Piektdiena, 2023. gada 3. februāris
Vārda diena : Aīda, Ida, Vida
 Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

APTAUJA PAR VIDES JAUTĀJUMIEM

09.01.2023 NOVADI ZAĻO
   Latvijas Vides aizsardzības fonda līdzfinansētajā projektā “Novadi Zaļo” esam piedāvājuši jums iepazīties ar publikācijām par dažādām vides problēmām Latvijā un pasaulē. Noslēdzot projektu, vēlamies uzzināt kā mainījusies jūsu informētība un izpratne par vides tēmām. Tāpēc lūdzam veltīt dažas minūtes laika, lai atbildētu uz vienkāršiem jautājumiem.
Pierakstīties Google kontā, lai saglabātu savu darbu. Uzziniet vairāk
Lūdzu novērtējiet, cik daudz jūs zināt par dažādiem vides jautājumiem, novērtējot savas zināšanas ar cipariem no 1 līdz 5, kur 1 nozīmē “neko nezinu”, 2 – “zinu pārāk maz”, 3 – “nevaru novērtēt”, 4 – “esmu informēts” un 5 – “pārzinu tēmu”.



APTAUJAS FORMA IR ŠEIT.

Dabas bērnu zaļā valoda

26.12.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

 

   Gandrīz visiem patīk runāt par laikapstākļiem, gan komentējot meteorologa Toma Briča prognozes Latvijas Televīzijā, gan piesaucot kāda cita laika zīmju vērotāja paredzējumu. Tomēr klimata pārmaiņas nereti arī Latvijā liek saskarties ar parādībām, kas iepriekš maz piedzīvotas. Vai maz ir senču ticējumi, kas vēl šodien dabā piepildās? To centāmies noskaidrot, uzrunājot vairākus dabas bērnus – cilvēkus, kas dzīvo laukos, ir darbīgi, vērīgi un dalās savos novērojumos par dabas norisēm.

Joprojām vērīga

   Inta Lanka 64 gadus nodzīvoja Dzelzavas pagasta Liedeskrogā, kur lauku mājās saimniekojot, vērojusi arī norises dabā un pierakstījusi interesantākās dabas zīmes, laika apstākļus, arī klimata anomālijas. Piezīmēs bija gads un datums, kad, piemēram, pirmais pērkons nograndis janvārī, pavasara iestāšanās kavējusies ieilgušu salnu dēļ, vienā dienā nolijusi mēneša nokrišņu norma, gaisa temperatūra uzlēkusi virs plus 35 grādiem, ielijis Septiņu brāļu gulētāju dienā un patiesi lietus nemitējies līt. Bijuši ieraksti arī par neparastu augu, kukaiņu un putnu, kā arī dzīvnieku uzvedību u.c. Viņa atceras, ka ziemā mērījusi un pierakstījusi arī sniega segas biezumu. Pie mājas bijis arī barometrs – eglīte, kad pēc zariem (uz augšu vai uz leju) varējusi secināt, kad būs lietus. Diemžēl visas Intas piezīmes palikušas viņas mājās, jo pati nu jau divus gadus dzīvo Cēsīs dzīvoklī. Savos 88 gados ir atbrīvota no saimnieciskajām rūpēm laukos, bet domās joprojām atgriežas Liedeskrogā. Tagad arī mēdz šo to piezīmēt, tikai tas ir bišķis no tā, kas kādreiz. Kad jautāju Intai par laikapstākļu vērošanu, viņa atbild, ka joprojām patīk pētīt norises dabā, īpaši kokus.
   "Šogad rudenī kokiem nokrita lapas gan dabiski, sabirstot apakšā, apkārt stumbram, kas rāda, ka būs auksta un dziļa ziema, vajadzēs siltuma. Taču daļu lapu nopūta vējš, izkaisot apkārtnē. Pirmais sniegs uzkrita uz nesasalušas zemes, trešdienā. Kādreiz teica, ka tad pirms noturīgas ziemas varētu būt vismaz trīs atkušņi. Tas, ka koki ir pilni ar sniegu no pirmās dienas, arī kādreiz norādīja, ka sniegs nepaliks ilgi. Mans interesantākais vērojums šogad siltajā rudenī, staigājot pa trotuāru, vēroju sliekas, kas rāpoja pāri, izlīdušas no savām alām.Taču globālā sasilšana, klimata pārmaiņas ir jūtamas, viss dabā ir sajaucies, un vērojumus var pierakstīt, bet ne prognozēt laikapstākļus. Nevar pateikt, kad iestāsies bargā ziema, liels sals. Ir tāds laika pareģojums, kur Katrīnas dienu, 25. novembri, min saistībā ar Andreja dienu, 30. novembri. Saka, ja Katrīnas dienā laiks kūst, tad ziema būs silta, ja salst, visa ziema būs auksta," piemērus min Inta Lanka.
   Viņa piebilst: "Mēs neviens neesam ideāls laika noteicējs. Viss dabā mainās. Šogad mežos auga tikai gailenes, pārsvarā citu sēņu tikpat kā nebija, jo vasarā bija šausmīgs karstums, visi micēliji izkalta, bet vai kāds to gada sākumā paredzēja."

Daba sniedz daudz – jānovērtē

   Tā saka amatnieks un "Vilnu studijas" radītājs Ritvars Točs, kas Barkavas pagasta Stalīdzānos dzīvo visu savu mūžu un sevi uzskata par dabas bērnu. Atklājot senās baltu prasmes – izgatavot vilnu no apkārtnē esošajiem kokiem, krūmiem un augiem, notiek izejmateriālu vākšana, to tālākā apstrādē tiek izmantotas sentēvu metodes un roku darbs. Vilna tiek iegūta no nātrēm, dadžiem, ugunspuķēm, niedrēm, kārkliem, kļavas, ābeles, pīlādža, apses, ozola u.c. Ritvara Toča mājās ir iekārtota "Vilnu studija" – tur izvietota ekspozīcija tūristiem. Kaimiņi brīnās, ka ceļu uz viņa mājām atrod divstāvu autobusi. Tiekoties Ritvars stāsta un rāda, kā iegūst koku vilnu, kā top dažādi izstrādājumi – nelieli audekli, cepures, roku locītavu un muguras ārstnieciskās saites, cimdi, kāju filči, zīļu vainagi u.c.
   R. Točs uzskata, ka daba sniedz daudz informācijas, ja vien to prot iztulkot: "Piemēram, šogad bērzs labi parādīja, ka sākumā būs ziema, pēc tam paliks siltāks, būs atkušņi, tad sals. Lapu krāsa pa slāņiem liecināja, ka mainīsies silts-auksts, silts-auksts (skatās lapas, to krāsu un rakstu). Tas nozīmē, ka ziemas vidus varētu būt silts, bet lielākais sals – tikai uz martu.
   Ko gan var paredzēt, ja viss dabā sajaucies? Piemēram, parasti melnalkšņa čiekurus ievācu martā, bet tagad skatos, ka visi jau nogatavojušies, no siltuma vairs nav tādi, kādiem jābūt, – palikuši sausi, kaut jābūt vēl zaļiem." Tomēr dzīvnieku uzvedība var ko pastāstīt: "Piemēram, mājās kautajām cūkām skatās vēdera mēles garumu, jo ir teiciens, ka vēdera mēles garums norāda uz garu ziemu. Šogad vēdera mēles tikpat kā neesot. Saka, ja rudenī kurmji strādā un parādās daudz rakumu, būs silts laiks. Šoruden kurmji savas rakšanas prasmes rādīja, bet rakumu nebija tik daudz, cik pagājušajā gadā. Kad kurmji paliek zemē, savās alās, tad saka, ka būs aukstāks, taču tas vēl nav noteicošais. Lielākā daļa kurmju nerok alas arī tāpēc, ka ir liels mitrums, slapjš. Viņi ir gudri, negrib slīkt, tātad būs mitrs laiks, slīkšņa, slapjums. Pārsvarā jau skatās, kāds ir gaisa mitrums, tad var secināt par tālāko."
   Arī Ritvara mājas tuvumā ir sausa eglīte, kas ļoti labi rāda prognozi – ja zari tiecas uz augšu, būs labs laiks, ja uz leju – slikts. Par kailsalu viņš saka tā, ka vislabāk ir nevis klausīties ziņas, bet nodrošināties. Mazdārziņu saimniekiem iesaka izmantot ozola lapas, jo augi, kas ar tām apsegti, pārziemo vislabāk. Arī mājās vāzē ielikta roze kopā ar saplēstiem ozola zariņiem saglabās savu skaistumu ļoti ilgi. Labi laiku paredzot putni. Ja putni pulcējas baros, saglabāsies auksts laiks vismaz tuvākajā nedēļā. Viņa lielākais novērojums šogad – jaunie vanadzēni koku zaros spēlējas ar vārnām, draudzējas. Neierasti. R. Točs piebilst, ka mums visiem vairāk būtu jāciena ozols: "Ozols dod cilvēkam zīles, mizu un lapas, un visā ir dabas veidota programma." No ozolzīlēm arī agrāk gatavoja veselīgu dzērienu, vārīja putru, cepa maizi. Šim nolūkam zīles četrus mēnešus kaltēja, tad izkūla, lai atdalītu mizas, kodolus, ko labi apgrauzdēja un samala miltos: "Arī mēs tūristiem vārām ne tikai veselīgu un spēcinošu ozolzīļu kafiju, bet gatavojam arī zīļu kvasu. Vienīgi – divus beidzamos gadus mūspusē ir bijis maz zīļu. Toties tagad, ziemā, ir jāiet uz mežu, jāatrod lazda, kas ir vērtīgs koks visu gadu. Tagad var paņemt lazdu zarus. Es tos izkaltēju, samaļu miltu dzirnavās, lazdu pulveri pielieku klāt cepumu mīklai – praktiski un veselīgi. Savukārt piparkūku masai lieku klāt zīļu labumus. Mājās nātres savāktas tonnām, gaida, lai tās pārstrādātu. Nātru vilna ir ārstnieciska."

Laika prognozēšanā nelaužas

   Dainis Markevics, saimniekojot piemājas saimniecībā "Ozolkalns" Cesvaines laukos, jau 45 gadus raksta piezīmes par to, ko iestādījis, ko potējis, no kuras kokaudzētavas ko iegādājies, kas ir izdevies, kas nav. "Tagad pensijā ir vairāk laika, tāpēc daudz ko pierakstu, arī to, kad uzkrita pirmais sniegs, ko esmu paspējis, kādi darbi jāpaveic. Pēc dabas likumiem dzīvoju, dabā ieklausos un nesatraucos, ja kā pietrūkst, jo dabā viss ir. Laika prognozēšanā gan nelaužos, tas lai paliek Toma Briča lauciņš. Manās piezīmēs pirmie ieraksti ir no 1977. gada, bet ieraksti pārsvarā ir pa dārzkopības līniju, kas attiecas uz ražošanu. Katru gadu esmu izveidojis tabulu, kur ir piezīmes par gurķiem, tomātiem, gaisa temperatūru. Katru gadu laukos ir bijis interesanti vērot atkarību no laikapstākļiem, un ierakstos parādās piezīmes gan par lietavu periodiem, gan anomālu karstumu, kad izdeg pat zāle, gan kailsalu, kad piemēram, pirms pāris gadiem izsala rozes, vasaras karstumā nobira ziedpumpuri. Ja kāds būtu to paredzējis, rozēm uzbērtu lielāku slāni kūdras. Tikai – ko gan var paredzēt – vienā dienā var būt spēcīgs sals, pēc dienas vai divām – atkusnis. Pats pēc novērojumiem dabā neesmu mēģinājis pareģot laiku, tikai sekoju līdzi prognozēm. Tagad, manuprāt, laikapstākļi ir tik neprognozējami, piemēram, neviens nezina, kāda būs ziema. Labi, ja var pateikt laiku nedēļu uz priekšu.
 Arī tad prognozes mainās. Kas attiecas uz tautas ticējumiem, es tajos ieklausos, bet smejos par Katrīnas čurāšanu un Andreja piesaldēšanu (ir novērots, ka notiek otrādi).
   Arī par to neesmu pārliecinājies, ka pēc Mārtiņdienas varētu prognozēt laiku Ziemassvētkos, to var atstāt folklorai. Var pierakstīt, kāds bija Mārtiņos laiks, lai salīdzinātu ar klimatu Ziemassvētkos, lai pašam būtu interesanti. No ticējumiem un pareģojumiem neietekmējos, kaut kas piepildās, kaut kas nepiepildās. Nekad nevadīšos pēc ticējumiem, piemēram, ja pavasari sola aukstu, bet sējas brīdī būs laba augsne, siltums un mitrums, negaidīšu, kad beigsies Kāpostu Māras prognozētais saldēšanas moratorijs. Pamatā vados pēc tā, kā ir dabā, augsnē. Tiesa, ir bijis, ka agros kartupeļus esmu iestādījis par agru (vienugad 13. aprīlī), pēc tam vagas bija jāapsedz. Šogad arī pavasaris kartupeļiem bija par vēsu, plus Kolorado uzbrukums, lakstu puve... Ir sagatavoti kalendāri dārzkopjiem – veselu gadu uz priekšu. Nevados pēc Mēness fāzēm, bet ir viens pamatlikums, ko ievēroju, – augošā Mēnesī stādu visu, kas aug uz augšu, vecajā Mēnesī – visu, kam saknes un bumbuļi ienākas zemē. Kas attiecas uz dilemmu – kad ir labākais laiks augļukoku stādīšanai, saku, ka pavasarī. Tāpēc, ka ziemā var būt visādi apstākļi, ko neviens neparedz, – kailsals, stiprs sals. Varbūt vienīgi ābeles labāk stādīt rudenī, kamēr koks ir miera stadijā."

Pārzinot katra koka un auga vilnas ārstnieciskās īpašības, Ritvars Točs ir gatavs ikvienam par to arī sīkāk izstāstīt, tāpēc nebūt nepārsteidz fakts, ka izstādēs, tirdziņos un, uzņemot tūristus, cilvēki burtiski "ielenc" Ritvaru, kad viņš stāsta par saviem koku vilnas produktiem.

Ticējumi

* Ja Pelnu dienā vējains laiks, būs auksts pavasaris (Ērgļi).

Matīss (24. februārī) lauž ledu pušu, bet, kad ledus neesot, viņš to radot, saldējot jaunu (Jaunroze).

Ja Kāpostu Māras naktī salst, tad vēl 40 naktis salšot, pavasaris būs auksts un neauglīgs (Cesvaine).

Ja Jurģa dienā (23. aprīlis) līst, būs slapja vasara (Ērgļi).

Kāds laiks Septiņos gulētājos (27. jūnijs), tāds vēl septiņas dienas pēc tam.

Silta un gaiša Jēkaba diena (25. jūlijs) paredz aukstus Ziemas svētkus ("Latvis", 1932., 3094).

Ja Annas dienā (26. jūlijs) līst, līšot vēl divas nedēļas (Sigulda).

Kāds Labrencis (10. augusts) un Bērtulis (24. augusts), tāds viss rudens (Ipiķi).

Ja zosis Mārtiņos staigā pa dubļiem, tad Lieldienās – pa ledu (Aloja).

* Ja Katrīnā (25. novembris) līst lietus, tad pa Ziemassvētkiem silts un melns (Valmiera).

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Vai cīņā par dabu der visi līdzekļi?

19.12.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO


   “Tieši kas klimata aktīvistiem būtu jādara, lai klimata krīze, kas ir eksistenciāla cilvēces nākotnei, atkal parādītos politiķu dienaskārtībā?” jautā jaunatnes organizācijas “Protests” pārstāvji, kas paši aktīvi iesaistās dažādās akcijās, cenšoties pievērst uzmanību vides problēmām.

   Šogad vides aktīvisti “uzbrukuši” vairākiem pasaulslaveniem mākslas darbiem – ar zupu vai putru apšļāktas Vinsenta van Goga, Kloda Monē gleznas Londonā, Vācijā, Romā u.c., aktīvistiem pēc tam pielīmējoties pie sienas vai, par laimi, iestikloto mākslas darbu rāmja ietvariem. Šāda rīcība ir kā skaļš kliedziens – planēta ir jāglābj tagad vai nekad! Tomēr radikāls protesta formāts var atgrūst daļu sabiedrības – pat to daļu, kas vides aktīvistu paustajai domai kopumā piekrīt. Iespējams, tādēļ Latvijas vides aktīvisti iedzīvotāju un lēmēju informēšanā par klimata krīzes problēmām pagaidām vēl izvēlas lēnprātīgākas metodes.

Nepieciešama izpratne par cēloņiem

   “Situācija globālā mērogā ir ļoti kritiska klimata pārmaiņu un dzīvās dabas izzušanas kontekstā, uz ko norāda arī zinātniskie monitoringi, pētījumi un publikācijas. Tāpat iepriecinošu ainu neuzrāda arī Eiropas un Latvijas dati. Atsevišķas sabiedrības grupas vēlas pievērst lielāku uzmanību un ātrākus risinājumus. Var atzīt, ka starptautiskie procesi un nacionālie lēmumi joprojām tālu atpaliek no nepieciešamās rīcības gan laikā, gan telpā. Mēs strādājam, lai vairotu sabiedrības izpratni par cilvēku radīto ietekmi uz vidi un iespējamiem risinājumiem, kā ikviens no mums var kaut ko mainīt un ietekmēt,” uzsver Pasaules Dabas fonda komunikācijas vadītāja Daina Šteinberga.
   World Wide Fund for Nature (WWF) – pasaulē vadošās dabas aizsardzības organizācijas – asociētais partneris Latvijā ir Pasaules Dabas fonds (darbojas kopš 1991. gada). Organizācijas pārstāve atklāj, ka iniciatīvas tiek īstenotas piecos galvenajos virzienos – bioloģiskā daudzveidība, klimats, pārtika, meži, Baltijas jūra un iekšzemes ūdeņi. Lai gan esot skaidrs, ka situācija pasaulē un Latvijā prasa arvien intensīvāk un skaļāk pievērst sabiedrības uzmanību vides problēmām, Pasaules Dabas fonds neatbalstot un neiesaistoties radikālās aktīvisma formās.
   Organizācijas ieskatā ar cilvēku uzmanības pievēršanu vien nepietiekot, nepieciešama dziļāka izpratne par cēloņiem, kas līdz kritiskajai robežai noveduši, turklāt esot jāmeklē arī risinājumi, kā ikviens un visi kopā var iesaistīties situācijas uzlabošanā. Piemēram, pirkt mazāk, neizšķērdēt pārtiku, taupīt ūdeni, saudzēt dabu.
   Ne vienmēr gan izdodoties tapt sadzirdētiem. Pasaules Dabas fonds piedalās darba grupās un sniedz savus ieteikumus dažādu valsts attīstības plānošanas dokumentu un likumprojektu izstrādes procesos, tomēr, piemēram, jautājumā par tievāku koku ciršanu mežos dabas draugu viedoklis nav ņemts vērā. D. Šteinberga šādos un citos jautājumos aicina iesaistīties ikvienu nevienaldzīgo sabiedrības locekli, piemēram, parakstot petīcijas un atbalsta vēstules.

