vērtīgais zālājs ticis pļauts (senāk – noganīts) arī tad, kad vēl nebijusi ieviesta platībmaksājumu sistēma. “Pašiem no tā ir estētisks baudījums un drusku arī gandarījums, ka kaut kas paveikts šajā zaļajā idejā.” Viņš zina arī citus, kuri savas platības pļauj, tāpat tādus, kuri šāda vai citāda iemesla dēļ to nedara vai nav spējīgi paveikt.

   Dz. Kolāts norāda, ka privātīpašniekiem, kuru pļavu platības sasniedz vienu vai pusotru hektāru, jāsaskaras ar zināmu problēmu. Proti, lielās tehnikas saimnieki nav gatavi savu traktoru dzīt šādos mazos gabaliņos, turklāt bažījas, ka tie var nogrimt. "Ir jāmeklē, kam vēl no vietējiem ļaudīm ir mazais traktoriņš. Līdz šim vēl ir izdevies atrast, bet tādu kļūst arvien mazāk. Veroties nākotnē, varbūt vērts padomāt par dotācijām vai citiem stimuliem mehanizatoriem, kuriem ir šī nelielā traktortehnika, ar ko manevrēt un izpļaut mazākus gabaliņus." Toties, kad darbs paveikts un pļava nopļauta, tā augu vasaru īpašniekiem sevi rāda pilnā plaukumā ar visu dzīvo radību, kam patīk šādas vietas.

   Sarunbiedram piederošajā teritorijā aug arī niedres, taču tās, cik viņš atminas, nekad nav pļautas, tā kā tas būtu pārāk sarežģīti. Tad nepieciešama speciāla tehnika, jo zem tām ir purvains. Dz. Kolāts spriež, ka arī šajā ziņā jāievēro samērība. Proti, nevajadzētu iekrist otrā galējībā un niedres no šīm pļavām aizvākt pavisam. Tās tomēr ir ligzdošanas un dzīvotņu vieta dažādiem putniem – vairākām ķauķu sugām, niedru strazdiem, arī lielajam dumpim. Vietās, kur to pļaušana būtu nelietderīga, tās labāk saglabāt, bet tomēr neatstāt pašplūsmā, lai nav lieguma nosaukums jāmaina no "Randu pļavām" uz "Randu niedrēm". Tādēļ sarunbiedrs atbalsta DAP aktivitāti par govju ganībām un cer, ka plānotais izdosies. Starp citu, Dz. Kolāts interesentiem vada ekskursijas dabā, arī pa "Randu pļavām". Domājams, ļaudīm būs interesanti papildus dažādām citām dzīvām radībām vērot rosāmies arī govju ganāmpulku.

Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.




PDF Novadi Zalo APRILIS 2022 4 lapa

Lasīt vairāk

Var dzīvot moderni, saglabājot vērtīgo

25.04.2022 Daina Tāfelberga/Lailas Liepiņas foto



   Šodienas straujās attīstības tempā cilvēks pierod dzīvot arvien ērtāk, ne vienmēr aizdomājoties, ka tādējādi vieglu roku īslaicīgam labumam var tikt iznīcināta dabiski veidojusies vide un zaudētas vērtības, kas būs vajadzīgas pēc gadiem pieciem, desmit un vēl nākamajām paaudzēm. Atbilde uz jautājumu, kā attīstīties moderni, saudzīgi un gudri, rodama apjomīgā starptautiskā projektā "
Ainava pilsētā" jeb "UrbanLinks2 Landscape", kurā pirms četriem gadiem iesaistījās Kuldīgas novada pašvaldība un kas noslēgsies maijā.


Hercoga Jēkaba laikā kanāls no Mārtiņsalas līdz vecajam ķieģeļu tiltam rakts kā upes transporta apkārtceļš Ventas rumbai. Vēsturiskie centieni nav īstenojušies. Tagad dažādu ar dabas aizsardzību saistītu jomu eksperti secinājuši, ka šo zaļo zonu varētu atdzīvināt, piešķirot tai gan izglītojošu, gan izklaides funkciju, bet neietekmējot biotopu.