   Pasaules Dabas fonda darbībā ir arī savi veiksmes stāsti, piemēram, pasaules vides akcija “Zemes stunda”, kas pievērš uzmanību vides jautājumiem un katra cilvēka iespējai tos ietekmēt, kampaņa “Lai jūra čum un mudž” – par atbildīgu zivju patēriņu, saudzējot apdraudētās zivju sugas, iniciatīva “Daru labu dabai”, kas aicina piedalīties kopīgās dabas sakopšanas talkās. “Šobrīd mūsu uzmanība īpaši pievērsta saldūdens ekosistēmu atjaunošanai un aizsprostu nojaukšanai uz upēm. Īstenojam arī starptautisko “Zaļā biroja” programmu uzņēmumiem, palīdzot mazināt to ekoloģisko pēdu. Veicam dažādas dabas atjaunošanas un daudzveidības uzturēšanas iniciatīvas dabas parkā “Pape”, tādējādi saglabājot bioloģisko daudzveidību šajā Eiropas nozīmes aizsargājamajā teritorijā,” šīs un daudzas citas veiksmīgas organizācijas aktivitātes min Daina.

Vajadzīgi arī “trokšņa taisītāji”

   Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa vērtē, ka vides organizācijas ir ļoti dažādas un ar dažādiem uzdevumiem – sākot no aktīvisma organizācijām, kuras strādā ar kampaņām un konkrētiem jautājumiem, piemēram, kažokādu aizliegšana, dzīvnieku labturība, un beidzot ar ekspertu organizācijām, kurās strādā zinātnieki, pētnieki vai – kā Latvijas Dabas fondā – dabas aizsardzības profesionāļi.
   “Sava vieta ir visām: sabiedrības uzmanības pievēršanai aktīvisma organizācijas spēs izdarīt daudz vairāk nekā ekspertu un zinātnieku organizācijas, un šādi trauksmes cēlāji un “trokšņa taisītāji” ir nepieciešami. Šobrīd gan visur pasaulē protestos, piketos un ielu akcijās aktīvi piedalās arī zinātnieki un eksperti, jo zinātnes komunikācija ne vienmēr spēj sasniegt auditorijas. Nesenā filma “Don’t look up” (“Neskaties augšup!”) labi parāda to, ka zinātnieku balsis nesadzird, lai cik zinātnē balstītus un acīmredzamus pierādījumus liktu galdā. Tāpat arī šobrīd pasaulē apziņa par klimata krīzi līdz reālpolitikām un reālajiem biznesa lēmumiem un kustībām vēl nav nonākusi,” uz nepieciešamību pēc dažādām vides aktīvisma formām norāda L. Brizga-Kalniņa.
   Runājot par Vincenta van Goga gleznas “Saulespuķes” apliešanu ar ēdienu, viņa uzsver – tā esot tikai viena daļa no organizāciju koalīcijas “Just Stop Oil” aktivitātēm, kuru mērķis ir apturēt naftas biznesa licencēšanu un attīstību Apvienotajā Karalistē, kā arī pievērst uzmanību klimata krīzei visā pasaulē.
   L. Brizga-Kalniņa vēsta: “Šo taktiku var dēvēt par jaunatnes izmisuma kliedzienu – zinātnieki pierādījuši, ka klimata krīze eksistē, politiķi pulcējas lielajās sanāksmēs un diskutē, bet tajā pašā laikā izmaiņas par labu klimatam tiek uzskatītas par ierobežojošām, traucējošām un reāli mēs neesam nospieduši uz globālās sasilšanas bremzēm. Šī akcija arī var likt uzdot jautājumu – ja mūs ļoti satrauc van Goga apdraudējums, kāpēc mūs tikpat ļoti nesatrauc sugu izmiršana? Vai tas, ka mēs zaudējam veselas ekosistēmas?
   Taču šai akcijai, kas guvusi lielisku publicitāti, esot arī izdevies mest ēnu uz vides aktīvistiem kopumā, dodot iespēju tos norakstīt kā “nesaprātīgus radikāļus”, un šo iespēju nekavēšoties izmantot tie, kuriem vides aktīvisms traucē. Arī Latvijā vides organizācijas piedzīvo mēģinājumus tās diskreditēt un nomelnot, atzīst Latvijas Dabas fonda pārstāve, jo pretnostatītas ir veselas nozares, kas pelna no dabas resursiem un to izmantošanas.
   “Tāpat arī šādas aktivitātes var atsvešināt to sabiedrības daļu, kuri ir atbalstoši klimata un vides jautājumos, taču paši nav aktīvi iesaistījušies – jo viņi ar šādām aktivitātēm sevi nevēlas identificēt un tās aizskar viņu vērtības,” pieļauj aktīviste.
   Sabiedrības informēšana ir viens no Latvijas Dabas fonda darbības virzieniem, lai izpildītu savu misiju – dabas daudzveidības saglabāšanu un atjaunošanu Latvijā. Taču ar informēšanu klasiskā izpratnē – informācijas sniegšanu un izplatīšanu – vien nepietiekot, secina L. Brizga-Kalniņa, jo valda milzīgs informatīvs pārsātinājums un dabas problemātikas tēmām jākonkurē ar visām pārējām, sākot no ziņām par slavenību gaitām un beidzot ar ziņām par karu Ukrainā. “Latvijas Dabas fonds kā ekspertu organizācija radikālākas taktikas neizvēlas, taču mēs esam pārliecinājušies, ka ļoti efektīvas auditorijas sasniegšanā ir akcijas, kurās dodam cilvēkiem iespēju iesaistīties un pašiem savām rokām ko pateikt dabas labā.”
   Tā īstenotas iniciatīvas: “Iesēj savu kvadrātmetru” – cilvēkiem tiek nosūtītas dabisko pļavu augu sēklas ar aicinājumu izveidot savu kvadrātmetru; pļavas puķu sēklu vākšana kopā ar senioriem; pilsētas pļavu ierīkošana Rīgā; ainavu tūres – eksperti cilvēkiem palīdz “lasīt ainavu”; pļavas dienas Latvijas tirdziņos; viena no veiksmīgākajām kampaņām – “Daba neko nav atcēlusi” 2020. gada vasarā, kad Covid-19 nogurdinātie tika aicināti doties dabā un smelties tajā prieku.

Klimata krīzi izraisa cilvēki”

   Jaunatnes organizācija “Protests” dibināta 2018. gada beigās, un tajā iesaistījušies ap 100 jauniešu no visas Latvijas vecumā līdz 35 gadiem. Organizācija pārsvarā strādā ar sociāldemokrātiskām un zaļām tēmām, pievēršoties arī iekļaujošas sabiedrības un mentālās veselības jautājumiem. Pie veiksmīgākajām aktivitātēm tiek minēta klimata nometne jauniešiem 2021. gada vasarā, organizācijas rīkotie protesti pie Krievijas vēstniecības pēc šīs valsts asiņainā iebrukuma Ukrainā un pie “Gazprom” faktiski piederošās “Latvijas gāzes” biroja. “Ļoti nozīmīgi bija arī protesti pie Saeimas, pieprasot ieviest dzīvesbiedru un vēlāk “Civilās savienības likumu”,” piemin jaunatnes organizācijas “Protests” aktīvists Klāvs Veseļuns. 
   Tā kā “Protests” ir daļa no Eiropas Jaunajiem zaļajiem, liela daļa no viņu vides un klimata prasībām esot cieši saistītas ar aktualitātēm Eiropas Savienības līmenī.
   “Pieļauju, ka lielākā daļa no Latvijas iedzīvotājiem nebija dzirdējuši par Enerģētikas hartas nolīgumu (EHN), kaut arī tam ir milzīga ietekme uz klimatrīcību un iespējām atteikties no fosilajiem energoresursiem. Dažas no ES dalībvalstīm ir paziņojušas, ka grasās no šī nolīguma izstāties, tai skaitā Spānija, Polija, Nīderlande, Vācija un Francija, kā arī Eiropas Parlaments nobalsoja, ka no EHN būtu jāizstājas, tomēr Latvijas dienaskārtībā šis jautājums koalīcijas sarunu haosā netika parādījies,” svarīgu, bet plašsaziņas līdzekļos garām palaistu tēmu atzīmē aktīvists.  
   Nupat noslēgusies COP27 (ANO Klimata pārmaiņu konference) Ēģiptē, kurā Klāvs pārstāvējis Eiropas Jauno zaļo delegāciju. Jaunatne paudusi skaidru viedokli – valstu valdībām jārīkojas aktīvāk, lai ierobežotu klimata krīzi līdz 1,5°C robežai kopš industriālās revolūcijas sākuma.
   “Pašreiz tiek uzskatīts, ka šo robežu sasniegsim jau šīs desmitgades laikā, ja jau tagad nesekos radikāla rīcība. Tomēr arī pašreizējie 1,21,3°C ir ļoti skaidri novērojami ne tikai ārzemēs ar plūdiem, vētrām, sausuma viļņiem un citām katastrofām, bet arī Latvijā ar mums netradicionāliem laikapstākļiem, to skaitā karstuma viļņiem šovasar. Visticamākais, ka šī bija visaukstākā vasara mūsu atlikušās dzīves laikā,” prognozēs dalās K. Veseļuns.
   Iespējams, tieši tādēļ vides aktīvisti vairs nevar zaudēt laiku sarunās un jāķeras pie radikālākām aktīvisma metodēm? 
   “Es nevaru noliegt, ka klimata kustības radikālākās akcijas, tai skaitā gleznu apmētāšana ar ēdienu, ir ļoti pretrunīgi vērtētas sabiedrībā, un es arī šādā protestā nepiedalītos. Vēlos uzsvērt, ka neviens mākslas darbs netika bojāts – tie atradās aiz stikla. Tomēr, kad redzu sašutumu par šo protesta formu, man rodas pretjautājums – tieši kas klimata aktīvistiem būtu jādara, lai klimata krīze, kas ir eksistenciāla cilvēces nākotnei, atkal parādītos politiķu dienaskārtībā? Zinātnieki ir skaidrojuši un ziņojuši par klimata krīzi kopš 1950. gada. Zinātne ir faktiski vienisprātis, ka klimata krīzi izraisa cilvēki; pat naftas kompānijas, kas ir atbildīgas par klimata krīzi, to atzīst. Regulāri iznāk IPCC publikācijas gan politiķiem, gan zinātniekiem, kas ziņo par klimata krīzes potenciālajām sekām un nepieciešamajām rīcībām. Aktīvisti un zinātnieki ir mēģinājuši gan tikties ar politiķiem, gan miermīlīgi protestēt. Tomēr nekas no šī nav panācis klimatrīcību, lai mūsu un nākotnes paaudžu vecumdienas nebūtu katastrofālas, tādēļ es saprotu, kādēļ daži aktīvisti ir ķērušies pie šī pašu paustā izmisuma soļa,” vērtē “Protesta” pārstāvis.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Dzērveņu purvi ne tikai ogām

08.12.2022 NOVADI ZAĻO
NOVADI ZAĻO


   Būtisks piekšnosacījums veiksmīgai dzērveņu audzēšanai izstrādātos kūdras purvos ir efektīva laistīšanas sistēma. To izmanto arī SIA "Klasmann-Deilmann Latvia" Limbažu novadā.

   Pēdējais gadsimts visā pasaulē skaidri apliecina, ka klimata pārmaiņas nav tikai teorētisks jēdziens, kam ir maz sakara ar realitāti. Viena no rekomendācijām – ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu, tostarp oglekļa dioksīda jeb CO2, izmešus. Bet viens no veidiem, kā Latvijas purvos iekonservēt tik nevēlamo CO2 un nepieļaut tā nonākšanu atmosfērā, ir izstrādātus kūdras purvus rekultivēt, proti, izveidot ūdenstilpes, apmežot, apstādīt ar dzērvenēm un citām lauksaimniecības kultūrām. Var arī veidot purvu no jauna jeb renaturalizēt. Par šo procesu runājāmies arī ar nozares pārstāvjiem.

Katrs purvs ir atšķirīgs

   Ģeoloģijas zinātņu doktore Ilze Ozola atgādina, ka arī paši Latvijas purvi ir radušies klimata pārmaiņu ietekmē pirms aptuveni 15 tūkstošiem gadu, kad izkusa ledus, izveidojās ūdenstilpes, kas vēlāk aizauga. Joprojām tie ir ekosistēmas, kas ļoti reaģē uz klimatu. Nenoliedzami, to procesos iesaistījies arī cilvēks. Pagājušajā gadsimtā daudzi purvi nosusināti, lai iedzīvotāji varētu izmantot kūdru kurināšanai, augsnes ielabošanai un substrātu ražošanai vai iegūtu lauksaimniecībai vai mežsaimniecībai piemērotas zemes.
   "Purvi ir dabiskas oglekļa krātuves. Ir aprēķināts – ja to nebūtu, temperatūra uz mūsu planētas jau tagad būtu par diviem grādiem augstāka. Kamēr purvā ir ūdens, tas darbojas kā konservu bundža, kurā nekas nebojājas. Tiklīdz to pazemina, kūdrai piekļūst gaiss un tajā esošais ogleklis saskarē ar skābekli veido ogļskābo gāzi," skaidro speciāliste. Latvijā veiktos pētījumos secināts, ka dzērveņu audzēšana un apmežošana ir klimatam draudzīgākās rekultivācijas metodes. Dzērveņu pluss ir tajā, ka to audzēšanai purvu nepieciešams nosusināt nedaudz, un tādējādi paralēli var notikt kūdras ieguve.

   Būtu vēlams, ka rekultivācija notiktu pakāpeniski, nevis tikai pēc visa kūdras purva izstrādes, kā to obligāti paredz normatīvie akti. Tas būtu gan produktīvi, gan no šiem laukiem atmosfērā nonāktu mazāks emisiju daudzums, ja ņem vērā, ka līdz pilnīgai purva izstrādei var paiet pat simts un vairāk gadu. Ne katrs ražotājs, sevišķi, ja apstrādājamā zeme nav viņa privātīpašums, paralēli vēlas nodarboties arī ar dzērveņu audzēšanu. Kūdras ieguvējus vispirms interesē tās augšējais slānis. Tomēr arī tā dēvētā pārejas tipa kūdra, lai gan zemākas kvalitātes, joprojām ir izmantojama substrātos. Ja kūdras ražotājs norok kūdru līdz tās zemākajam – melnajam – slānim, dzērvenēm tas vairs īsti piemērots nav. Tātad stādīt ogas var uzreiz, bet būtiski ir iesaistītajiem uzņēmējiem vienoties par atlikušo kūdras slāni. "Zināma interešu sadursme te ir, jo kūdras ražotāji, saprotams, vēlas maksimāli atpelnīt infrastruktūrā un uzņēmuma attīstībā ieguldītos līdzekļus. Ja skatās ilgtermiņā, pēc tam dzērvenes var audzēt gadu gadiem," komentē zinātņu doktore.
   I. Ozola stāsta, ka, piemēram, ir tādi purvi, ko AS "Latvijas Valsts meži" izsola tieši dzērveņu audzēšanai. Kūdras ieguvējiem mazā atlikušā kūdras slāņa dēļ tie vairs nav interesanti, bet ogu audzētājiem vēl var būt pietiekami noderīgi. Te pretrunas nav. Tiesa, sevišķi, ja purvs ir nekurienē, jārēķinās ar diezgan lieliem ieguldījumiem, kas tik ātri atpakaļ nenāk. I. Ozola piebilst, ka apgrūtinātās piekļuves dēļ Latvijas iedzīvotāji nebūt neizmanto arī visus pieejamos ogu un sēņu resursus.
   Eksperte pieļauj, ka tuvākajos gados klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanai valstiskā līmenī būs pieejams vairāk finanšu. Tālab, iespējams, būtu lietderīgi veicināt tādu purvu izmantošanu, kuros var lietot jau izveidoto infrastruktūru, iegūt ražu, radīt darbavietas, samaksāt nodokļus un mazināt klimata pārmaiņas. "Ideālais variants un mērķis pāri visam būtu pēc kūdras izstrādes atjaunot dabisko purvu. Tomēr ne vienmēr to var izdarīt par saprātīgiem līdzekļiem. Nevar viennozīmīgi pateikt, ka tagad tik un tik hektāru atvēlēsim dzērvenēm. Katrs purvs ir atšķirīgs. Pirms katra lēmuma pieņemšanas vajadzētu septiņreiz nomērīt un tikai tad rekultivēt."