 Pieaug apdzīvotība

   Kā norāda Kuldīgas attīstības aģentūras vadītājas vietnieks Kaspars Rasa, projektā apgūta informācija, citu valstu pieredze, ekspertu pētījumi, daudzo diskusiju secinājumi, izdotie informatīvie materiāli un visbeidzot rīcības plāns būs kā ceļvedis turpmākai attīstībai. Kuldīgā īstenotais ir pilotprojekts nacionālā līmenī – tapis sadarbībā gan ar sešiem ārvalstu partneriem, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Dabas pārvaldi, Kurzemes plānošanas reģionu un citām gan valstiskām, gan sabiedriskām organizācijām. Vairāki priekšlikumi par ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu un zaļās infrastruktūras izmantošanu, vienlaikus nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un vērtību celšanu, iekļauti nacionālās attīstības plānā 2021.–2027. gadam. Tas sasaistīts vēl ar citiem pārvaldības dokumentiem, ņemot vērā, ka Kuldīga jau ir gandrīz finiša taisnē iekļaušanai UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

   Kuldīgas pašvaldības partneri ārvalstīs ir Reinzemes reģionālā padome un fonds “Schloss Dyck” (Vācija), Umbrijas reģionālā pārvalde (Itālija), Sari grāfistes padome (Lielbritānija), Kristianstādas pašvaldība (Zviedrija), Silēzijas parks (Polija). Kopīgais darbs vērsts uz publiskās ārtelpas attīstību un jautājumiem, kas saistīti ar šo teritoriju veidošanu, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās vajadzības un iesaistot vietējo sabiedrību. Šī vide, sākot no dabas mantojuma un beidzot ar degradētām teritorijām un no pilsētas centra līdz nomalēm un ainavām, gūst arvien lielāku vērtību Eiropas vietējās pašvaldībās. Tas notiek ne tikai tādēļ, ka tās tiek pastāvīgi samazinātas zemes izmantojuma ziņā (uzņēmējdarbībai, infrastruktūrai, mājokļiem), bet arī tādēļ, ka tām ir jāatbilst jaunām prasībām un funkcijām, kas ietver ekosistēmu pakalpojumus (piemēram, klimata izmaiņu lokālo seku mazināšanai) un sabiedrības pieprasījumu pēc urbānās dārzkopības un brīvdabas veselības veicināšanas pakalpojumiem.

   Kā norāda K. Rasa, jaunie risinājumi galvenokārt vajadzīgi iedzīvotājiem, arī tūristiem. Kad projekts aizsākts, vēl pat nojausmas nebija, kā kovids strauji izmainīs tūrisma plūsmu. Slodze dabas takās palielinājās vairākkārt, Ventas krastos cilvēki parādījās vietās, kur iepriekš nekas pievilcīgs nešķita. Pieaugošā tūrisma un transporta plūsma būtiski ietekmē vidi.

   Kuldīgas priekšrocība ir Ventas ieleja kā dabas liegums un upe līdzās vēsturiskajam pilsētas centram. K. Rasa norāda, ka vienlaikus tas ir izaicinājums. Maldīgi esot domāt, ka dabas aizsardzība ir nekā nedarīšana. Gluži otrādi – lai uzturētu pilsētas kopējo ainavu un pļavu biotopus, vajadzīga aktīva un prasmīga apsaimniekošana. Daudz diskusiju bijis, piemēram, par Ventas krastu un pašas upes tīrīšanu. Ir vairāki faktori, kurus vairs nav iespējams izmainīt, jo pārāk ilgi nekas nav darīts. Piesārņojums, eitrofikācijas, aizaugums nu guvis virsroku.

Pēta no visiem aspektiem

   Viens no šobrīd aktuālākajiem jautājumiem ir degradētās teritorijas izmantošana Ventas kreisajā krastā, kur bija savulaik liela kokapstrādes rūpnīca "Vulkāns". Industriālās būves nav saglabājušās, vēl ir deponētie kokapstrādes atlikumi un skaidu kalni, kas apaug tāpat kā ar krūmiem un jau lieliem pašizsējas kokiem aizaudzis upes krasts. Vēsturiski tā bija atklāta ainava. Jau pakāpeniski mainās šī vieta kopš dabas takas izveidošanas gar Ventas krastu. Jāņem vērā, ka tā ir arī Nature 2000 teritorija. "Kuldīga ir unikāla pilsēta, svarīgi, lai jaunais piedāvājums būtu rūpīgi izsvērts no visiem aspektiem," saka K. Rasa. "Lai nepieļautu kļūdas, projektā iesaistījām gan ainavu arhitektus, gan ģeologus, augāju un citu jomu speciālistus, kā arī salīdzinājām ar ārvalstu pieredzi."

   Nozīmīgs ir SIA "Grupa93" pētījums "Upes krasti: bioloģiskās daudzveidības, rekreācijas un plūdu draudu novēršanas pasākumu līdzsvarošana". Tajā piedalījās eksperti ainavu arhitektūrā, ģeoloģijas un hidroģeoloģijas, saldūdeņu biotopu, sertificētu mežu un zālāju biotopu un ilgtspējīgās lietus ūdeņu apsaimniekošanas speciālisti. Iegūta vērtīga informācija par teritorijas no Kuldīgas jaunā tilta līdz Veckuldīgas pilskalnam vēsturisko izmantošanu, tās ietekmi uz Ventas upi, krastmalu ainavu un ekoloģisko stāvokli, kā arī izstrādāti priekšlikumi un ieteikumi teritorijas attīstības iespējām mūsdienās, ņemot vērā bioloģisko daudzveidību. Konstatētas 16 īpaši aizsargājamas vai retu augu sugas, kuras iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Teritorija ir nozīmīga arī zivju aizsardzībā un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā – tajā atrodamas vairākas Latvijā īpaši aizsargājamas zivju un bezmugurkaulnieku sugas, kā arī Eiropas Savienības nozīmes biotopi.

Nepieļaus kaitīgās vielas

   Eksperti apraksta augu un biotopu iespējamo negatīvo ietekmi un draudus un identificē dažādus pasākumus to aizsardzībai. Secināts, ka ietekmi uz Ventu atstāj dažādu barības vielu, galvenokārt fosfora un slāpekļa savienojumu, kā arī bīstamo ķīmisko vielu ieplūšana. Tās upē nonāk ar sadzīves vai citiem notekūdeņiem, skaidu laukumiem vai no "Vulkāna" teritorijas, kurā speciālisti iesaka veikt potenciāli piesārņoto vietu izpēti un sanāciju. Savukārt, lai izvairītos no jaunu gravu veidošanās riska un ierobežotu Melnās Kolkas stāvkrasta erozijas procesus, svarīgi izvērtēt jebkurus zemes darbus vai ūdens novadīšanas pasākumus.

   Uzsvērta esošās lietus ūdens kanalizācijas sistēmas nepietiekamā kapacitāte, kādēļ intensīvu nokrišņu laikā iespējama teritoriju applūšana. Kā zaļais risinājums tiek rekomendēts savākt ūdeni otrreizējai izmantošanai. Var veidot tā sauktos lietus dārzus, kas ne tikai papildinātu pilsētas ainavu, bet arī attīrītu gaisu. Nozīmīgo biotopu atjaunošanai un uzturēšanai ieteikts saudzīgi izcirst kokus un krūmus, ierobežot invazīvās sugas, atjaunot ganības un veikt citus pasākumus. Lai samazinātu Ventas aizaugšanu, regulāri jāpļauj ūdensaugi, izmantojot roku darbu vai traktortehniku.

   Arī speciālisti vērš uzmanību, ka Ventas krasti ir īpaši ar plašajām kultūras pakalpojumu iespējām tūrismam, aktīvai atpūtai un pētniecībai. Piemēram, vecpilsētas panorāma un siluets labi atklājas no Ventas labā krasta. Savukārt kreisajā dominē Ventas ielejas ainava ar upi, pļavām, stāvkrastiem, Ventas rumbu un Alekšupīti ar tās ūdenskritumu. Lai šos skatupunktus izceltu, nepieciešams tos apsaimniekot, padarīt pieejamus, labiekārtot, atsegt panorāmu skatus, kā arī sekot līdzi koku un krūmu aizaugumam. Mūsdienās iespējama arī atsevišķu vēsturisko upes izmantošanas veidu atjaunošana izglītības un kultūrvēstures iepazīšanai, piemēram, varētu demonstrēt zivju ķeršanas paņēmienus, uz rumbas ierīkojot tačus, atjaunot ūdens tūrisma sacensības, izveidojot liellaivu un citu peldlīdzekļu maršrutus, atdzīvinot hercoga Jēkaba kanālu, piešķirot tam gan izglītojošu, gan izklaides funkciju, kā arī rast iespēju upi šķērsot ar zirgiem vai izveidot ganības krastmalu pļavās.

Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.


PDF - Novadi Zalo APRILIS 2022/3 lapa


Lasīt vairāk

Dabai ir vieta arī pilsētā

05.04.2022 Aiga Evertovska
NOVADI ZAĻO                         
FOTO: Ziedošas pļavas labi var iekļauties arī pilsētas ainavā, kā tas ir, piemēram, Salaspilī.

Teju ikviens ir pamanījis – jo zaļāka pilsēta, jo patīkamāk tajā uzturēties. Mūsdienās daudziem gribas apvienot rosīgo pilsētas dzīvi ar mierinošo dabas tuvumu. Rūpes par dabu un zaļais dzīvesveids arvien vairāk ietekmē arī pilsētvides plānošanu un vēlmi pēc dabas klātbūtnes.

Ieguvums dabai un cilvēkam


   Dabas daudzveidības saglabāšanai pilsētās ir daudz dažādu aspektu, daļu no tiem izceļ Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode: “Tas ir jautājums ne tikai par dabas aizsardzību, bet ieguvumu iedzīvotājiem. Zaļās zonas nodrošina tīrāku gaisu, svelmainās dienās spēj pazemināt gaisa temperatūru, samazina trokšņus, palīdz absorbēt lietusūdeņus. Un, protams, piedāvā atpūtas iespējas, jo ne visiem iespējams doties ārpus pilsētas.” Par zaļo infrastruktūru Eiropas valstīs tiek domāts arvien vairāk, un G. Strode uzsver, ka arī mūsu pašvaldībās tiek ieviesti dažādi projekti un risinājumi var būt ļoti dažādi. Latvijas pilsētas jau ir samērā zaļas, caur daudzām plūst upes. Tālab drīzāk jādomā nevis par ko jaunu, bet esošo zaļo teritoriju saprātīgu apsaimniekošanu, īpaši upju, ezeru krastu sakārtošanu, kur ir liela sugu daudzveidība.

G. Strode atklāj, ka ir sugas, kas apdzīvotās vietās saglabājas pat labāk nekā laukos. Tas tāpēc, ka intensīvi lauksaimniecībā izmantotajās platībās ir mazāk apputeksnētāju, ziedošo augu, arī vecu koku. Nav noslēpums, ka dravas var turēt arī pilsētās, piemēram, uz jumtiem, un dažreiz tur medus vācējām ir pat labvēlīgāki apstākļi nekā blakus apstrādātiem laukiem. Daļa sugu pielāgojušās cilvēkam un izmanto to pašu vidi, jo dabiskā ir zudusi vai izmainīta. Teiksim, ir putnu sugas, kuru daļa populācijas pieradusi dzīvot pilsētās.
   Bieži dzirdēts teiciens “Daba ienāk pilsētā”, bet G. Strode uzsver, ka patiesībā drīzāk ir otrādi. Pilsētām izplešoties, cilvēks ienācis dabas teritorijā un dzīvnieki kļūst par pilsētniekiem. Cilvēku attieksme pret to ir dažāda, svarīgākais – atrast līdzsvaru. “Protams, nav normāli, ja pa ielām klīst meža dzīvnieki, kas rada riskus drošībai. No otras puses – nevajadzētu būt pārsteigtiem, sastopot, piemēram ezi vai vanagu. Visbiežāk cilvēki paši rada apstākļus, lai dzīvnieki ienāktu pilsētā, bet pēc tam sūdzas par neērtībām. Tāpēc galvenais ir atcerēties – ja gribam darīt labu dabai un sev, savvaļas dzīvniekus un putnus nebarot un “nebāzties” virsū!” atgādina eksperte.

Noskūts mauriņš vai dabiska pļava?