Sabalansēt saimnieciskās un vides intereses

   SIA "Klasmann-Deilmann Latvia" projektu vadītāja Ieva Auniņa stāsta, ka kūdras ieguves uzņēmums Limbažu novadā  esošajā Tēvgāršas purvā paralēli tā pamatdarbībai izstrādātajās teritorijās ir iestādījis aptuveni 14 ha priežu. Palīdzot atjaunoties dabiskajam purvam, mēģina ieaudzēt sfagnu sūnas un citus purvam raksturīgus augus. Pamazām sāk darboties ar ogulājiem. Apsver iespēju pievērsties modernajām palidukultūrām (mitrās, kūdrainās augsnēs augoši un purvam raksturīgi augi – aut.). "Kā uzņēmums, kam pašam par sevi jāpastāv un jādomā par savu kapitālu, izšķīrāmies par aktivitātēm, ko iespējams ilgtermiņā sabalansēt ar mūsu saimniecisko darbību, kas nekaitē dabai un videi un, iespējams, nākotnē varētu nest arī kādu peļņu," papildina uzņēmuma pārstāve.
Pirms gadiem četriem pārsimt kvadrātmetru lielā testa laukumiņā Rāķa purvā iestādījuši dzērvenes. Tās bez īpašas aprūpes un laistīšanas jau saaugušas ļoti labi. Par ogu tirgošanu šobrīd nav runas, jo tas ir tikai pats sākums. Tomēr tas dod pamatu pārliecībai, ka varētu izdoties arī lielākās teritorijās. "Daba pati rāda, ka šī kultūra sev atbilstošā vidē ir ļoti dzīvotspējīga arī tad, ja tai nepalīdz," viņa secina. Pērn pavasarī iestādīts jau hektārs. Pakāpeniski iecerēts dzērveņu laukus paplašināt, jo gan tie, gan arī iestādītie koki uzņem sevī oglekli un tādējādi dod labumu videi.
   I. Auniņa bilst, ka izstrādātās teritorijas, ko nevarētu piemērotā veidā apsaimniekot paši, uzņēmums varētu iznomāt kādam dzērveņu audzētājam. Tomēr, pārzinot augsni, gādājot par meliorācijas sistēmām, tas cenšas pielāgoties un savā īpašumā darbojas pats. "Kūdras ieguve ir sezonāla, tāpēc dzērvenes varētu būt iespēja strādniekiem šo sezonu pagarināt," viņa norāda uz potenciālajiem nākotnes ieguvumiem arī nodarbinātības jomā.

Kūdras ieguvējiem pa pēdām

   Pavasarī uzņēmums SIA "Very Berry" Gaujienas pusē svinēs 25 gadu jubileju. Tā īpašniece Gundega Sauškina apliecina, ka arī viņi savulaik sākuši dzērveņu audzēšanu izstrādātā kūdras purvā. "Kūdras ieguve mums blakus turpinās arī šobrīd. Viņi iet pa priekšu, mēs viņiem aiz muguras. Dzērvenēm vajag diezgan lielu kūdras slāni un ļoti skābu augsni," uzsver sarunbiedre. Viņa pilnībā piekrīt, ka gan dzērveņu, gan krūmmelleņu audzēšana ir ļoti labs un valsts ekonomikai izdevīgs kūdras purvu rekultivācijas veids. To apliecina arī viņu purvā veiktie mežzinātnes institūta "Silava" pētījumi. Krūmmellenes gan ir jutīgākas pret salu, tām var nosalt ziedpumpuri. Tomēr, reiz iestādīta un labi kopta, dzērvene pamazām ceļas uz augšu un turpina audzēt jaunu kūdras slāni.
   Nozarē ilgi strādājošajiem raizes mēdz sagādāt arī laikapstākļi. Ziemeļaustrumvidzemē, kur jūras ietekme ir mazāka, ziemas parasti ir noturīgas, tur nav citviet raksturīgo biežo atkušņu. Šoziem tomēr daba laukiem nodarījusi pamatīgu skādi: "Pirmo gadu mums dzērvenes, var teikt, izžuva. Februārī un martā naktis bija ļoti aukstas. Tādas un ļoti saulainas bija arī dienas. Sniega nebija. Mums jau no pašiem pirmsākumiem ir laistīšanas sistēma. Bez tās nevar! Bet zemē ieraktās caurules tobrīd vēl bija iesalušas, tātad laistīšana pret izžūšanu līdzēt nevarēja," skaidro saimniece. Latvija it kā ir maza valsts, bet laikapstākļi dažādos reģionos var būt krasi atšķirīgi. Tomēr mums ir resursi un iespējas ar gudru saimniekošanu pielāgoties klimata pārmaiņām un pat dot savu artavu to ietekmes mazināšanā ilgtermiņā.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Redzēt, analizēt un prognozēt procesus dabā

01.12.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa norāda, ka nemitīgi tiek pilnveidots darbs, lai nākotnē sabiedrībai sniegtu vēl vairāk informācijas, kādi potenciālie riski iespējami, ja novērosim, piemēram, noteikta stipruma vēju, salu, intensīvu snigšanu vai lietu.

    Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) mājaslapā ierakstīti zīmīgi vārdi: "Mēs esam tie, kam vislabāk zināms par procesiem uz zemes, zem zemes, ūdenī un debesīs". Daudzās jomās tiešām no precīzām prognozēm ļoti atkarīgs viss nozares darbs, arī cilvēku drošība. Turklāt tā vien liekas, ka globālo klimata pārmaiņu dēļ Latvijā arvien biežāk piedzīvojam dabas parādības, kas agrāk šeit nebija tipiskas un iedzīvotājus pārsteidz nesagatavotus. Par to, kā šajos apstākļos tiek modernizēta novērojumu veikšana un laikapstākļu prognozēšana, arī pilnveidota iedzīvotāju brīdināšanas sistēma, runājāmies ar LVĢMC Prognožu nodaļas vadītāju Lauru KRŪMIŅU.

Attīstība – nepārtraukts process

   Sarunbiedre uzsver, ka tehnoloģiju attīstība ikvienā nozarē ir nepārtraukts process. LVĢMC jau no pagājušā gadsimta 90. gadiem pakāpeniski sāka pāreju uz meteoroloģisko un hidroloģisko novērojumu automatizēšanu. Protams, arī pirms tam tika izmantoti dažādi mērinstrumenti, tomēr visu laiku bija nepieciešami cilvēki, kuri fiksēja novērojumu datus. 2018. gadā tika pabeigta automatizācija. Tas nozīmē, ka tagad faktiski gandrīz visi novērojumi tiek veikti automatizēti un speciālisti – sinoptiķi un hidrologi – šo informāciju saņem reālajā laika režīmā. Tātad uzreiz ir redzams, kas notiek katrā meteoroloģisko novērojumu stacijā. "Protams, arī šajā jomā visu laiku netrūkst jaunu izaicinājumu attīstībai," atgādina L. Krūmiņa.
   Viens no pēdējo gadu jauninājumiem ir zibens sensoru uzstādīšana, kas fiksē vietas, kur notiek pērkona negaisi. Turpmāk būs jādomā par meteoroloģiskā radara atjaunošanu. Tas palīdz sekot līdzi nokrišņu zonām, iegūt detalizētākas ziņas par procesiem mākoņos, nokrišņu intensitāti. Esošais radars uzstādīts 2006. gadā. Prognožu nodaļas vadītāja akcentē, ka meteoroloģijas un hidroloģijas attīstība Latvijā ir cieši saistīta ar šo nozaru tendencēm Eiropā un pasaulē. "Mēs nevaram darboties vieni paši. Šobrīd sadarbība un integritāte ir vēl jo svarīgāka un ciešāka," uzskata L. Krūmiņa.
   Kopš 2008. gada Latvija ir EUMETSAT – Eiropas Meteoroloģisko satelītu izmantošanas organizācijas – dalībvalsts. Tikpat ilga ir arī sadarbība ar Eiropas vidējā termiņa laika prognožu centru. Tas nozīmē, ka LVĢMC ir pieejama visa tā pati meteoroloģisko satelītu iegūtā informācija, kas citām Eiropas valstīm, tāpat bāzes skaitlisko prognožu modeļu un citi dati.
   L. Krūmiņa gan piebilst, ka šīs starptautiskās organizācijas modelēšanu un prognozēšanu veic visas Eiropas mērogā. Mums būtiski, izmantojot šos datus un sadarbojoties ar citiem, iegūt detalizētu, maksimāli precīzu un kvalitatīvu prognozi tieši Latvijas teritorijai.

Latvija – Ziemeļeiropas austrumu reģionā

   LVĢMC Prognožu nodaļas vadītāja skaidro, ka vēsturiski Latvijā uz vietas laikapstākļu modelēšana nebija attīstīta. Padomju okupācijas laikā šo jomu organizēja centralizēti, tāpat šeit netika sagatavoti vajadzīgie speciālisti, viņus mācīja Maskavā un Ļeņingradā (tagadējā Sanktpēterburga). Tātad tikai pēc neatkarības atgūšanas un īpaši pēdējās desmitgadēs Latvijā mēģināts atgūt iekavēto, sadarbojoties ar citvalstu kolēģiem, iesaistoties modelēšanā. "Jau pagājušā gadsimta beigās lielākajā daļā Eiropas valstu tika veidoti savi reģionālie, lokālie modeļi, lai iegūtu maksimāli precīzas prognozes katrai atsevišķai valstij," skaidro L. Krūmiņa. Latvijā šajā jomā ciešāk kontaktējas ar Ziemeļeiropas kolēģiem. Šī reģiona valstis – Dānija, Somija, Norvēģija, arī Baltija – lielākoties ir teritoriāli nelielas, tātad modelēšanas areāli ļoti pārklājas. Laikapstākļu modeļa robežas ir krietni vien lielākas nekā katras valsts teritorija. "Attīstības procesā esam sapratuši, ka vairs nav būtiski veidot savu atsevišķu modeli, daudz pilnvērtīgāk ir integrēt finanšu, tehniskos, īpaši IT, resursus, tāpat zinātnisko un cilvēku potenciālu, veidojot vienotu modeli šim reģionam. Un tad mēs saņemam šī modeļa datus, rezultātus un varam izmantot savu prognožu sagatavošanai," stāsta L. Krūmiņa. Lai reģions tomēr nebūtu pārmēru liels, tagad Ziemeļeiropa nosacīti sadalījusies divās daļās – rietumu, kas ietver arī Islandi un Atlantijas okeāna ziemeļdaļu, un austrumu, kur ietilpst Skandināvija un Baltija. "Mūsu speciālisti visu laiku izglītojas, gūst jaunu pieredzi, lai ciešāk integrētos šajā sistēmā," rezumē L. Krūmiņa.

Informēt un laikus brīdināt

   Protams, iedzīvotājus visvairāk interesē, lai prognozes būtu maksimāli precīzas un arī jautājums, kur atrast brīdinājumus, ka, piemēram, gaidāma viesuļvētra un – ja vien iespējams – degunu no mājas labāk laukā nebāzt.
   L. Krūmiņa precizē, ka prognozes un brīdinājumus var atrast LVĢMC mājaslapā www.meteo.lv. Tāpat šo informāciju publisko mediji. Centrs arī nodrošina vajadzīgās ziņas dažādiem klientiem, kuriem nepieciešama specializēta un detalizētāka informācija. Piemēram, ir izveidots Baltijas jūras datu portāls www.marine.meteo.lv, kur atrodama arī LVĢMC informācija ne tikai par laikapstākļiem, bet arī procesiem jūrā, ūdens temperatūru, straumēm, ziemas sezonā – par ledus veidošanos un kuģu apledošanu. Pēdējā desmitgadē ir attīstīta arī hidroloģiskā prognozēšana, modelējot ūdens līmeņa izmaiņas upēs, lai maksimāli precīzi prognozētu pavasara palus, arī vasaras un rudens lietus uzplūdus, rudens un ziemas vētru radīto piekrastes applūšanu. Līdztekus operatīvajai prognozēšanai izveidotas arī plūdu draudu kartes, taču arvien turpinās šīs sistēmas pilnveide.
   L. Krūmiņa atkārto, ka prognozes un novērošana ir pamats tam, lai laikus paziņotu un brīdinātu iedzīvotājus par gaidāmo noteiktā teritorijā. Turklāt skaidrs, ka sabiedrībai, arī uzņēmumiem, nav tik būtiski, piemēram, cik intensīvi snigs vai cik metru sekundē būs vēja stiprums. Būtiska ir ietekme, kādu šis vējš vai sniegputenis atstās uz cilvēku ikdienas gaitām, darbu.
   Jau otro gadu LVĢMC darbojas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas īstenotā un Norvēģijas finanšu instrumenta atbalstītā projektā "Klimata pārmaiņu politikas integrācija nozaru un reģionālajā politikā"Tiek domāts, kā vēl pilnveidot jau gadiem ilgo sadarbību ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD) iedzīvotāju brīdināšanā, definējot, kādu ietekmi un postījumus var radīt gaidāmās dabas parādības. "Mums svarīga ir arī VUGD sniegtā atgriezeniskā saikne, cik izsaukumu bijis kādās situācijās, tad varam vērtēt meteoroloģisko un hidroloģisko apstākļu ietekmi," teic L. Krūmiņa. Piedaloties projektā, aicinājuši arī citas organizācijas sniegt savu informāciju par laikapstākļu radīto ietekmi. Atsaucās "Sadales tīkls", "Latvijas Valsts meži", arī vairākas pašvaldības, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Pēdējos gados vasarās piedzīvojam intensīva karstuma periodus, kas īpaši ietekmē mazus bērnus, seniorus, cilvēkus ar hroniskām slimībām. "Dati par mediķu izsaukumiem, karstuma ietekmi mums palīdz definēt kritērijus potenciāli sagaidāmajai situācijai un arī izlemt, kāda līmeņa brīdinājumu izsludināt," skaidro L. Krūmiņa, atgādinot par brīdinājumu krāsām, ko pēdējos gados jau esam ielāgojuši. Piemēram, vētrām kritēriji jau noslīpēti gadu gaitā, bet karstums Latvijā ir mazāk ierasta, globālo klimata pārmaiņu radīta parādība. "Visi iegūtie dati ir labs pamats mūsu brīdinājumu sistēmas pilnveidošanai, lai nākotnē sabiedrībai sniegtu vēl vairāk informācijas, kādi potenciālie riski iespējami, ja novērosim, piemēram, noteikta stipruma vēju, salu, intensīvu snigšanu vai lietu," stāsta L. Krūmiņa. Projekts turpināsies vēl nākamgad, un tad LVĢMC arvien vairāk varēs iepazīstināt iedzīvotājus ar rezultātiem.
   Taču viena nozīmīga sadaļa ir pabeigta jau tagad. Ir pārstrādāti visi hidroloģisko brīdinājumu kritēriji plūdu gadījumiem un augstam ūdens līmenim. Šomēnes tie jau ieviesti operatīvajā darbā, tiks izmantoti ziemas un pavasara sezonā, lai laikus informētu iedzīvotājus par iespējamiem plūdu draudiem. Iepriekšējā ziema pagāja bez plašiem paliem, vienīgi Misa sagādāja apkārtējiem cilvēkiem raizes. Cerams, jaunie kritēriji palīdzēs brīdināt laikus un pavasaris visiem sagādās tikai prieku.



Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

No ražotājiem prasa atbildīgu rīcību

28.11.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Šovasar Valsts vides dienests saņēmis 1000 iedzīvotāju sūdzības, puse no tām bijusi karstajā augustā, biežākais neapmierinātības iemesls – traucējoša smaka. Reaģējot uz iedzīvotāju bažām, dienests veicis pārbaudes, taču vairumā gadījumu ticis konstatēts – uzņēmumi darbojas atļaujās noteiktās normas robežās, smakas ir nenovēršama blakusparādība dažādos ražošanas, rūpniecības un lauksaimniecības procesos. No 124 augustā izskatītajām sūdzībām par traucējošu smaku apstiprinājušās vien piecas, kas saistītas ar pārkāpumiem uzņēmumu darbībā.

Rekuperācijas iekārtas sevi attaisno

   Lielākie gaisa piesārņotāji ir rūpnīcas un elektrostacijas, tāpēc sarunās ar dažādu ražošanas uzņēmumu pārstāvjiem lūkojām, kā prasības pret vidi izdodas izpildīt, aktīvi strādājot.
   Uzņēmuma "Daiļrade koks" Valmieras mēbeļu ražotnes darbs saistīts ar krāsošanas un lakošanas tehnoloģijām, kas var radīt gaisa piesārņojumu gan telpās, gan vidē. Valmieras ražotnes izpilddirektoram Andrim Sladzevskim vaicājām, kā izdodas panākt, lai gaisa kvalitāte ražošanas telpās, īpaši jau toksiskajos iecirkņos, būtu atbilstoša pieļaujamai kvalitātei?
   "Mums ražotnē visi filtri atbilst uzņēmuma iekšējiem standartiem, lai netiktu piesārņota apkārtējā vide. Mums ir ekoloģiskās – uz ūdens bāzes – krāsas, lakas, beices un pārējie apdares elementi. Tie neveido ķīmiskus, kodīgus garaiņus. Viss, kas paliek gaisa nosūkšanas iekārtas filtros, ir šie krāsu pigmenti un citas cietās daļiņas. Ja paskatīsieties uz mūsu ražotni, tad no gaisa caurulēm nenāk ārā nekas, viss nofiltrējas! Jo apdares elementi uz ūdens bāzes ir mazliet smagāki par ķīmiskajiem – poliuretānu, nitrocelulozi un pat tiem, kas uz spirta bāzes un kas ir ļoti gaistoši, tāpēc tur nepieciešami specifiskāki filtri," viņš paskaidro. Protams, ka strādājošie pie lakošanas un krāsošanas lieto arī individuālos aizsardzības līdzekļus atbilstoši darba drošības prasībām.
   Pagājušajā gadā noslēdzies divus miljonus eiro vērts projekts par jaunu iekārtu, jauna un energotaupīga apgaismojuma iegādi un uzstādīšanu. "Mūsu apdares darbu iecirknī, kur arī notiek vislielākā gaisa apmaiņa, mums ir divas apdares līnijas. Šajā cehā mums caur rekuperācijas – gaisa apmaiņas – iekārtām stundā iziet 16 tūkstoši kubikmetru gaisa. No rekuperācijas iekārtas ir divi labumi. Pirmkārt, tā cehā apmaina gaisu, vienkārši filtrējot un attīrot to, izlaiž dabā kā tīru gaisu. Otrkārt, rekuperators atgriež gaisu cehā, lai neveidojas pretspiediens, kas nav vēlams ne cilvēkiem, ne arī iekārtām un mehānismiem. Turklāt ziemā rekuperators veic arī gaisa sildīšanu," pastāsta A. Sladzevskis. Tas nozīmē, ka siltais gaiss no ventilācijas sistēmām tiek atfiltrēts un daļēji atgriežas cehā, nodrošinot, ka darbiniekiem pat aukstā ziemā, pie iekārtām strādājot, nav jāvelk biezas virsjakas, jo ir silti.