   Pēdējos gados aktualizējusies arī zālienu kopšana pilsētās. G. Strode norāda, kas tas atkarīgs no katras pašvaldības vēlmēm apsaimniekot zaļo zonu. “Sabiedrības viedokļi var būt kardināli atšķirīgi – dažiem vajag gludi skūtu mauriņu, citi vēlas ļaut vaļu dabai. Arī šeit svarīgi atrast līdzsvaru. Daudzi neaizdomājas, ka ar pārlieku lielu sakopšanu nodarām drīzāk ļaunu. Rezultātā varam redzēt, ka pārāk bieži pļautās vietās karstās vasarās zāle izdeg… Arī Latvijā ir pilsētas, kur lielāku platību noganīšanai izmanto lopus, savukārt šādas vietas piesaista tūristus. Variantu ir ļoti daudz, bet visam jāiet kopsolī ar sabiedrības izglītošanu.”
   Līdzīgi uzskata arī pilsētplānošanas eksperts, uzņēmuma SIA “Grupa93” vadītājs Neils Balgalis: “Pasaule kopumā cenšas skatīties veselīga dzīvesveida virzienā, tāpēc arī pilsētas kļūst zaļākas. Dabas daudzveidības saglabāšana ir tikpat nozīmīga kā tehniskā infrastruktūra. Pamazām mainās arī cilvēku attieksme pret pilsētu parkiem – ja kādreiz par skaistiem uzskatījām ideāli sapucētus mauriņus un sagrābtas lapas, tad tagad saprotam, ka atsevišķās vietās ir vērtīgi atstāt dabas stūrīšus, kas patiks arī kukaiņiem un putniem. Šī tendence kļūs arvien plašāka, bet tas, protams, nenozīmē, ka pilsēta jāpārvērš džungļos. Latvijā ir brīnišķīgas iespējas, jo pie daudzām pilsētām jau ir meži, upes, tikai vairāk jādomā par to pieejamību un gudru apsaimniekošanu.”
   N. Balgalis uzsver, ka pēdējie 50–70 gadi bijuši virzīti uz auto attīstību, bet arī tas pašreiz mainās. Cilvēki arvien vairāk tiek mudināti pārvietoties ar kājām, velosipēdu. Tātad jādomā, kā dažādot ikdienas maršrutus. Kāpēc gan pilsētas apstādījumos nevarētu izmantot ne tikai dekoratīvus augus, bet, teiksim, augļu kokus un krūmus? Vēl viens ieteikums – zaļās teritorijas veidot skolu apkārtnēs un iekļaut izglītības procesā.
   Viens no piemēriem, kā pašvaldības iesaistās dabas saglabāšanā, ir pērn Valmierā, Dīvaliņa pļavās, izveidotā dabiskā pļava festivālam “GreenFest”. Tādējādi tika pievērsta uzmanība dabisko pļavu daudzveidībai pretēji kultivētā zāliena vienveidībai. Šī ir atsevišķa iniciatīva, bet Valmieras novada Nekustamā īpašuma apsaimniekošanas pārvaldes Dabas resursu pārvaldības nodaļas vadītāja Iveta Ence apliecina, ka Valmiera arī kopumā ļoti pievērš uzmanību dabiskās vides saglabāšanai, it sevišķi tāpēc, ka tā ir pilsēta, kurā ūdeņi un zaļās teritorijas aizņem trešdaļu platības. Piemēram, veidojot teritoriālo plānojumu, noteikts, ka palieņu zonās pie Gaujas nav ļauta apbūve. Tas nodrošina ne vien sugu daudzveidību, bet novērš plūdu riskus. Savukārt, rūpējoties par senajiem pilsētas kokiem, vispirms plānots veikt padziļinātu izpēti, uz kuras pamata tiks veikta to sakopšana.
   Tikmēr Latvijas Dabas fonds (LDF) par šīgada dzīvotni izvēlējies pilsētu, jo Latvijā 68% iedzīvotāju mīt pilsētās, kuru vides kvalitāte top aizvien nozīmīgāka. Fonds šogad īpaši rosina ikdienas gaitās saklausīt putnus, vērot augus un par atradumiem pilsētās ziņot dabas novērojumu portālā dabasdati.lv. “Turklāt nav tādas sugas, par ko nebūtu vērts ziņot, jo reizēm tieši par biežāk sastopamajām sugām dati grūtāk pieejami nekā par ļoti retajām,” uzsver pārstāvji. Pērn LDF sāka arī 20 pilsētas pļavu veidošanu Rīgā un šogad to tīkls tiks paplašināts, jo interese par to pieaug arī citās pilsētās.

EKSPERTE

Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova:
   – Pilsētās līdzās cilvēkam ir pārsteidzoši liela dabas dažādība. Pirmās vietas, kas nāk prātā, protams, ir parki un apstādījumi, bet jāizceļ vēl citas. Tā, piemēram, unikālas miera ostas ir kapsētas. Tur parasti ir lieli, veci koki, kas ir mājvieta neskaitāmām radībām un organismiem. Latvijas dabā nemaz vairs tik bieži nav sastopami veci platlapju koku meži! Tāpēc liela vērtība ir piepilsētu meži. Diemžēl tajos pārlieku daudz uzkrājas barības vielas, ko atstāj mūsu četrkājainie draugi un cilvēki, kad saveduši dārzā nogrābtās lapas, tāpēc priežu mežos veidojas biezs korinšu un kļavu pamežs. Tādējādi kļūst mazāk skaisto meža augu, piemēram, silpureņu, melleņu, brūkleņu. Nozīmīgi ir ezeri un upes, kā arī krastmalas. Ja ielūkojas vērīgāk, dabas daudzveidību varam ieraudzīt visur.
   Ir dažādi veidi, kā ikviens pilsētnieks var rūpēties par bioloģisko daudzveidību sev blakus un vienlaikus dot ieguldījumu savā veselībā. Ienesiet dabu pie sevis! Kaut vai veidojot mazas balkona dobītes. Stādiet baziliku, piparmētru, pētersīļus un krāšņumpuķes! Tā būs gan saikne ar dabu, gan iepriecinās bites, taureņus un citus apputeksnētājus. Protams, vēlreiz jāatgādina par savas apkārtnes sakopšanu un atkritumu savākšanu. Var ierīkot savvaļas augu saliņas pagalmā, piemēram, atstāt retāk pļautus stūrīšus. Brīnišķīga iniciatīva ir urbāno jeb kopienas dārzu veidošana. Tādi ir, piemēram, Liepājā un Siguldā. Tas rosina gan būt dabai draudzīgam dažādos veidos, piemēram, veidojot kompostu un samazinot atkritumu daudzumu, gan komunicēt un vairot pozitīvas emocijas. Dažādām institūciju un biedrību zaļajām iniciatīvām nevajadzētu pretoties, jo no tā ieguvēji esam mēs paši.

PDF Novadi Zalo APRILIS 2022 2lapa

Lasīt vairāk

Mežs – tie nav tikai koki

05.04.2022 Daina Tāfelberga / Lailas Liepiņas foto

NOVADI ZAĻO

"Druvnieku" saimnieki Silvija un Rūdolfs Paegles savu mežu apsaimnieko ar domu par ilgtspējīgu nākotni.

Bioloģiskā daudzveidība attiecas uz plašu ekosistēmu, tā ietver visas dzīvās būtnes, ieskaitot augus, dzīvniekus, sēnes un mikroorganismus, kuru lielai daļai dzīvotne ir mežs. Cilvēka pārmērīga rosība, neatbilstoša saimniekošana, bet īpaši mežistrāde ir viens no lielākajiem draudiem. Taču arī mūsdienās mežu var apsaimniekot, nenodarot pāri dabai un vienlaikus gūstot ekonomisko labumu.