   "Daiļrade koks" darbojas gandrīz pašā Valmieras centrā, tāpēc ir būtiski, lai ap ražotni viss ir droši un atmosfērā izplūst jau attīrīts gaiss. Izrādās, ka to palīdz nodrošināt arī ražotnē uzstādītie informācijas devēji, kuri laikus signalizē par nepieciešamību mainīt filtrus. "Tas tiek arī regulāri darīts. Ja par skursteni, tad reizi gadā mums tiek piesaistīti neatkarīgi eksperti, kuri veic mērījumus dūmgāzēm. Līdz šim viss bijis normas robežās. Pirms katras sezonas mums ir arī ikgadējās apkures katlu apkopes. Kā kurināmo izmantojam šķeldu un koksnes atkritumus, kas mums pašiem veidojas ražošanas procesā, tos sadrupinot un samaisot kopā ar šķeldu. Jā, reizēm šķelda trāpās mitrāka, varbūt vairāk sveķu no skuju kokiem, tad varbūt no skursteņa kāds tumšāks dūms izskrien ārā... Tomēr nekas neatļauts kurināts netiek, nekas slikts tur nenotiek," mierina uzņēmuma pārstāvis.

Izmešus mēra regulāri

   Uzņēmuma "Valmiera – Andren" ražotne, kurā top stiklaplasta rezervuāri, cauruļvadi, tā sauktie skruberi un vēl citas konstrukcijas agresīvām ķimikālijām, atrodas Valmieras nomalē – industriālajā rajonā, kur dominējošais uzņēmums ir akciju sabiedrības "Valmieras stikla šķiedra" ražotne. Par to, kā tiek nodrošināta gaisa kvalitāte šajā ražotnē, runājām ar Latvijas-Zviedrijas kopuzņēmuma prokūristu Ronaldu Rusmani. "Pie mums ir ķīmiskā rūpniecība, taču arī ražojam tieši ķīmiskai rūpniecībai! Mūsu darbinieku ikdienā daudz fiziska darba, piemēram, viņi slīpē vai krāso tvertnes. Uzņēmumā darba apstākļi nav viegli – strādniekiem jādarbojas aizsargtērpā, jālieto putekļu maskas. Tomēr ir izveidojies darbinieku kodols, kas ļauj risināt sarežģītus ražošanas uzdevumus," viņš pastāsta. Ja cilvēks no malas nonāk uzņēmuma "Valmiera – Andren" cehā, tad viņam liekas, ka viss ir tīrs. Tas tāpēc, ka šeit visi putekļi ir balti. "Šeit pat blakus uzņēmumā "Valtanks" top metāla rezervuāri, tur viss šķiet melns un netīrs, taču, ja salīdzinām darba apstākļus, tad cilvēkam kaitīgāks darbs noteikti ir stiklaplastu cehā," R. Rusmanis neslēpj.
   Uzņēmums tika radīts 1993. gadā uz "Valmieras stikla šķiedras" Stiklaplastu ceha bāzes. Toreiz tika izbūvētas ventilācijas sistēmas, ikdienā strādājot pēc grafika, tiek veikta gaisa filtru nomaiņa un viss pārējais nepieciešamais tiek ievērots. "Piespiedu ventilācijas sistēmas savulaik tika uzlabotas, kad pirms desmit gadiem – 2012. gadā – pabeidzām īstenot Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta projektu. Tad pievilcīgāku ārējo izskatu ieguva ražošanas ēka, kā arī par 275,3 tonnām divos gados samazinājās oglekļa dioksīda emisijas, tātad mūsu uzņēmums kļuva videi draudzīgāks," norāda uzņēmuma "Valmiera – Andren" vadītājs. Taču viņš uzsver, ka vides prasību izpilde ražotājam nav vienkārša. "Mūsu uzņēmumam ir tā sauktā B kategorijas piesārņojošās darbības atļauja, patlaban gaidām kārtējo reizi pārbaudi, kad tiks veikti mērījumi izmešiem atmosfērā. Ja noteiktais līmenis tiek pārsniegts, jāmaksā soda nauda," R. Rusmanis pastāsta. Viņš neslēpj, ka tehnoloģijās nekādi uzlabojumi nav bijuši, jo viss vairāk tiek balstīts uz cilvēku pieredzi un roku darbu.

Vides aspekti svarīgi arī pasūtītājam

   Koka karkasa māju, koka logu un durvju ražotne SIA "Pavasars" Smiltenes novada Raunas pagastā lielu daļu savas produkcijas eksportē. Uzņēmuma direktors Inguss Pavasars norāda, ka apmēram 75% no ražotnes ēkām ir būvētas no jauna, pārējās ir pielāgotas vecās. No apmēram 10% investīciju ražotnes iekārtošanā ap 3% aizgāja tieši ventilācijas iekārtu ierīkošanai ražošanas cehos.
   Protams, ka visās pozīcijās, kas saistītas ar krāsošanu un slīpēšanu, darbinieki izmanto individuālos aizsardzības līdzekļus – putekļu maskas. "Visur, kur iespējama saskarsme ar kaitīgiem materiāliem," precizē I. Pavasars. Viņš uzsver, ka pēc iespējas tiek izmantoti videi draudzīgi līdzekļi, piemēram, visas krāsa ir uz ūdens bāzes. "Paliek tikai špakteles un stikla šķiedras vai akmens vates siltumizolācijā, ar kurām strādājot, strādnieki izmanto maskas un arī brilles, lai pasargātu acis un elpošanas ceļus. Arī visi slīpēšanas un zāģēšanas darbgaldi, ar kuriem nākas strādāt cehā, aprīkoti ar putekļu un skaidu nosūcējiem," pastāsta direktors. Viņš norāda, ka ražošanas telpu aprīkojumu nemitīgi papildina un pilnveido. Arī patlaban tiek īstenots kārtējais gaisa rekuperācijas sistēmas uzstādīšanas projekts vienā no ražotnes cehiem.
   Lai "Pavasara" ražotnē darba apstākļi un vide kopumā atbilstu visaugstākā līmeņa prasībām, esot izpildīti ap 80% nepieciešamo pasākumu. "Tad nu vēl 20% atliek, kur mums augt. Jāņem vērā, ka tehnoloģijas nemitīgi attīstās – arī šajā darba vides, tostarp tīra gaisa, nodrošināšanas virzienā. Piemēram, ražojot mājas Zviedrijas tirgum, mūsu klients jau pieprasa, cik izmešu esam iztērējuši vienas konkrētas mājas ražošanai. Un vēl – mūsu pasūtītājam ir svarīgi zināt, kā savā darba ikdienā jūtas mūsu darbinieks, viņam nevajag, lai produktā būtu ielikta slikta enerģija! Šīs lietas ļoti svarīgas mūsu pasūtītājiem," par papildu motivāciju veikt dažādus uzlabojumus paskaidro I. Pavasars.

Foto

Uzņēmuma "Daiļrade koks" Valmieras ražotnes pagalmā redzama gaisa rekuperācijas sistēmas daļa.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Kā siltums un omulība gaisu maitā

21.11.2022 NOVADI ZAĻO / Linda Kilevica / Foto no pexels.com

NOVADI ZAĻO

   Vasaras saulgriežu laikā, kad dabā viss plaukst un smaržo, cilvēki daudz laika pavada ārā, pilnu krūti elpojot svaigu gaisu. Taču tieši šajās idilliskajās dienās izmešu rādītāji uzkāpj divreiz augstāk un bīstami pietuvojas pieļaujamai normai. Kas notiek? Tas, ka gandrīz katrā sētā deg Jāņu ugunskurs un kūp grils. Tieši tāpat aukstajā sezonā nozīmīgu iespaidu uz gaisa kvalitāti atstāj apkures iekārtas.

Mājsaimniecības uz pjedestāla

   Pagājušajā gadā izstrādājot Liepājas Gaisa kvalitātes uzlabošanas programmu, vērtēja un modelēja devumu no mājsaimniecībām kopumā. “Putekļu radīšanā mājsaimniecības ir otrajā vietā aiz stacionārajiem avotiem, kas pārsvarā ir ražošanas uzņēmumi ar A un B vidi piesārņojošās darbības atļaujām,” saka pašvaldības Vides daļas vadītāja Dace Liepniece. “Mājsaimniecības šos izmešus rada, protams, ar apkuri.” Tikai trešajā vietā ir transporta radītie izmeši.
   Šogad turpina programmas izstrādes laikā iesāktos papildmērījumus un papildu datu ievākšanu visā pilsētas teritorijā. Mērījumi notiek divus mēnešus vasaras sezonā un divus mēnešus tos veiks apkures sezonā nākamā gada janvārī, februārī. Šovasar gaisa kvalitātes mērījumi veikti astoņos monitoringa punktos, no tiem sešus izveidojusi pašvaldība. Mērījumi notika sešās vietās papildus divām Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) monitoringa stacijām. Sliežu ielai raksturīga transporta ietekme un ostas tuvums, Nākotnes iela Tosmarē ir rūpniecisks rajons, Miera iela Vecliepājā – blīvs privātmāju rajons, kur dominē individuālā malkas apkure, Krūmu ielā Velnciemā ir intensīva satiksme, bet Riņķu ielā dominē individuālā gāzes apkure, savukārt Ģenerāļa Baloža ielā arī ir blīva satiksme un daudz jaukta tipa individuālās apkures. “Ir noklāta visa pilsēta, izvēles pamatojums ir dažādās ietekmes uz gaisa kvalitāti no transporta un uzņēmējdarbības, kā arī privātmāju rajonos ir samērā daudz grants seguma ielu, tur sakrīt izmeši no mājsaimniecībām ar putekļu daļiņām no ielām. Ceram mērījumus šajās pašās vietās turpināt arī nākamgad, tad datu kopa veidosies skaidrāka gan apkures, gan bezapkures sezonā,” atzīmē D. Liepniece.
   “Mērījumu rezultāti izskatās ļoti labi, satraukumam tiešām nav pamata,” uzsver Vides daļas vadītāja. “Pārsniegumi divos vasaras mēnešos netika konstatēti.” Putekļu paraugiem veiktas ķīmiskās analīzes, kas neuzrādot neko cilvēka veselībai ārkārtēji kaitīgu.

Ar godprātību pret kaimiņu

   Kā apkures sezona un iedzīvotāju lietotās apkures ierīces un kurināmā izvēles ietekmēs gaisa kvalitātes parametrus, šobrīd nav prognozējams, atzīmē D. Liepniece. “Esam apzinājuši, ka Liepājā ir apmēram 2600 adreses, kurās izmanto cieto kurināmo. Ceram, ka šajā sezonā, kad iedzīvotāji var pieteikties apkures atbalsta maksājumiem, informāciju par skaitu varēsim gūt precīzāku, jo par vairāk kā 300 adresēm datus nevarējām ievākt. Cilvēki neatsaucās aptaujai, un viņus nebija iespējams sastapt. Varbūt pa šo gadu kāds ir nomainījis apkures sistēmu, arī šādā ziņā ceram uz aktuālākiem datiem,” viņa pauž.
   Anketās nebija darba uzdevums apzināt sīkāk kurināmā veidus, tikai uzzināt, vai izmantots tiek cietais, šķidrais vai cita veida materiāls. Tāpēc nevar pateikt, ar ko liepājnieki kurina krāsnis. Tiek pieņemts ka šis cietais kurināmais ir malka vai granulas, skaidro D. Liepniece. “Būtu jāizmanto kvalitatīva malka, jo, mitras pagales dedzinot, var nākt melni dūmi un smaka. Pieļauju, ka ir cilvēki, kas izmanto gan vecās mēbeles, gan visu, ko var sadedzināt,” viņa saka.
   Apkures sezonā Vides daļa saņemot dažas sūdzības, ka kaimiņam kaut kas kūp un smird. Kaut ko līdzēt esot neiespējamā misija. “Var jau sūtīt Pašvaldības policiju, bet iekšā iet un krāsni pārbaudīt ir praktiski neiespējami, ja saimnieks nevēlas ielaist. Tas ir godprātības jautājums, atbildības jautājums,” atzīst D. Liepniece. Viņa norāda, ka valstī nav nekāda regulējošā vai kontroles mehānisma. Pašvaldība varot vien veikt pārrunas, izglītot, aicināt kurināt kvalitatīvi un respektēt kaimiņus. “Un arī sevi galu galā. Ja dedzina kaut kādu mēslu, tas viss jau īpaši tālāk par paša zemes gabalu neiziet, īpaši mitrā laikā,” viņa atzīmē.

Tirgū jābūt sausai malkai

   Pretēji eiropiešu satraukumam gaisa kvalitāte nepasliktinās, stāsta LVĢMC vides speciāliste Aleksandra Kaniščeva. Pēc Eiropas Vides aģentūras datiem no 2000. līdz 2019. gadam nozīmīgi samazinājies to cilvēku skaits, kas pakļauti lielam piesārņojumam. “Iespaids, ka gaisa kvalitāte kļūst arvien sliktāka, rodas tāpēc, ka visbeidzot mēs sākam par to runāt. Arī tehnoloģijas attīstās un piesārņojumu varam noteikt precīzāk un efektīvāk,” viņa saka.
   Gaisa kvalitāte pat uzlabojas, un tas notiek tāpēc, ka degvielas sastāvā vairs nav svina, tāpat attīstās automobiļu dzinēju tehnoloģijas, tas viss kompensē autotransporta skaita pieaugumu. Arī ražošanas uzņēmumiem ir modernas attīrīšanas iekārtas, daudz stingrāka vides prasību ievērošanas kontrole. Arī pieļaujamie izmešu normatīvi nav akmenī iekalti, Pasaules veselības organizācija pirms gada izdevusi jaunas rekomendācijas, kas prasa pazemināt robežvērtības vairākām vielām.
   Privātās apkures sistēmas dodot diezgan daudz no kopējā piesārņojuma, dažviet pat ieņemot pirmo vietu. “PM2.5 daļiņas ir galvenie izmeši, kas nāk no tām. Tā ir problēma, īpaši pilsētu centros, kur ir vēsturiska apbūve un nav centralizētās apkures. Ļoti svarīga ir kurināmā kvalitāte. Piestrādājot pie tās, pašvaldības var ļoti ievērojami samazināt savas emisijas no apkures sistēmām. Malkai jābūt kaltētai vismaz divus gadus, taču visbiežāk tirdzniecībā ir labi ja pa vasaru apžuvusi malka. Vēl viena lieta – tiek dedzināti atkritumi. Ja apkurei lieto vecas mēbeles, izmešos nāk klāt formaldehīdi un cikliskie aromātiskie ogļūdeņraži, kas ir lakās, krāsās un līmēs,” stāsta A. Kaniščeva. Viņa piekrīt, ka katram iedzīvotājam ir jāsāk ar sevi, tomēr nevajadzētu visu atbildību par vides jautājumiem pārlikt uz indivīdu. “Liela atbildība ir pašvaldībām, vietējām iestādēm, NVO, valstij. Ja tirgū nonāk nekvalitatīvs kurināmais, tā nav patērētāja atbildība,” viņa norāda.

Kurinot tikai ar kvalitatīvu un labi izžuvušu malku, ne tikai būtu mazāk izmešu un gaisa piesārņojuma, bet arī būtu vajadzīgs mazāks apjoms, lai mājās būtu silti.

UZZIŅAI

Eiropiešu bažas par gaisa kvalitāti

Gandrīz puse respondentu uzskata, ka gaisa kvalitāte pēdējo desmit gadu laikā ir pasliktinājusies, tomēr šis īpatsvars kopš 2019. gada ir samazinājies par 11 punktiem.

65% eiropiešu uzskata, ka gaisa piesārņojuma jautājums būtu jārisina starptautiskā līmenī, 42% – Eiropas un valstu līmenī, 32% – reģionālā vai vietējā līmenī, 19% – visos līmeņos.

67% respondentu uzskata, ka jāpadara stingrāki ES gaisa kvalitātes standarti.

Avots: “Eirobarometrs” 2022

PADOMI

Ko ikdienā varam darīt, lai uzlabotu gaisa kvalitāti?

  • Pārvietoties videi draudzīgāk.

  • Kurināt ar sausu malku.

  • Šķirot atkritumus.

  • Rudeņos nededzināt lapas.

Avots: VARAM

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Zaļa lapiņa – tātad gaiss ir labs!

14.11.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   “Svaigs gaiss ir ļoti svarīgs!” tā apgalvo Valmieras novada uzņēmējs ULDIS REŅĢE, kurš jau labu laiku darbojas sadzīves elektronikas lauciņā. Viņa izlolots un valstī jau pazīstams ir elektroniskais elektrības patēriņa pieskatītājs “GDog”, šoreiz plašāk par vēl vienu interesantu kastīti – kompaktu elektronisku ierīci ogļskābās gāzes līmeņa noteikšanai telpās. Monitors “CO2Maple” īpaši aktuāls šobrīd, kad par vienu no efektīvākajām darbībām pret kovidu atzīta telpu vēdināšana, tāpēc ļoti būtiska arī telpās esošā gaisa lietderības noteikšana.

   – Ar savu izgudrojumu ogļskābās gāzes līmeņa noteikšanai “CO2Maple” trāpījāt tirgū tieši īsu brīdi pirms kovida.

   – Jā, ideja par gaisa kvalitāti radās pirms daudziem gadiem, varbūt pat manā bērnībā, jo man bija problēmas ar elpošanu – visticamāk, tieši no gaisa (ne)kvalitātes man radās astma. Bez zālēm, bez inhalatora “Astmopent” es nevarēju ne paelpot, ne kur braukt. Tas bija diezgan nopietni un iedeva kaut kādu impulsiņu: sapratu, ka gaiss un elpošana ir ļoti, ļoti svarīgas lietas. No astmas pats – ar elpošanas vingrinājumiem, ar pareizu elpošanu – tiku vaļā, es arī sportoju, savulaik biju PSRS sporta meistara kandidāts kamaniņu sportā.

   Elpošana ir visam pamatā, gaiss, ko mēs elpojam, ir jākontrolē! Tā man dzima pati “CO2Maple” ideja, bet iekārtas noformējums, gaisa tīrības detektora šodienas vizuālais izskats tapa, skatoties dabā uz kļavas lapām. Sākumā tās ir zaļas, pēc tam pamazām krāsojas sarkanas... Svarīgi bija izdomāt, kā cilvēkiem varētu pasniegt informāciju par gaisa kvalitāti, ka to vajag parādīt nevis ar tikai profesionāļiem saprotamiem cipariem, bet kādā citā viegli saprotamā veidā. Piemēram, kad luksoforā iedegas sarkanā gaisma, jebkurš saprot: tas ir bīstami! “CO2Maple” monitorā sarkana kļavas lapa jau nozīmē 2000 ppm (tilpuma vienība oglekļa dioksīda CO2 saturam gaisā), un tas ir ļoti slikti.