Gadu gaitā izglītojušies

   Mežs klāj vairāk nekā pusi no Latvijas teritorijas, un 53% no tā pieder privātajiem mežu īpašniekiem. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas, redzot, kas notiek ar denacionalizētajiem, atgūtajiem vai atpirktajiem īpašumiem, viņu virzienā izskanēja daudz pārmetumu: drīz visi meži būs izcirsti, to vietā veidojas tuksnesis, pazūd ogu un sēņu vietas, viss nocirstais tiek eksportēts u.tml. Tā tomēr nav noticis. Gadu gaitā daudzi meža īpašnieki izglītojušies, guvuši pieredzi un labu praksi ilgtspējīgā apsaimniekošanā. Meža īpašnieku biedrības (MĪB) statistika vēsta, ka pēdējos simts gados gandrīz visos mežos ir notikusi vai notiek mežsaimnieciskā darbība. Taču kopš 1935. gada mūsu valsts ir ievērojami mežaināka – meža platība ir pieaugusi uz pusi (no 1,75 milj. ha līdz 3,4 milj. ha 2020. gadā), bet tajos esošās koksnes krāja pat četrkāršojusies – no 176 līdz 682 milj. m3, kas veido nozīmīgu oglekļa glabātuvi. Mazumā noteikti nav gājušas citas dabas bagātības. Mežizstrāde ik gadus notiek tikai ap 1,5% no kopējās mežu platības, kas nozīmē, ka sēņošanai un ogošanai piemērotu vietu Latvijā netrūkst – sēnes var atrast gan jaunaudzēs, gan vecākos mežos.

Stādīja pašu rokām

   Šobrīd Latvijā meža platības ir stabilas – visi izstrādātie meži tiek atjaunoti, līdz ar to kopumā mežus veido dažādās attīstības stadijās esošas mežaudzes. To apliecina arī konkurss “Sakoptākais mežs”, ko jau piecus gadus rīko MĪB ar mērķi apzināt labas mežsaimniecības prakses, popularizēt ilgtspējīgu saimniekošanu, veicinot sabiedrības izpratni par dabas daudzveidības nozīmi. Pagājušajā gadā par konkursa uzvarētājiem un līdz ar to arī par nozares gada balvas “Zelta čiekurs 2021” laureātiem kategorijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu” kļuva Kuldīgas novada Rudbāržu pagasta “Druvnieku” īpašnieki Silvija un Rūdolfs Paegles. Abi kopj 30 hektārus, no kuriem lielākā daļa 12 gados pašu rokām apstādīta ar eglēm un bērziem. Pirms tam tā bija nevienam nevajadzīga lauksaimniecības zeme, kas tagad pamazām, atbilstīgi dabas ritumam veidojas par skaistu mežu.
Latvija atrodas hemiboreālo mežu zonā, kurā mežam ir raksturīga pašatjaunošanās – ja cilvēks pamet šo vietu vai attīstoties kādam sauszemes biotopam, ar laiku tas vienmēr izveidosies par mežu. Likums liek pēc kailcirtes mežu atjaunot piecos gados (ir atsevišķi izņēmumi). To var darīt divos veidos: stādot vai atstājot dabiskai atjaunošanai. Bioloģiskās daudzveidības nolūkos tiek ieteikts ļaut, lai jaunie kociņi paši iesējas un aug, tādējādi netiek izjaukta ekosistēma. Taču tas zemes gabals, pie kura Paegles varēja tikt, bija kā tīrelis ar tik nabadzīgu augsni, kurā nekas neaug. Dažs pat esot brīnījies, ko Paegles tur darīs? Lai arī nevienam nevajadzīgs zemes gabals, pārdevējs prasījis bargu naudu. Tas bija laikā, kad latvieši apjauta, ka zeme ir kapitāls. Tā kā naudas nebija, Silvija nolēma braukt strādāt uz ārzemēm, lai Rūdolfs beidzot īstenotu sava mūža sapni – audzētu mežu. Tā sieva pelnīja naudu, tikmēr vīrs ar dēlu ņēmās pa mājām, kopa bioloģisko zemnieku saimniecību un stādīja jaunu mežu. “Katru kociņu ar mīlestību apčubināja,” tā Silvija. “Tas bija diezgan smags darbs. Rūdolfam jau 87 gadi, bet viņš vēl iet un darbojas. Var jau būt, ka tas tieši spēku un mundrumu dod. Arī tādā veidā mežs dod labumu, tikai tas nav naudā saredzams.”

Lai tik aug!