   – Kāda ir gaisa tīrības līmeņa gradācija?

  – “CO2Maple” iekšā ir infrasarkano staru CO2 sensors, kādus lieto laboratorijas ierīcēs, un tas arī precīzi visu parāda. Pie 1500 ppm, kas vēl ir puslīdz labi, kļavas lapa kļūst dzeltena, tad jau dzeltens ar sarkanu... Pieci krāsu toņi, kas parāda precīzi, kāda ir gaisa kvalitāte telpā. Kļavas lapas krāsas “CO2Maple” monitorā atkārto dabas ciklu. Sākumā lapas ir zaļas – izcils gaiss), tad dzeltenzaļas – labs gaiss, dzeltenas – pieņemams gaiss, taču logus steidzīgi jāver vaļā, oranžas – slikts gaiss un visbeidzot brīdinoši sarkanas – ļoti slikts gaiss!

   Kovids ir labs piemērs mūsu produkta lietderībai. Kā zināms, inficēšanās ar to notiek aerosola veidā, izteikti tieši tur, kur ir telpas ar sliktu vēdināšanu. Līdz ar to vajadzīgs svaigs gaiss un gaisa kvalitātes kontrole. Mēs taču izelpojam visu to buķeti, kas mums ir iekšā! Tad nu viens slims cilvēks izelpo uz āru ne tikai ogļskābo gāzi, bet visus tos vīrusus, kas viņā iekšā! Kad kļavas lapa monitorā kļūst pietiekami dzeltena, tad vīrusu blīvums gaisā ir jau pietiekami liels, lai atstātu iespaidu uz telpā esošajiem. Gaisa kvalitāte ir ļoti būtiska aktualitāte mums visiem, tieši ar gaisa kvalitātes mērīšanu un gaisa apmaiņu var panākt to, ka vīrusa klātbūtne tiek samazināta!

   – Cik ilgā laikā gaisa kvalitātes kontroles iekārtas ideja no skices pārtapa reālā produktā?

   – Aptuveni gada laikā. Jo tur nav tikai elektronika, tur ir arī programmatūra, arī testi jāveic, lai aparātiņš ilgstoši strādātu... Mums ģimenē ir baigi labā kombinācija – pats esmu elektroniķis, tā ir mana sirdslieta, bet mans dēls Ivars ir laba līmeņa programmētājs. Saliekot šīs divas lietas kopā, mēs varam radīt daudz ko, mēs tā labi saprotamies, papildinām viens otru. Un tad sanāk produkts, kurā ir laba programmatūra un laba elektronika, jo tās abas saskaņot ir ļoti svarīgi. Manuprāt, mums abiem tas ir izdevies. Pēc apmēram gadu ilga testu perioda bijām droši, ka “CO2Maple patiešām strādā!

   – Kā tiek darbināta iekārta?

   – Nemainīgi košu LED monitoru īsti nevar panākt ar powerbank vai bateriju elementiem, tāpēc mēs piedāvājam “CO2Maple” kopā ar adapteri, gluži kā mobilā telefona lādētāju, ar kuru iekārta pastāvīgi savienota ar elektrības tīklu. Tērē “CO2Maple” pavisam maz, varbūt vienu vatu. Šis nav gadžets, ko staipa visur līdzi, tas domāts telpām, kur pastāvīgi strādā.

   – Svarīgs arī mērierīces vizuālais izskats...

   – Protams! Tādēļ nu jau piekto gadu ražojam monitorus dabīga oša koka korpusā, gan gaišā, gan tumšākā tonī. Nav divu vizuāli pilnīgi vienādu “CO2Maple” monitoru, korpusa koka šķiedras veido glītas līnijas. Tieši mūsu ražotie monitori atrodas gan birojos, gan mājokļos, gan bērnudārzos, gan uz ministru darba galdiem! Mūsu gatavotās gaisa kontroles ierīces aizceļojušas arī pāri okeānam. Bieži mūsu CO2 monitoru iegādājas arī kā unikālu un vērtīgu dāvanu, daudzi “CO2Maple” īpašnieki atzīst, ka šī gaisa kvalitātes mērierīce kļuvusi par pilntiesīgu ģimenes vai komandas locekli, jo monitora klātbūtne ir aktīva un dinamiska: sarkana vai pat dzeltena kļavas lapiņa taču liecina par spēcīgu telpas pieelpojuma līmeni un noteikti neatstāj nevienu vienaldzīgu!

   – Un kur ražojat savu monitoriņu?

   – Paši ražojam! Protams, izņemot koka korpusus. Pašas smadzenītes top divos veidos: vai nu es pats tās salodēju savā laboratorijā, vai arī attiecīgo rasējuma failu ar programmatūru nosūtu ražotājam ārzemēs, kurš ar CNC mašīnām, pat nezinot, ko īsti veido, uztaisa to visu gatavu. Man atsūta jau gatavas ierīces elektronikas plates, kurās atliek tikai programmatūru ierakstīt kontrolierī un testējot pārbaudīt kvalitāti.

   – Vai “CO2Maple” iespējams izmantot ikdienā arī sazobē ar citiem mehānismiem?

   – Ieklausāmies klientu vēlmēs un attīstām arvien jaunus produktus, kā arī papildinām esošos, pastāvīgi esam inovāciju un ideju meklējumos. Mums patīk izaicinājumi! Piemēram, vairāki klienti izteica vēlmi, lai mūsu CO2 monitors ne tikai sekotu telpas pieelpojuma līmenim, mērītu relatīvo gaisa mitrumu un temperatūru, bet arī lai spētu atvērt logus, ieslēgt vēdināšanas ierīces, gaisa sildītāju vai dzesētāju. Kāpēc ne? Jau novembrī šādu produktu piedāvāsim tirgū, pirmā ražošanas partija jau top. Tas ir bezvadu risinājums, lietotājs sev vēlamos režīmus uzstāda telefonā vai datorā. Šī jaunā versija tapusi sadarbībā ar Vidzemes Augstskolu un ar Latvijas Investīciju attīstības aģentūras atbalstu.

   – Šobrīd, kad runājam par energokrīzi, paralēli ieskanas bažas par telpu vēdināšanu, kas savukārt nozīmīga tieši cīņā ar vīrusiem.

   – Kaut arī siltums ir jātaupa, tas nenozīmē, ka svaiga gaisa nepieciešamība telpās ir zaudējusi nozīmi. Tieši pretēji, svaigs gaiss ir vēl vairāk nepieciešams, jo telpas būs vēsākas, mitrākas. Ierasts, ka rudenī cilvēki vairāk slimo, aktivizējas un nekur nav pazuduši vīrusi. Mājokļos, birojos, sabiedriskās iestādēs, skolās aukstajā sezonā taupīsim siltumu, logus turēsim ciet, vēdināšanas ierīces izslēgsim, tādējādi radot termosa efektu, kurā mikrobi, pelējuma sēnes un vīrusi var strauji savairoties. Ar aci šo draudīgo kokteili nevaram saskatīt, bet, ja spētu, tad būtu šokēti, tāpēc vislabāk ir uzticēties mērierīcēm. “CO2Maple” jutīgais sensors nomērīs un uzskatāmi parādīs, kāda ir gaisa kvalitāte telpā, nolasīs arī izelpoto ogļskābās gāzes daudzumu.
   Praksē veicām interesantu eksperimentu, kura laikā konstatējām, ka uz īsu laiku plaši atvērti logi lieliski izvēdina telpu, bet tā īsti nepaspēj to atdzesēt. Svaigais gaiss ātri uzsilst, ierīce uzreiz reaģē, un sarkanā kļavas lapiņa ātri vien kļūst zaļa, liecinot par būtisku mikroklimata uzlabošanos telpā.

Istabā jābūt tikpat svaigam gaisam kā strazdu būrī,” ir pārliecināts uzņēmējs Uldis Reņģe, kas mums demonstrē pašu ģimenē radīto ogļskābās gāzes līmeņa noteicēju “CO2Maple”. Jo laba gaisa etalons – atbilstošs koši zaļai kļavas lapai monitorā – ir svaigs lauku gaiss, kurā ir tikai 0,03% ogļskābās gāzes.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Mežs nav tikai planētas plaušas

07.11.2022 NOVADI ZAĻO / Liene Kupiča / EGONA ZĪVERTA FOTO

NOVADI ZAĻO

   Latvija ir ceturtā mežainākā valsts Eiropā. Mūsu mežos 36% koku ir priedes, 16% – egles, 24% – bērzi, 9% – apses, tad baltalkšņi, melnalkšņi, ozoli, oši un citi koki. Tieši koku daudzveidība ir viena no mūsu mežu vērtībām, turklāt daudzi atzīst, ka bez bioloģiskās vērtības var runāt arī par citiem labumiem, kuru mums nebūtu bez meža.

Pandēmijas laiks mainīja vērtību

   Mežu kā vietu un tā sniegtos pakalpojumus, iespējas un izmantošanas veidus mēs uztveram kā pašsaprotamus. “No filozofiskā viedokļa daudzi cilvēki, kuri dzīvo lielās pilsētās, mežu uztver citādāk: varbūt tikai kā sēņošanas vietu rudenī vai pastaigu vietu atvaļinājumā pie jūras, kuram jāiet cauri no autostāvvietas līdz liedagam. Tajā pašā laikā pētījumos lasāms, ka daudzās industriālās valstīs mežu uztver kā kaut ko draudīgu, neskaidru, noteikti ne kā drošu vietu, bet Latvijā cilvēki to uztver kā jauku vietu pastaigām, drošu vietu, restartēšanās vietu, ogu un sēņu ieguves vietu u.tml.,” salīdzina Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) projekta “LIFE-IP LatViaNature” meža biotopu eksperte Sandra Ikauniece. “Iespējams, mežs Latvijā mums ir arī identitātes daļa, mēs tomēr, salīdzinot ar daudzām Eiropas valstīm, dzīvojam tuvu dabai un pavadām tajā daudz laika. Vēl ir tāds ētisks jautājums – kādu pasauli atstājam saviem mazbērniem – daudzveidīgu un bagātu vai noplicinātu un nabadzīgāku, iznīcinājuši skaistas vietas un retas sugas, kuras mūsu mazbērni vairs neredzēs?” norāda speciāliste.

   Viņa tāpat atgādina, ka no bioloģiskā viedokļa meži ir daļa no apkārtējās ekosistēmas, tāpat kā arī ūdeņi, pļavas, purvi. Tās līdzsvars un spēja pašatjaunoties un būt līdzsvarā ir nozīmīga, lai mēs varētu dzīvot veselībai un dzīvībai draudzīgā vidē.
   “Man liekas, ka daudz kas mainījās pandēmijas laikā, kad cilvēki vairāk sāka novērtēt meža sniegtos labumus rekreācijai, atpūtai, arī kā vietu, kur garīgi uzlādēties caur meditācijām, sarunām ar sevi, mentāli atpūsties, uzņemt dabas mieru sevī, līdzsvarot savu satraukumu un ieklausīties dabas mierīgajos ritmos. Tas ļoti daudziem palīdzēja vieglāk tikt cauri gan pandēmijas laikam, gan citām krīzēm,” pauž S. Ikauniece.

Iespējas saglabāt ir, izpratnes – dažādas

   “Katram kokam tā nozīmi var vērtēt no dažādiem aspektiem  te atkal jāatgriežas pie meža kā ekosistēmas pakalpojumiem kopumā. Viens būs ekonomiskais ieguvums. Saražotais skābeklis. Koka stumbrā noglabātais ogleklis. Ogas vai ziedi, vai lapas un viss pārējais, ko varam sev izmantot gan pārtikā, gan citādi: bērzu sula, rieksti, pīlādžogas, kadiķogas, lapu slotiņas pirtij, liepziedi tējai u.tml. Koka stumbrs, lapas, zari vai saknes kā mājvieta daudzām citām sugām – putniem, sūnām, ķērpjiem, tauriņiem, vabolēm, gliemežiem un citiem. Un katrai koku sugai tas atšķiras, piemēram, ir ķērpju sugas, kuras dzīvos uz kļavas vai ozola mizas, bet nekad nedzīvos uz egles mizas,” skaidro S. Ikauniece.
   Lai mežam un kokiem nezustu vērtības un funkcijas, jādomā par mežu saglabāšanu, kas ne visiem ir pašsaprotama. “Būtu svarīgi saglabāt tādu veco, vidēja vecuma un jauno mežu proporciju, kas nodrošinātu gan pastāvīgu meža resursu pieejamību, gan pietiekošas platības retām un aizsargājamām sugām, kuras nevar dzīvot intensīvi apsaimniekotos mežos, jaunaudzēs vai izcirtumos,” viņa uzsver.
   “Tieši tāpat kā cilvēkiem ir ļoti dažāda izpratne par to, kas ir mežs, tāda pati ir izpratne par to, kas tieši ir jāsaglabā. Kādam būs pieņemami, ja viņa sēņu vieta nebūs nocirsta, kādam gribēsies, lai aiz loga ir pieaudzis mežs, nevis izcirtums. Kāds priecāsies par peļņu no baļķu kravas. Kāda sirdi sildīs jaunaudze, kuras izaugušos kokus varēs izmantot viņa bērni. Kāds priecāsies par retām sūnām bioloģiski vērtīgā mežā. Kādu sajūsminās pastaiga starp veciem kokiem,” uzskaita eksperte.
   Viņa norāda, ka mežu saglabāšanas un atjaunošanas procesus uzrauga Valsts meža dienests un mūsu valstī ir normatīvo aktu sistēma, kas regulē meža izmantošanu un apsaimniekošanu (“Meža likums” un no tā izrietoši vairāki Ministru kabineta noteikumi). Likumdošana regulē koku ciršanu, atjaunošanu, nosakot izpildīt vairākas prasības un nosacījumus. “Mēs savu mežu pirms 15 gadiem izcirtām, taču nepilna gada laikā vietā iestādījām jaunus kociņus – 3000 eglītes. Jā, mežs ir investīcija, bet tajā jāiegulda atpakaļ, jo tomēr gribas, lai ir, kur atkal pašam aiziet pasēņot. Un lai mazbērniem paliek mežs, kas to zina, kādi laiki pienāk,” teic meža īpašnieks Aizputes pusē Ivars. “Vecākiem kaimiņš no meža atstāja izcirtumu. Pārdeva kokmateriālus, atgriezumos ieguva malku trim gadiem, bet tālāk?” salīdzina Ivars.
   Vēl, protams, uz sabiedrības pleciem gulstas atbildība par mežu tīrību un sakoptību. “Apmeklējot dabas vietas, piemēram, dabas takas, neatstāt aiz sevis šo vietu sliktākā izskatā, nekā tā bija, pirms mēs te atnācām, nosacījums “Ko atnesi, to aiznes” ir spēkā vienmēr un joprojām!” viņa atgādina. Respektīvi, ja ej dabā atpūsties un paredzēts pikniks, iepakojuma taru iznes ārā no atpūtas vietas, nevis atstāj nomestu.
   Tāpat DAP pārstāve vērš uzmanību, ka privāto mežu īpašniekiem projekta “LatViaNature” laikā ir pieejama pilotprogramma “Dzīvais mežs” dabas daudzveidības saglabāšanai mežos. “Dzīvais mežs” ir atbalsta programma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un veicināšanai privātajos mežos. Programmas īstenošanas laikā pirmo reizi Latvijā tiks testēta brīvprātīgā pieeja dabas vērtību saglabāšanā. Šāda pieeja jau izmantota citās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Somijā, bet Latvijā līdz šim nav ieviesta.
   “Programma paredz konsultatīvi un finansiāli atbalstīt privāto mežu īpašniekus, kuri savos mežos apņemas ievērot augstāku dabas daudzveidības saglabāšanas standartu, nekā to paredz normatīvo aktu prasības,” skaidro S. Ikauniece. Ar meža īpašnieku, kurš programmā iesaistās brīvprātīgi, noslēdz vienošanos uz četriem gadiem (2023–2026) par bioloģiskās daudzveidības veicināšanas pasākumiem un to īstenošanai paredzēto atbalstu. Dalībai programmā prioritāri tiek atlasītas meža teritorijas ar augstāku dabas daudzveidības līmeni un potenciālu,” skaidro DAP eksperte.

Aizaugšanas divējādās lomas

   Bieži iedzīvotāji lauku teritorijās var novērot, ka ļoti daudzas zemju platības aizaug: iesākumā grāvjos krūmi, tad jau krūmi izplešas uz laukiem un pārtop par kokiem. Vai tas ir pieļaujami? S. Ikauniece teic, ka šis jautājums būtu jāvelk kopā ar bioloģiski vērtīgo zālāju izzušanu Latvijā, kas ir atsevišķa plaša tēma.
   “Latvija ģeogrāfiski atrodas mērenajā klimatiskajā joslā, un šai zonai dabisks process ir zemes aizaugšana ar kokiem. Tā ka jebkurā gadījumā Latvijā teritorija, kas netiek apsaimniekota un ir atstāta dabiskiem procesiem, aizaug ar kokiem. Jaunie kociņi iesējas un aug paši, par to, ka mums daudz izcērt mežus un vietā nav citu, nav jāuztraucas. Arī pamestās zemes, kuras neapstrādā, aizaug ar kokiem. Protams, ja meža īpašniekam ir vēlēšanās izaudzēt kvalitatīvu kokmateriālu ar augstāku tirgus vērtību, viņš izvēlas stādīt kociņus, iegādājoties stādus kokaudzētavās, kur to izaudzē no sēklām, kas iegūtas īpašās sēklu plantācijās, kurās stādīti īpaši atlasīti koki, kuri dod labas kvalitātes kokus ar augstāku koksnes vērtību,” uzsver DAP pārstāve.
   “Bet šis ir teritorijas plānošanas jautājums – ko pašvaldība un iedzīvotāji vēlas redzēt savā dzīvesvietas teritorijā. Ja tās ir lielākas mežu platības, tad viss kārtībā – tā ir iedzīvotāju vēlme. Ļoti daudz šajā ziņā var ietekmēt caur teritorijas plānošanas instrumentiem,” viņa norāda. “Ainavas plānošanas jautājums – vai, aizaugot iepriekš atklātām platībām, nezaudējam kādas nozīmīgas kultūrvēsturiskas ainavas,” viņa piebilst. Ainavas plānošanas jautājumi Latvijā pašreiz esot ļoti vāji organizēti un ļoti teorētiski – saplānot jau var visu ko, bet nav reālu finansiālu vai normatīvu instrumentu, kā tad novērst šo nozīmīgo ainavu degradēšanos aizaugšanas dēļ. Tāpat jāņem vērā, ka daudzi pļavu un citu lauksaimniecības zemju īpašnieki ir izmantojuši un turpina izmantot Eiropas Savienības finanšu instrumentus, kas atbalsta lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanu.

UZZIŅAI

* Koki attīra ne tikai gaisu, bet arī augsni ap tiem, palīdzot uzturēt mikroorganismiem draudzīgu vidi.

* Vienā dienā koks ir spējīgs izsūkt teju 400 litrus ūdens no zemes un iztvaicēt gaisā.

* Mežs darbojas kā oglekļa piesaistītājs, jo fotosintēzes procesā koki piesaista ogļskābo gāzi (CO2) no atmosfēras, akumulējot oglekli un atbrīvojot skābekli.

* Viens koks ir spējīgs absorbēt pat 21,7 kg ogļskābās gāzes gada laikā un būs pārstrādājis aptuveni 1 tonnu ogļskābās gāzes 40 gadu vecumā.

* “Latvijas Valsts mežu” (LVM) apsaimniekotajos mežos katru gadu tiek absorbēti 15 miljoni tonnu CO2. Kopā LVM mežos ir uzkrāti aptuveni 109 miljoni tonnu oglekļa.
* Liels koks dienā spēj saražot tik daudz skābekļa, cik nepieciešams četriem cilvēkiem.
Koks ir izejmateriāls vairāk kā 5000 produktu: kokmateriāli, kurināmais, čiekuru sīrups, augļi, sulas.
* Sauta kalna Garā egle
 jeb dižegle ir šobrīd garākā egle un garākais koks Latvijā. Tā stiepjas 45,3 m augstumā, un tās zari plešas 4,4 m platumā. Tā atrodas Gaujas senkrasta kraujas malā, apmēram 11 km attālumā no Siguldas.
* Kaives Senču ozols
 (Sēmes pagastā Tukuma novadā) ir resnākais ozols Latvijā. Tā apkārtmērs ir 10,3 m, un tas ir 19 m augsts.
* Pasaulē vecākais dzīvais koks ir aptuveni 9550 gadus vecs. Vecā Tjiko (
Old Tjikko) ir egle Zviedrijā.

Avots pēc DAP ekspertes ieteikuma: Zaļā dzīvesveida portāls Uzladets.lv


Mežu veidi

   Sausieņu meži: sils (priežu mežs smilšainās augsnēs, parasti bez pameža, zemsegā, piemēram, virši, ķērpji, brūklenes utt.), mētrājs (priežu un egļu audze, nereti ar bērzu piemistrojumu), lāns (priežu mežs ar egļu piejaukumu, pamežā – paegļi, pīlādži), damaksnis (priežu un egļu vai egļu un priežu audze ar bērzu piemistrojumu un vidēji biezu pamežu), vēris (egļu tīraudze vai egļu audze ar bērzu, apšu un baltalkšņu piemistrojumu, retāk bērzu, apšu, baltalkšņa tīraudze vai bērzu, apšu, baltalkšņu audze ar egļu piemistrojumu), gārša (egles, bērza, apses, oša un ozola mistrota audze jeb jauktais mežs).
   Purvaiņu meži: purvājs (purvaina vieta), niedrājs (priežu, egļu un bērzu mistrota audze vai šo koku sugu tīraudze, kas parasti nesasniedz lielu augstumu un kam zemsedzē ir niedres, grīšļi), dumbrājs (izveidojies zemās vietās, aug egles un lapu koki, kā arī kārkli un krūkļi;), liekņa (mitra, purvaina vieta, kur parasti ir melnalkšņu audzes ar bērza un oša piemistrojumu).
   Slapjaiņu meži: grīnis (retu, vāju priežu un bērzu audze, parasti bez pameža jūras piekrastes un iekšzemes zemajos, smilšainajos līdzenumos), slapjais mētrājsslapjais damaksnisslapjais vērisslapjā gārša.
   Āreņi (nosusinātie meži uz minerālaugsnēm): viršu ārenis, mētru ārenis, šaurlapju ārenis, platlapju ārenis.
   Kūdreņi (nosusinātie meži uz kūdras augsnēm): viršu kūdrenis, mētru kūdrenis, šaurlapju kūdrenis, platlapju kūdrenis.

Avots: LU Meža fakultātes grāmata “KOKI, KRŪMI UN ZEMSEDZES AUGI LATVIJAS MEŽAUDZĒS”, skaidrojumi no Tazaurs.lv

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Starptautiska sadarbība ļauj celt pašapziņu

24.10.2022 NOVADI ZAĻO
NOVADI ZAĻO

Objektam “Mīlestības saliņa” Slocenes upē aiz Šlokenbekas muižas Milzkalnē pamatus lika biedrības “Partnerība laukiem un jūrai” projekts. Nu šī diezgan degradētā un latvāņiem aizaugusī teritorija kļuvusi par labiekārtotu atpūtas vietu.

   Latvijas nevalstiskās vides aizsardzības organizācijas plaši iesaistās dažādos projektos un iniciatīvās, arī biedrība “Partnerība laukiem un jūrai” dažādas aktuālas problēmas risina vietējos un jo īpaši starptautiskajos projektos. Risinājumi visbiežāk rasti ar īpašu pietāti pret apkārtējo vidi un aizsargājamām dabas vērtībām, apstiprina biedrības vadītāja Ilze Turka. Caur vienas biedrības pieredzi varat iepazīt arī citu, līdzīgu organizāciju darbības rāmi.

Biedrības “Partnerība laukiem un jūrai” vadītāja Ilze Turka spriež, ka arī nākamajā plānošanas periodā īpašs uzsvars būs uz vides un klimata jautājumiem un būs iespēja saņemt atbalstu pilsoniskām un uzņēmēju iniciatīvām, kas rūpējas par kopienai nozīmīgiem jautājumiem.

Dabas parku skāvumā
   Biedrība “Partnerība laukiem un jūrai” darbojas kopš 2006. gada, koordinējot projektus Tukuma novada Engures, Lapmežciema, Smārdes, Slampes, Džūkstes, Lestenes, Degoles, Tumes, Jaunsātu, Zentenes pagastā un Jūrmalā. Apkopojot ziņas par padarīto, secināts, ka nu jau aizejošajā plānošanas periodā arī paši, paralēli organizācijas tiešajiem pienākumiem, iespējuši īstenot vai iesaistīties 17 iecerēs, tostarp tādās, kur smelties vai – gluži pretēji – pašiem sniegt savu pieredzi starptautiskā mērogā. Bet visa pamatā – vēlme dot vietai, kurā dzīvo un strādā, visu to labāko, skaidro Ilze Turka. Un vietējā kultūras mantojuma, kā arī dabas vērtību saglabāšana ir arī viens no partnerības uzstādītajiem pamatmērķiem. Tas, protams, nav gluži nejauši – drīzāk, apkārtnes noteikta izvēle. “Mums ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas – Ķemeru Nacionālajā parks, “Natura 2000” teritorijas, Engures ezera dabas parks, līdz ar to, īstenojot savas aktivitātes, tas ir tikai pašsaprotami to ņemt vērā. Ļoti labi apzināmies, ka tas ir arī unikālais, kas izceļ šo teritoriju un piesaista cilvēkus – gan tos, kas vēlas te dzīvot, strādāt, attīstīt uzņēmējdarbību, gan arī ciemiņus. Tieši tādēļ tik svarīgi sakārtot vidi – lai pašiem un arī atbraucējiem būtu prieks,” uzsver biedrības vadītāja.
   Tas, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās jau ”tāpat neko nedrīkst darīt”, lielā mērā tomēr ir mīts, liecina biedrības līdzšinējā pieredze. ”Ir daudz lielisku ideju, kā darboties, vienlaikus izceļot dabas vērtības. Es pat teiktu, tas mudina būt radošiem, kā rezultātā top tiešām unikāli risinājumi, ko nekur citur neatrast, jo, manuprāt, nav jau nekāda liela māksla radīt tādu viesu namu, kādu Latvijā un pasaulē jau ir tik daudz. Ne gluži mūsu teritorijā, bet ir, piemēram, nakšņošanas vieta Priedainē – kokos iekarināti ”čiekuri”, kas atrisināja jautājumu par to, ka būvēt uz zemes nevar. Mūspusē savukārt iecerētas mājiņas uz ūdens jūrā Engurē. Vēl viens, manuprāt, labs, piemērs – atpūtas vieta “Dāres” Antiņciemā, kur saimnieki savos produktos izmanto turpat augošos pļavas augus, un viņu piedāvājums ir pavisam atšķirīgs, nekur neredzēts. Tāpat ir uzņēmēji, kas aicina purvus iepazīt, izstaigājot tos ar purva kurpēm vai laivojot. Un īpaši sajūsmā esmu par “Valguma pasaules” mežā izveidoto mākslas taku, ko iespējams baudīt jebkurā gadalaikā, tādējādi pagarinot tūrisma sezonu. Arī tā tapusi Ķemeru Nacionālā parka teritorijā! Īsāk sakot, kā jau minēju, – te viss mudina domāt nevis par to, kā iet ”pret” kaut kādiem ierobežojumiem, bet gan, kā tos izmantot savā labā.” Arī biedrībai ir izveidojusies itin cieša un veiksmīga sadarbība ar Ķemeru Nacionālo parku un Dabas aizsardzības pārvaldi. Tā var uzzināt arī daudz jauna, piemēram, kāpēc pludmalē priedītēm nav vietas, kāds labums mežam no kritušiem kokiem un tā tālāk. ”Sadarbībā tieši šobrīd plānojam arī vēl vienu jaunu projektu – “Erasmus” programmas ietvaros gribam popularizēt jauno reindžeru kustību (starptautiska kustība, kurā iesaistās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, piemēram, nacionālā parka vai to tuvumā dzīvojoši jaunieši vecumā no 12 līdz 16 gadiem. – red.), kas mūspusē, šķiet, šobrīd nedaudz panīkusi. Tiks stāstīts par vides problēmām un to, kā dzīvot un strādāt šādās aizsargājamās teritorijās. Gribam iepazīt arī citu valstu jauniešu pieredzi.”

Kur idejas rodas?
   Biedrības pieredze liecina, ka idejas un projekti “paši atnāk”, nevis tiek kā īpaši uzģenerēti, un tā tas ir arī ar starptautiska mēroga sadarbībām. “Viens no nesenākajiem piemēriem – mūs uzrunāja Īrijas partneri, ar kuriem bijām sadarbojušies jau iepriekš. Izrādījās, viņi vēlas attīstīt infrastruktūru pie upēm un ezeriem – vai tas interesējot arī mūs? Protams, nekad jau uzreiz nav skaidrs, kur un ko tu vēlies redzēt, bet pamazām ideja attīstās,” procesu skaidro I. Turka. Konkrētajā projektā sadarbojušies vēl ar igauņiem un Ziemeļīrijas partneriem, tāpat ar Ropažu-Garkalnes partnerību. Šī projekta ietvaros, piesaistot pētniekus un ekspertus, tapa apsaimniekošanas plāni Engures un Slocenes upes posmiem. Tika organizētas kopīgas talkas, tostarp atbrīvojot noteiktus posmus no invazīviem augiem, piemēram, puķu spriganes, un ravējot pelēko kāpu pludmalē, lai saudzējamajām silpurenēm būtu, kur izplesties. Šī projekta ietvaros arī uzbūvēti tiltiņi, kur no viena paveras Engures piekrastes plašumi, bet otrs ved uz saliņu Slocenes upes vidū, kas ir jauns objekts jeb papildinājums Šlokenbekas muižas kompleksam Milzkalnē.
   Līdzīga “pareizā saslēgšanās” notikusi arī projektā par piekrastes apsaimniekošanu. Teju vienā laikā Somijas partneri aicināja uz sadarbību, un uz konsultācijām ieradās vietējais uzņēmējs, kurš interesējās par jūras aļģu pārstrādes iespējām. Savukārt pašvaldība jeb, konkrētāk, Lapmežciema pagasta pārvalde jau sen kā bija apzinājusi – aļģes jeb jūras mēsli ir diezgan būtiska problēma pludmalē, un būtu labi to kā risināt. Pati biznesa ideja dažādu iemeslu dēļ tā arī tālāk neattīstījās, toties pārvaldes rīcībā un projekta ietvaros nonāca jūras zāļu savācējs, kas Latvijā ir unikāla tehnikas vienība – atceļojusi no Amerikas Savienotajām Valstīm. Bet, iespējams, pats fundamentālākais darbs, kas padarīts, – paralēli tapa plašs pētījums par to, ko tad īsti jūra izskalo, kur jūras mēslu visvairāk (projekta ietvaros notika izskaloto aļģu monitorings visas piekrastes garumā Latvijā), kas tajos dzīvo un barojas un galu galā ko ar jūras mēsliem īsti var un vajag darīt. Ņemot vērā, ka eitrofikācija jeb ūdeņu “pārbarošana” Baltijas jūrā kļūst arvien aktuālāka, arī pētījuma vērtība tikai aug, – spriež biedrības vadītāja. Un kaut pašu teritorijā tas varbūt tā arī neattīstījās, zināms, ka, piemēram, Liepājā jau gatavi izskalotās aļģes pārstrādāt vērtīgā mēslojumā.

No viena eiro izspiež vairāk
   Atgriežoties pie jautājuma par starptautisko pieredzi, vaicājām, kas ir tas līdzīgais vai tieši pretēji – atšķirīgais, ko izdevies novērot. Biedrības vadītāja atzīst, ka sadarbību laika gaitā bijis daudz, un ir arī kāds vienojošs secinājums. ”Reizēm jāatzīst, ka viņiem no mums ir vairāk ko mācīties, nekā mums – no viņiem. Var jau būt, ka ne vienmēr mums parāda to pašu, pašu labāko, – grūti spriest. Bet nu reizēm, neraugoties uz ļoti labi attīstītu, arī dārgu infrastruktūru, piemēram, pilnībā aprīkotu laivu piestātni, kur ir pat degvielas uzpildes iespējas (mums gan konkrētajā projektā pat nebūtu, kur tādu attīstīt!), kaut kā šķiet, ka, iespējams, ir iets vieglākais vai varbūt jāsaka – ierastākais ceļš. Savukārt pie mums risinājumi mēdz būt daudz radošāki. Spējam no tā viena eiro “izspiest’” daudz vairāk. Un, šķiet, arī savstarpējā sadarbība, piemēram, biedrībām ar pašvaldību un pašvaldībai ar iedzīvotājiem, mums ir pat veiksmīgāka. To, starp citu, atzīst arī paši sadarbības partneri, kas pirmo reizi ieradušies Latvijā, jo acīmredzot pirms tam ir nedaudz iedomājušies, ka esam vien tāda postpadomju valsts, kas tikai cenšas skriet citiem nopakaļ. Bet nu izrādās, ka tā nebūt nav un te ir ko redzēt! Un mēs jau arī cenšamies dižoties ar labāko, kas mums ir – apzināti nevedam tur, kur varbūt kas nav izdevies,” skaidro I. Turka, piebilstot, ka šāds pozitīvs vērtējums no malas, protams, ceļ pašapziņu un rada pārliecību par savu darbu.
   Mēdz gan būt arī ļoti veiksmīgi gadījumi jeb domu, ideju apmaiņas. Piemēram, tieši pateicoties starptautisko partneru ierosinājumam, upju un ezeru projekta ietvaros Slocenes upē uz saliņu uzbūvēta nevis vienkārša laipiņa, bet gan tā sauktais Leonardo da Vinči tilts – konstrukcija, ko slavenais itāļu mākslinieks savulaik radījis armijas vajadzībām, jo tā ir viegli izjaucama un atkal saliekama. Latvijā spēkā esošo būvniecības noteikumu dēļ no tiešām pārnēsājama tilta idejas gan nācies atteikties, bet jebkurā gadījumā – tapusi unikāla būve. Kas ne mazāk svarīgi, biedrības ieguldītajam vēlāk sekoja arī pašvaldība – izveidojot labiekārtotu “Mīlestības saliņu”, uz kuru tad šis tilts arī ved. Tāpat neatsverams ieguvums – savstarpējie kontakti. Piemēram, citā biedrības projektā, kura ietvaros dalībnieki izzināja tradicionālos tautas amatus, nodibināta pat starptautiska sadarbība – vietējie amatnieki strādā kopā ar somiem, un ir iespēja savus darbus Somijā arī realizēt. Tāpat Ropažos un Rīgā izveidots amatnieku veikaliņš “Cukurs”, kas kalpo kā vēl viena platforma, kur pārdot savu produkciju. Un šādu piemēru – gana daudz. Bet, kas vēl jo būtiskāk, atzīst I. Turka, – iesaistīt pēc iespējas vairāk vietējo iedzīvotāju. Proti, biedrības pieredze liecina, jo vairāk kāds pats roku pieliecis – talkā piedalījies vai kopā strādājis – jo vairāk padarītais tiek novērtēts un arī vides, infrastruktūras objekti tiek mazāk bojāti.


Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Neprotam izmantot citu valstu pieredzi

17.10.2022 NOVADI ZAĻO
NOVADI ZAĻO


Medījamie dzīvnieki un to aizsardzība ir bijusi tikpat karsta tēma Latvijas sabiedrībā, kā mežu saglabāšana un dabas aizsardzība. Tāpēc sabiedriskās vides organizācijas dzirdīgas ausis meklē Eiropas Komisijā un citās Eiropas organizācijās. Par to, ko, šādi darbojoties, izdevies panākt, sarunājāmies ar biedrības “Latvijas ainavas” vadītāju ASTRĪDU NOTTI, kas aktīvi iesaistījusies dzīvnieku aizstāvībā ne tikai Latvijā, bet sadarbojas ar vides organizācijām un ekspertiem arī citās valstīs.