   Uzzinot par uzvaru konkursā “Sakoptākais mežs”, saimnieki atrunājās, ka neesot jau gan tādu ievērību pelnījuši, jo Latvijā ir daudz lielu un skaistu īpašumu. Turklāt viņi uzskata, ka joprojām pastāv tendence no meža gūt pēc iespējas lielāku peļņu naudas izteiksmē, nenovērtējot, ka ir vēl citas bagātības, kas tādējādi tiek zaudētas. “Meža mūžs nav salīdzināms ar viena cilvēka dzīves ilgumu,” teic R. Paegle. “Būtībā mežs ir mūžīgs, bet cilvēks pat 100 gadus tikai ļoti retais spēj nodzīvot, kur nu vēl līdz sirmam vecumam nostrādāt. Ko viņš daudz savas dzīves laikā var izdarīt? Laukos redzam, kā simtiem hektāru valsts meža nocērt pa tīro. Naudas dēļ velk pēdējo no dabas ārā. Mans mazais mežiņš ir protests pret pašreizējo dabas izmantošanu. Bet redz, kā sanāk, – cilvēks savā niecīgajā mūžā var tam mūžīgajam kaitēt. Un vienlaikus pats sev. Mežs jau nav tikai koki – arī augi, dzīvnieki, putni, lielāki un mazāki kukainīši. Es atbalstu mūžameža ideju, nevis plantāciju kokaudzēšanu.”
Trīs hektāros “Druvnieku” zemē ir biotops. Likums neuzliek īpašus pienākumus, jo aizsargājamās sugas atklātas tikai nesenajā Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu kartēšanā, kas pirms pāris gadiem norisa Latvijā. Speciālisti ar pieredzi meža ekoloģijā apsekoja visus nogabalus, kuros pēc dažādām pazīmēm varētu būt pamats šādu biotopu identificēšanai, bet tālāko atstājot paša īpašnieka ziņā. Saimnieks varot izvēlēties, ko turpmāk ar šo nogabalu darīt: izmantot lauksaimniecībai, stādīt kokus vai nedarīt neko, tikai noteiktā laikā nopļaujot, lai saņemtu kompensāciju, ja tāda pieteikta. Savukārt citā īpašuma daļā, kur jau bija mežs, veikta inventarizācija un atklātas simtgadīgas egles, ko taksators ieteicis ar steigu cirst nost. Bet Rūdolfs nolēmis nevienu koku tur neaiztikt: “Lai aug! Kaut gan simtgadīga egle jau sen pāraugusi. Bet aug un attīstās pārējā daba. Tas būs mans pienesums ekoloģijai.”

Ne likums, bet domāšana

   Rūdolfam ir nepabeigta augstākā izglītība mežsaimniecībā, un viņš gan pieredzē balstās, gan interesējas par jaunāko informāciju, pētījumiem un atziņām. Izmantots arī Eiropas atbalsts no dažādiem projektiem. Runājot par likumdošanu, mežkopis atzīst, ka ar likumu vien neko nevar vērst tā vai citādi, ja nemainās cilvēka domāšana. Mežs, lauks, pļava nav ala, kur nejūt apkārtējo ietekmi. Lai kā dabai labvēlīgais saimnieks saimnieko un sargā biotopu savā īpašumā, līdz tam var nonākt piesārņojums no pesticīdiem, ko turpat blakus kaimiņu lielsaimnieks uz sējumiem izsējis. Likumā stingri reglamentēts laiks, teritorijas, buferzonas miglošanai, bet tas ķīvīšu pāris, ko vēl viņdien Rūdolfs redzējis savā pļavā, uz vietas visu laiku nesēdēs. Savukārt Silvija piebilst, ka arī viņi nedzīvo atrauti no pasaules. Tāpat kā ikviens iedzīvotājs, arī viņi jūt dzīves dārdzības pieaugumu, degvielas un energoresursu cenu straujo cēlumu. Viņiem jāuztur māja, bioloģiskā saimniecība, jāturpina kopt un stādīt mežu, jo ik ziemu jaunajā audzē stirnas un zaķi pamanās sastrādāt nedarbus. Pret dzīvnieku postījumiem kociņi netiek apstrādāti, tāpēc jārēķinās, ka pavasarī atkal būs jāpērk stādi un jāpārstāda. Taču, rūpīgi apdomājot ekoloģisko vērtību, saimnieki šodien mežā strādā tā, lai gūtu labumu, vienlaikus saglabājot iespējas arī rītdien izmantot meža vērtības.

PDF Novadi zaļo Aprīlis 2022 1lapa

Lasīt vairāk

Marts 2022

01.03.2022

Februāris 2022

08.02.2022

Janvāris 2022

12.01.2022