– Kā mēs Latvijā sugu saudzēšanas ziņā izskatāmies uz citu valstu fona?
   – Latvija tikko ir saņēmusi Eiropas Komisijas atzinumu “Vides politikas īstenošanas 2022. gada pārskats” par sugu stāvokli Latvijā, kurā atzīts, ka pēdējā desmitgadē biodaudzveidība zemes intensīvās izmantošanas un ekosistēmu sadrumstalotības dēļ mūsu valstī ir turpinājusi pasliktināties. Tāpēc nelabvēlīgs stāvoklis joprojām ir visiem daļēji dabiskajiem zālājiem, vairāk nekā 90% mežu, lielākajai daļai purvu, kā arī kāpu un piekrastes dzīvotņu. Bet jaunākais “Natura 2000” tīkla novērtējums liecina, ka ir nepilnības īpaši aizsargājamo dabas teritoriju noteikšanā – nav norādīts, kādām sugām un dzīvotnēm šīs teritorijas izveidotas un kādi saglabāšanas pasākumi tiks veikti. Tieši tāpēc pret Latviju ir ierosināta pārkāpuma procedūra. To, kā mēs esam šo dabas sargāšanu veikuši, vērtē sugu dzīvotņu kontekstā, un šajā ziņa Latvija ir priekšpēdējā vietā no visām Eiropas Savienības valstīm.
– Tas nozīmē, ka tiekam vērtēti kopsakarībā – kā klājas augiem, putniem, dzīvniekiem un vai tiek nodrošināta vide, lai tie pastāvētu? Piemēram, lielie plēsēji nevar pastāvēt, ja nav atbilstošas vides?
   – Jā. Eiropas Komisija vērtē mūsu sugu aizsardzību, tai skaitā lielo plēsēju – lūša, brūnā lāča – aizsardzību, lai panāktu sugām labvēlīgu stāvokli, kas iepriekš nav bijis izdarīts. Piemēram, lācim ir vajadzīgas gan barošanās, gan vairošanās vietas, kas ir jāaizsargā. Ir svarīgi, lai lāci netraucētu, piemēram, dzinējmedības, kas pie mums, Latvijā, sākas oktobrī un turpinās janvārī un februārī, kad lācis ir ielīdis migā. Mums nav klinšainu alu, kā, piemēram, Igaunijā, kur šis dzīvnieks var paslēpties, – Latvijā tas slēpjas biezāku egļu audzē mežā. Bet, ja dzinējmedībās ar suņiem ķemmē mežu, lāci iztraucē un aizdzen no viņa mītnes, tas klejo apkārt un rada apdraudējumu cilvēkam – gan medniekiem, gan sēņotājiem, gan tiem, kas izgājuši mežā pastaigāties. Arī lūsim šīs dzinējmedības ir traucējošas. Kas attiecas uz vilkiem, šos dzīvniekus Latvijā medī intensīvi – neviena atbildīgā dabas institūcija vilku aizsardzību nevērtē, jo suga ir medījama. Līdz ar to apsaimniekošanas prasības, veidus un rīkus nosaka Zemkopības ministrija, pieļaujot neapdomīgu šīs sugas apsaimniekošanu, jo vilku medības pie mums notiek visilgāk – no 15. jūlija līdz limita izmantošanai, bet ne ilgāk par 31. martu. Salīdzinot ar citām Eiropas kopienas valstīm, šis termiņš ir visilgākais, salīdzinājumam – Igaunijā tas atļauts no novembra līdz februārim. 

Biedrības “Latvijas ainavas” vadītāja Astrīda Notte par sadarbību ar varas pārstāvjiem saka: “Mums nav ilūziju sarunās ar Zemkopības ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, tāpēc runāsim ar viņiem ar Eiropas Komisijas starpniecību. Cita varianta nav.”

– Kā ar vilkiem sadzīvo citās valstīs?
   – Kā rāda pieredze, daudzās valstīs, piemēram, Slovākijā un Polijā, kur to nemedī jau no 90. gadiem, vilks ir aizsargājams, un tur ir iemācījušies ļoti labi tikt ar šo sugu galā. Polijā aktīvistu grupa nodibināja biedrību vilku aizsardzībai “Ar pelēko aiz žoga”, kas rāda dabā, kā šī līdzāspastāvēšana ir iespējama. Biedrība arī publicē ļaunprātīgas izmantošanas, malumedniecības gadījumus un uzrauga varas iestāžu lēmumus. Šajā darbā iesaistījies arī Polijas dabas fonds, kas ziedojis aptuveni 500 elektriskos žogus fermām visā Polijā, lai aizsargātu mājlopus no lielajiem plēsējiem. Fonds iesaka žogu sistēmu ar pieciem nostieptiem vadiem, vismaz 90 centimetrus augstiem žogiem, kur minimālais spriegums ir 2000 volti. Turklāt viņi aicina noņemt zāli zem žoga, lai netiktu veicināta izlāde, kā arī jālikvidē lūšu un āpšu izveidotās bedres, kuras vilks var izmantot izrakšanai. Jāteic gan, ka Polijā vilku populācija nav liela un nav arī agresīva, jo netiek pastāvīgi traucēta – medīta. Laba pieredze ir arī Rumānijā, Balkānu valstīs, Nīderlandē, Vācijā, kur arī izstrādātas īpašas programmas. Kā liecina viņu pieredze – lielu ganāmpulku aizsardzībai ir vajadzīgs gans, apmācīti suņi, jo vilkam nav intereses tuvoties aizsargātai teritorijai. Nevar, kā tas nereti ir pie mums, atstāt neaizsargātu ganāmpulku vienu naktī meža ielokā. Turklāt – ja ir nodarīti postījumi, ir jāzina, vai tas tiešām ir bijis vilks vai varbūt vilka un suņa jauktenis.

– 2020. gadā Valsts kontroles ziņojumā bija norādīts, ka kopumā lielo plēsēju vērtējums Latvijā balstās uz 20 gadus senu metodiku, turklāt, runājot par pētniecību, – tiek pētīti tikai nošauti dzīvnieki, jo citas metodes neizmanto...
   – Izlasot Valsts kontroles ziņojumu, uzreiz redzam lielākās problēmas Latvijā, un pirmā no tām – nav sakārtota normatīvā bāze, kas, manuprāt, nav izdarīts apzināti. Piemēram, lai noteiktu sugas populācijas apjomu, tiek izmantoti septiņi dažādi juridiskā spēka ziņā atšķirīgi normatīvie akti, kurus piemēro pēc vajadzības. Otrs piemērs: prioritārās sugas – diemžēl mūsu mednieki ne saprot, ne zina, ko nozīmē jēdziens “īpaši aizsargājama suga” un “prioritāra suga”. Tas, ka lācis ir augstākajā aizsardzības statusā un ir prioritāra suga, patiesībā ir tikai uz papīra, jo neviens nav mēģinājis medību tiesību lietotājiem skaidrot, ko tas nozīmē un kā mēs šo lāci aizsargājam. Tāpēc – kauna lieta – esam saņēmuši jau divas Eiropas Komisijas vēstules par pārkāpumiem. Viena bija par “Natura 2000” teritoriju neatbilstošu noteikšanu un apsaimniekošanu. Piemēram, Latvija ilgstoši nav noteikusi prioritārās sugas īpaši aizsargājamajās teritorijās, kāds ir arī Ķemeru Nacionālais parks. Tas nozīmē apzināt patieso mērķi, kāpēc šī teritorija ir noteikta par īpaši aizsargājamu. Piemēram, ja tur dzīvo mežirbe, kas ir sliktā aizsardzības stāvoklī, tad mednieks nedrīkst traucēt šo sugu un ir jānodrošina un jāuztur vieta – meža vai pļavas biotops, kur šai sugai pastāvēt. Vai arī – ja lācim ir noteiktas teritorijas, kurās tas dzīvo, tad mēs nedrīkstam dusmoties, ka tur, lūk, dzīvo lācis, jo tā nav tikai mūsu vieta, tā ir lāča vieta, tāpēc nedrīkstam dzīt lāci no tās prom – mums viņš jārespektē.

– Kā mums pietrūkst? Godprātīgu un tālredzīgu cilvēku ministrijās, drosmīgu un uzstājīgu – vides organizācijās?
   – Jā, kamēr aizsargājamās sugas uzskatīs par zāli mežā, kas visu laiku atjaunojas un ko tāpēc var bez mitas pļaut, tikmēr nekas nemainīsies. Turklāt arī tā ir tradīcija – ja mums kāds ekonomisks grupējums pietiekami skaļi kliedz, ka viņam tiek traucēta saimnieciskā darbība, tad Zemkopības ministrija nevis šos jautājumus visaptveroši un tālredzīgi risina, bet kaitējumu it kā novērš, vienkārši dzīvniekus izšaujot. Vai tas būtu attiecībā uz aitām vai, piemēram, jaunaudzēm, kuras tiek nopostītas. Bet, piemēram, Ungārijā, jaunaudzes tiek iežogotas, un to paši mednieki saka. Tā ka ir metodes, kā aizsargāt saimniecisko darbību no dzīvniekiem, nevis tikai ar medībām, atbalstot vienas ļoti nelielas sabiedrības daļas intereses. Bet pārējiem – lielākajai daļai – nav pat vaicāts, vai viņi gribētu redzēt dzīvu lūsi, stirnu vai briedi, un, kā, piemēram, Igaunijā doties uz slēpņiem dabas parkā vērot šos dzīvniekus vai viņu pēdas. Tas ir eko tūrisms, ar ko parki citviet un arī pie mums varētu labi pelnīt. Jā, mums ir dažas ekskursijas Alauksta ezera apkārtnē, bet tas varētu būt vēl plašāk. Mēs esam par to, ka sabiedrībai tiek vaicāts, ko tā vēlas dabas parkā piedzīvot? Visa sabiedrība, nevis tikai nelielā mednieku kopiena, kas pirmā un, kā novērots, arī kā vienīgā tiek uzklausīta. Tā ir kropla šo dabas parku un mežu apsaimniekošanas sistēma. Bet šobrīd cilvēki neiedziļinās šajā jautājumā, jo tas ir sarežģīts, tāpēc arī bijis sabiedrības spiediens šo sistēmu mainīt.
   Tikmēr mednieki izmēģina visus veidus, kā apklusināt citādi domājošos, padarot tos par muļķiem un nezinīšiem vai arī iebiedējot ar vilku un lāci. Par laimi ar Eiropas Komisijas atbalstu ir izdevies atkarot lūsi, kas nav medījams, un arī to, ka Latvijā nebūs kažokzvēru audzēšanas, bet šis darbs ir jāturpina, arī aizstāvot citas sugas.

– Kas ir tā otra lieta, par ko esam dabūjuši Eiropas Komisijas rājienu?
   – 2021. gadā bija pārmetumi par normatīvu neatbilstību direktīvai, un tas attiecas uz lūsi un medību normatīvu sakārtošanu. Lūsi tāpēc izņēma no medījamo dzīvnieku saraksta, jo Eiropas Komisija uz to uzstāja, un vēl Eiropas Komisija ir atzinusi, ka tā sekos līdzi tam, kā tiek ievērots Valsts kontroles ziņojumā norādītais. Ir svarīgi, ka sabiedrība par to uzzina, jo ļoti bieži mēs pat nezinām, ko Latvijas vides jomā ievēro un ko nē, jo publiski par to netiek runāts.

– Ko par šo situāciju Latvijā saka citās valstīs?
   – Valsts kontrole ir prasījusi viedokli arī citām valstīm, un atbildes vēstulēs ir minēti pārmetumi – tobrīd mums tika pārmesta lūšu un vilku medīšana tik lielā apjomā un tik gara vilku medību sezona. Zinu, ka Lietuvā dabas aizsardzības organizācijas cīnās, lai lācis netiktu medīts tādā apjomā, kā patlaban. Biedrība “Latvijas ainavas” sadarbojas ar ārvalstu ekspertiem saistībā ar populācijas stāvokļa novērtējumu Eirāzijas lūša (Lynx-lynx) Baltijas populācijai, konkrēti datiem par mūsu Latvijas lūšiem, ko Latvija sniegusi Ziņojumā Eiropas Komisijai par biotopu (dzīvotņu) un sugu aizsardzības stāvokli Latvijā par 2013.–2018. gada periodu. Esam kontaktējušies un prasījuši gan ekspertu vērtējumu par mūsu lūšu populāciju, gan padomu pareizai rīcībai mūsu vērtīgo lielo plēsēju sugu aizsardzībai. Esam sadarbojušies arī ar Starptautisko dabas un dabas resursu aizsardzības savienību un vadošajiem Eiropas lielo plēsēju zinātnieku grupas zinātniekiem Eiropas Lielo plēsēju aizsardzības iniciatīvā (LCIE) utt., kā arī kaimiņvalstu – Igaunijas un Lietuvas – pārstāvjiem. Ir ieguldīts liels darbs, un tas turpināsies, lai samazinātu medību termiņus un lai vēl vairākas sugas, piemēram, ūdensputnus izņemtu no medījamo sugu saraksta.
   Piemēram, zinātnieki ir veikuši pētījumus Engures ezerā un secinājuši, ka no 40 ligzdām ir palikusi tikai viena platkāja ligzda, bet mednieki nav ar mieru izņemt to no medījamo sugu saraksta, tāpat kā balto zaķi, kura populācija ir strauji samazinājusies. Bet mums ir stipri ornitologi, un ticu, viņi to panāks.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Dambji jānojauc prātā un upēs

10.10.2022 NOVADI ZAĻO
NOVADI ZAĻO

Ar apmēram 20 gadu nokavēšanos arī Latvijā sācies ūdeņu aizsardzības process, kas daudzās pasaules valstīs jau šķiet pašsaprotams, – šķēršļu un aizsprostu nojaukšana uz upēm. Latvija šajā ziņā pārņem citu valstu pieredzi un vadlīnijas.

Nav nojaukšanas pieredzes

   Iespējams, pirmais nojauktais Latvijā būs Bejas dambis uz Alūksnes upes – projektā “Open Rivers Programme” pēc Pasaules dabas fonda (PDF) un minerālūdens zīmola “Mangaļi” iniciatīvas. Tomēr PDF Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena neslēpj: iet grūti. Lai gan būvei nav juridiska īpašnieka un projektu atbalsta pašvaldība, dambja apkārtnes iedzīvotājiem šķiet sāpīgi atvadīties no paaudzēs ierastās ainavas, lai gan tā pēc būtības ir mākslīgi veidota un vidi kropļojoša.
   “Uz Latvijas upēm kopā ir vairāk nekā 1000 aizsprostu,” stāsta pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta pētnieks Kaspars Abersons. “Ap 150 no tiem ir lielas un mazas hidroelektrostacijas, pārējie – vēsturiski dzirnavu dīķi, kolhozu lopu dzirdītavas un citiem nolūkiem izveidoti uzplūdinājumi. Lielākoties tiem patlaban nav ne saimnieciskas, ne komerciālas funkcijas, taču cilvēki pie tiem pieraduši; dažviet ierīkotas peldvietas vai var makšķerēt, bet ne mazums šādu mākslīgu ūdenstilpju ir aizaugušas un vasarās zilaļģu pārņemtas.” Tiesa, nojauktus dambjus arī neviens nesteidzas atjaunot, to pētnieks secinājis, iesaistoties Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vadītā projektā “Life Goodwater IP”, kur viena no aktivitātēm – Aģes un Mergupes kartēšana. Pēckara gados nojaukts dzirnavu aizsprosts uz Aģes, jo cilvēkiem vajadzēja zemi mazdārziņiem, bet Mergupē Otrā pasaules kara beigās vācieši atkāpjoties saspridzinājuši muižas dzirnavu dambi, kas vienlaikus arī bija tilts.

Noplicina zivju resursus

Kāpēc dambis uz upes ir nevēlams? Projekta pārstāvji uzskaita virkni argumentu. “Vairākas zivju sugas, piemēram, laši, nēģi peld no jūras uz saldūdeņiem nārstot,” skaidro zivju pētnieks. Ja priekšā ir aizsprosts bez zivju ceļa, tās tālāk netiek, tāpēc augštecē virs šķēršļa šīs zivis nav sastopamas vai to ir ļoti maz. Citām sugām, piemēram, strauta forelēm, alatām, strauta nēģiem un citām svarīga migrācija saldūdeņos. Tās paliek upē virs aizsprosta un netiek tālāk. “Par makšķernieku lepnumu, strauta forelēm, ir pētījumi – ja upe, kurā tās dzīvo, ir aizsprostota, tad virs dambja var atrast aptuveni desmit reižu mazāk zivju mazuļu nekā lejpus tā,” K. Abersons saka.
   “Aizsprosti lielā mērā vainojami pie tā, ka pēdējos 50 gados par 95% samazinājusies zušu populācija,” piebilst M. Jentgena. “Tā ir viena no interesantākajām zivju sugām, ko nav iespējams mākslīgi pavairot. Zuši dodas nārstot no saldūdens uz Sargasu jūru, zinātnieki nespēj izskaidrot, kāpēc tā. Ja ceļā ir dambis, protams, tie nekur netiek. Tāpēc, ja tirgū pārdod ezerā zvejotus zušus, visticamāk, mazuļi noķerti pa ceļam no Sargasu jūras uz Eiropu un atvesti, lai izaugtu. Jā zuši te dzīvo, taču nevairojas.”
   K. Abersons piemin vēl kādu mākslīgu ūdenskrātuvju nelāgu ietekmi – tās ātrāk sasilst un paaugstina ūdens temperatūru upes lejtecē, un tādējādi pasliktina dzīvošanas apstākļus vairāku sugu zivīm. “Aizsprosts ir ne tikai barjera, kas neļauj zivīm tikt uz tām svarīgām vietām, bet tas arī pārveido apkārtni. Piemēram, uz Cieceres upes uzbūvētā Pakuļu HES to sabeigusi vairāku kilometru garumā, izveidojot ezeru, un ietekmējusi arī vairākas mazās upes, kas Ciecerē ietek. Runa ir ne tikai par migrācijas kavēšanu, bet arī par potenciālu nārsta vietu likvidēšanu, jo aizsprostus parasti būvē tur, kur upei ir kritums, – bieži arī nārstam piemērota vieta,” saka zivju pētnieks.

Maina ūdens īpašības

   Savukārt M. Jentgena pievērš uzmanību ūdens kvalitatīvām izmaiņām zem aizsprosta. “Bieži zem tā veidojas sedimenta (nogulšņu) bads, jo dambis aiztur ne tikai ūdeni, bet arī tajā esošas barības vielas, minerālvielas. Fiziski izmērāms, ka ūdens, kas strauji izplūst, piemēram, no HES ūdenskrātuves, ir vieglāks nekā augštecē, jo tajā ir ievērojami mazāk nogulšņu. Tālāk upē tiek izjaukti dabiski procesi – nogulšņu trūkuma dēļ ūdens tek ātrāk un nespēj pilnvērtīgi attīrīt upē ieplūstošas organiskās vielas,” viņa norāda.
   Tās nesadalījušās nonāk Baltijas jūrā un veicina aizaugšanu. Saaug ļoti daudz aļģu, tās uz ūdens virsmas izveido slāni, kas nelaiž cauri gaismu, tāpēc zivīm kļūst aizvien grūtāk izdzīvot.
   Šo satraucošo apstākļu virkni vēl pastiprina mencu pārzveja – šīs plēsējas jūrā ierobežo tādu zivju populāciju, kuras savukārt barojas ar mikroorganismiem, kas patērē šīs jūrā nonākušās organiskās vielas. Izjauc upes plūdumu, izjauc barības ķēdi – un esam klāt pie globālas problēmas, izmirstošas jūras! Ja ņem vērā zinātnieku minētus datus – ka Latvijā vidēji uz 17 kilometriem upes ir viens aizsprosts un ka visas mūsu upes tieši vai netieši saistītas ar jūru – mākslīgās ūdenstilpes vairs nešķiet mīlīgas, vēsturiskas un vidē iederīgas.

Pievērsās HES ietekmei

   M. Jentgena stāsta, ka Pasaules dabas fonds Latvijā pievērsās saldūdens problēmām pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad atklājās mazo HES ietekme uz zivju populāciju. Panāca, ka ar likumu tika aizliegts jebkad būvēt hidroelektrostacijas uz vairāk nekā 200 upēm.
   “Amerikā kustība par dambju nojaukšanu sākās ap 2000. gadu, nedaudz vēlāk – arī Eiropā,” M. Jentgena turpina. “Somijā bija izstrādāta pat speciāla programma, kas veiksmīgi īstenojās, tur ar Pasaules dabas fonda līdzdalību nojaukts ap 50 aizsprostu. Igaunijā šis skaits ir mazāks, toties runa ir arī par lielu būvju likvidēšanu, piemēram, 150 metru platu Sindi aizsprostu uz Pērnavas upes. Tika daudz diskutēts ar iedzīvotājiem, pašvaldība pie atjaunotās upes gultnes izveidoja labiekārtotas pastaigu takas, ierīkoja laivošanas vietas, lai cilvēki vieglāk pieņemtu pārmaiņas. Pirmie aizsprosti nojaukti arī Lietuvā, bet tur, tāpat kā pie mums, šis vajadzīgais darbs sastopas ar sabiedrības noraidījumu.” Latvijā Pasaules dabas fonds pēta aizsprostotas upes un izstrādā rekomendācijas šķēršļu nojaukšanai kopš 2018. gada.
   Pētot citu valstu pieredzi, M. Jentgena daudzviet Eiropā redzējusi nojauktus dambjus un apgalvo: upes ātri atveseļojas un veido dabisku vidi, tajās drīz atgriežas sen neredzētu zivju sugas, jo ir brīvs migrācijas ceļš un piemēroti dzīves apstākļi. “Cilvēku lielākā neizpratne ir par to, kur palicis ūdens, jo krātuves vietā palikusi šaura upīte,” viņa piebilst. “Taču ūdens nekad nav bijis vairāk, tas tika mākslīgi uzkrāts! Latvijai vispār raksturīgas nelielas, šauras upītes.”

Vairāk atbildības

   K. Abersons vēl norāda, ka palaikam dabai pāri nodara šādu upīšu krastos dzīvojoši cilvēki, kuri vēlas pie mājām mazu peldvietu ar ūdens līmeni kaut vai līdz nabai. Uzkrauj akmeņus, izveido mazu dambi, plunčājas un pat nenojauš, ka ietekmē upes ekoloģiskos procesus visā tās garumā.
   Upju veselību būtiski ietekmē mazās hidroelektrostacijas gan nepietiekami skaidru likumu, gan kontroles trūkuma dēļ. M. Jentgena piemin, ka pat Latvijas Civillikumā noteikts pienākums turēt slūžas vaļā četras nedēļas pirms Jāņiem un četras – pēc tiem, lai zivis varētu migrēt; tāpat likumos definēts HES īpašnieku pienākums nodrošināt minimālo caurplūdumu, taču tas nesakrīt ar ekoloģisko caurplūdumu. Straujās ūdens līmeņa svārstībās izskalojas upju krasti un tiek veicināta to aizaugšana, nerunājot par zivju daudzveidības zaudēšanu, jo tādos apstākļos var izdzīvot tikai tā sauktās ekoloģiski tolerantās zivju sugas.
   “Ja salīdzina medicīnas jēdzienos, tad aizsprostota upe ir kā amputēta roka,” saka K. Abersons. “Līdzās ierīkotu tehnisku zivju ceļu var uzskatīt kā āķi pie kapteiņa Āķa rokas stumbeņa. Rokas nav, bet kaut ko ar to var izdarīt. Dabisks zivju ceļš pie aizsprosta būtu kā bioniska roka, protēze, kam tomēr nav pilnvērtīgas rīcībspējas, un tikai aizsprosta nojaukšana nozīmē amputētās daļas veiksmīgu piešūšanu. Nevar aizbildināties, ka līdz ar zivju ceļa ierīkošanu aizsprosta ietekme uz vidi beidzas. Vispirms jādomā, vai no aizsprosta var tikt vaļā pavisam, un tikai pēc tam jāmeklē citi risinājumi.”

Upe ar aizsprostu nav pilnvērtīgas mājas dzīvajai radībai.

Foreles ir katra makšķernieka lepnums. Tās atgriežas upēs, kur aizsprostu dēļ nav varējušas dzīvot.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Baltijas jūras aļģes ir ilgtspējīga alternatīva

03.10.2022 NOVADI ZAĻO
NOVADI ZAĻO

   Pērn Eiropas Komisija uzsāka iniciatīvu, kuras mērķis ir palielināt aļģu ražošanu, nodrošināt to patēriņu un veicināt novatorisku produktu radīšanu, un šī ir viena no jomām, kur arī Baltijas valstu zinātnieki aktīvi darbojas. Aplēses liecina, ka 2030. gadā pieprasījums pēc makroaļģēm Eiropā sasniegs 3–9 miljardus eiro vērtību, tās aizvien vairāk izmantos farmācijas un higiēnas produkcijas ražošanā.

Vezumā mēslojums

   Eiropas Savienība turpmāk atbalstīs aļģu nozari, lai tā kļūtu par alternatīvu olbaltumvielu avotu cilvēku un dzīvnieku pārtikas ražošanā. Makroaļģēm nav vajadzīga zeme un mēslošanas līdzekļi, to biomasa piesaista CO2, mazina eitrofikāciju un uzlabo ūdens kvalitāti – šie nosacījumi runā par labu tā dēvētajai zilajai bioekonomikai.
   “Baltijas jūrā mīt dažādas aļģes, zināmākās ir viengadīgās zaļaļģes kladoforas un daudzgadīgās brūnaļģes pūšļu fuki, un sārtaļģes slidenās furcellārijas. Pēdējās visvairāk izskalo Kurzemes jūrmalā, savukārt brūnaļģes un zaļaļģes biežāk sastopamas līča pludmalē. Viengadīgās zaļaļģes jūra intensīvāk atdod vasaras beigās, bet rudens vētras no substrāta spēj noraut arī daudzgadīgo pūšļu fuku un furcellāriju. Aļģes ir nozīmīgi organismi, kam ekosistēmā vairākas lomas, – tās augšanas procesā izmanto ūdenī esošos fosfora un slāpekļa savienojumus, aļģes ir nozīmīga vieta reņģu nārstam, uz tām aug citi organismi, piemēram, jūras zīles,” stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta speciāliste Ieva Bārda.
   Zvejnieku ciemos piekrastē aļģes dēvē par jūrasmēsliem, ko jau izsenis izmantoja lauksaimniecībā, jo tās uzlabo smilšainu augsni. 1937. gadā pēc vairāku molu ierīkošanas rudens aļģu raža bija vidēji 600–800 vezumu katrā vietā. To savākšanā iesaistīja piekrastē saimniekojošus zvejniekus un viņu ģimenes. Tagad, kad piejūras zona kļuvusi par cilvēku vasaras mītņu un rekreācijas vietu, šādi aļģes lieto mazāk.

Želejai un zobupastai

   “Iepazīstoties ar Latvijas Bioekonomikas stratēģiju, pamanījām, ka aļģēm tajā nav atvēlēta pietiekama loma, tāpēc nolēmām pievērsties šī organisma pētīšanai,” skaidro Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta pētnieks Oskars Bikovens. Atklājās, ka Padomju Latvijā no furcellārijām ieguva furcelarānu. Šobrīd tā ir pazīstama pārtikas piedeva E407, ko izmanto, piemēram, želejas konfekšu, zefīru, zobupastas un citu produktu ražošanā. Interesanti, ka furcelarāna ieguve notika nevis piejūras teritorijā, bet vairāk nekā 100 kilometru tālajā kolhozā “Nākotne” Zemgalē. 80. gadu vidū pie Latvijas krastiem notika divu tankkuģu avārija – viens nogrima Ventspilī, otrs – Klaipēdā. Ūdens piesārņojums ar naftas produktiem samazināja furcellāriju audzes. Sekoja 90. gadu ekonomiskā krīze, un ražošanu pārtrauca.
   “Vielas, kas iebiezina produktus, Eiropa iepirka no Āzijas valstīm. Sākoties Otrajam pasaules karam, loģistikas ķēde pārtrūka, un radās vajadzība iebiezinātājus ražot no vietējiem resursiem. Tad dāņu zinātnieki atklāja, ka to var iegūt no furcellārijām. Uzsāka ražošanu, bet drīz vien secināja, ka Dānijas piekrastē aļģu krājumi stipri samazinājušies. Mūsdienās to ražo gan tālajā Ķīnā, gan tepat, kaimiņzemē Igaunijā,” vēsturisko aspektu iezīmē O. Bikovens.

Top vienreizlietojams šķīvis. Eksperimenta labākais sasniegums ir, kad to sastāvā ir 90% aļģu un 10% pārstrādāšanai savākta papīra.

Šķīvīši no aļģēm

   Ievākt un izmantot drīkst tikai no jūras izskalotos augus. Peldsezonā no 15. maija līdz 15. oktobrim pašvaldībām pludmales jāuztur tīras, aļģes tiek savāktas. Ja to neizdara, tad augi sāk gan smakot, gan to izdalītais šķidrums satek atpakaļ jūrā un veicina eitrofikāciju, savukārt vērtīgais dabas materiāls aiziet zudībā.
   “Pasaules pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) rekomendē aļģes žāvēt un izmantot par sauso mēslojumu, bet mūsu klimatiskajos apstākļos tas nav iespējams. Tomēr šobrīd Ukrainas kara dēļ minerālmēslu cenas ļoti pieaugušas, tāpēc šāda alternatīva kādām ekosaimniecībām vai nelielu zemnieku saimniecību īpašniekiem varētu noderēt. Potenciālu saskatām vienreizlietojamo trauku vai dēstu podiņu ražošanā. Eksperimentālā kārtā no aļģēm un makulatūras izgatavojām šķīvīšus. Tajos iespējams izmantot pat 90% aļģu un tikai 10% izlietota papīra,” skaidro pētnieks. Igauņu kolēģi domā, kā izmantot furcellāriju masu, kas paliek pāri pēc furcelarāna iegūšanas.
   Pētniekus interesē arī cita aļģe – pūšļu fuks, no tās var iegūt alginātu. Arī tam piemīt biezinātāja īpašības: “Svaigi izskalotu pūšļu fuku var ēst. Zinu stāstu par kādu krievu zinātnieku ekspedīcijas grupas dalībniekiem, kas vietējos iztaujāja, kur ievākt aļģes. Iedzīvotāji brīnījās, uzzinot, ka zinātnieki tās ēdīs, nevis pētīs. Pēc maltītes pagaršošanas vietējā sieviete sāka raudāt un teica, ka pēckara gados cilvēki varēja izglābties no bada nāves, ja vien būtu zinājuši par aļģes uzturvērtību. Jā, šajos augos ir būtisks minerālvielu un ogļhidrātu daudzums, mikroelementi ir cilvēka organismam viegli uzņemami. Sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitātes speciālistiem noskaidrojām, ka aļģēs esošās vielas uzlabo gremošanas sistēmas darbību.”

Ekstrahēs ar ultraskaņu

   Kā izdaudzinātais Baltijas jūras piesārņojums sader ar makroaļģu izmantošanu? “Samazinoties rūpniecībai, stipri mazāks kļuvis piesārņojums ar smagajiem metāliem, pašlaik tas atbilst normai. Jāapzinās, kādai vajadzībai aļģes izmanto. Protams, zīdaiņu pārtikas ražošanā ir augstākas prasības nekā produktam, kas domāts lauksaimniecībai. Pārbaudot organisko savienojumu klātbūtni makroaļģēs, secinājām, ka arī tie ir normas robežās. Par antibiotiku un pesticīdu klātbūtni arī nav pamata satraukties. Lielākais piesārņojums Baltijas jūrā ir slāpeklis, fosfors un kālijs, ko augi izmanto biomasas pieaudzēšanai. Krastos savācot aļģes un neļaujot tām nonākt atpakaļ ūdenī, tiek veicināta jūras pašattīrīšanās,” stāsta O. Bikovens.
   Liepājas Universitātes profesors Armands Grickus izpētīto ievieš dzīvē. “Esmu liepājnieks no dzimšanas, zinu, kas ir jūrasmēsli, un vienmēr esmu domājis, ko ar tiem varētu pasākt. Zinu, ka no aļģēm iegūtajam ekstraktam ir plašs pielietojums gan kā biezinātājam, gan mitrinātājam – saldējuma, jogurta, kosmētikas ražošanā, tehnisko šķidrumu viskozitātes radīšanai. Aļģu ekstraktam piemīt baktericīdas un, spriežot pēc jaunākajiem pētījumiem, arī pretvēža īpašības.”
   A. Grickus LEADER projektā uzsācis sadarbību ar partneriem Dānijā. Šoruden Liepājas pludmalē vāc furcellārijas. “Darbs nav vienkāršs, tajā gandrīz neiespējami pielietot lauksaimniecībā izmantojamās tehnoloģijas. Piemēram, salmi ir sausi, un tos viegli sagrābt, bet no aļģēm vajag izspiest lieko mitrumu, atbrīvoties no pielipušajām smiltīm. Kad zemūdens augs nonāk skābekļa vidē, tas strauji sadalās, tāpēc svarīgi izžāvēt pēc iespējas ātrāk, lai nesāktu pūt. Savākto ved uz ražotni, mazgā, apžāvē, sasmalcina un ekstrahē. Agrāk ekstrahēšana notika vārot, mēs izmantosim modernāku metodi – ar ultraskaņu. Process noris nevis 100 grādos, bet telpas temperatūrā, kas nodrošina, ka tiek saglabātas pēc iespējas vairāk vērtīgu komponenšu. Domāju, ka želejveida galaprodukts būs vērtīgs, par to interesi jau izrādījuši potenciālie pircēji. Esmu gandarīts, ka aļģes no smakojošām kaudzēm jūras krastā taps par plaši izmantojamu produktu.”

   Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Apaļais jūrasgrundulis kā iespēja

26.09.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

Drīz jau būs 20 gadu, kopš aizvien pieaug Baltijas jūrā pie mūsu krastiem dzīvojošo apaļo jūrasgrunduļu populācija. Šīs sugas zivis kādreiz pamatā dzīvoja Kaspijas, Azovas, Melnās un Marmora jūras ūdeņos, taču mūsdienās izplatījušās arī citur Eiropā un Ziemeļamerikā, kur galvenokārt nonākušas ar kuģu balasta ūdeņiem. Latvijā pirmo reizi apaļais jūrasgrundulis noķerts 2004. gadā. Viss liecina par to, ka ieceļotājs šeit ir uz palikšanu.

 

Ietekmē diezgan būtiski

   “Tam nav oficiāli noteikts invazīvas sugas statuss,” atklāj Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis. Tomēr, viņaprāt, terminoloģija nemaina faktu – svešzemju suga ievērojami ietekmē vietējo Baltijas jūras ekosistēmu un citus tās iemītniekus, tāpēc apzīmējums būtu vietā.
   Dažs spriež, ka otru tik neglītu zivi būs grūti atrast – melna, ar milzu galvu, izvalbītām acīm un biezām lūpām. Turklāt tajā ir vairāk galvas nekā gaļas. Ja gadījies apaļo jūrasgrunduli gan pagatavot, gan garšot, tad jāsecina, ka tas ir labs! Izcepas ātri, gaļa balta, maiga, asaku maz.
   Zvejnieki sarunās min, ka apaļais jūrasgrundulis ir drauds Baltijas jūras reņģēm. Apetīte tam laba, un zivs nesmādē arī citu sugu zivju ikrus un mazuļus. Tomēr viņi no populācijas pieauguma arī iegūst. Sezonā (maijā un jūnijā) visu nozvejoto bez problēmām var pārdot uzpircējiem. No valstīm Baltijas jūras krastos Latvija ir vienīgā, kurā apaļos jūrasgrunduļus zvejo tik lielos apmēros. Pēc BIOR rīcībā esošās informācijas, 2013. gadā nozvejotas aptuveni 25 t šīs sugas zivju, bet 2016. gadā jau 508 t. Savukārt 2018. gads noslēdzās ar rekordu – 1113 t, bet pērn – aptuveni 930 t.

Svešzemnieku vairs neapturēt

   Ikviena invazīvā zivju suga – arī apaļais jūrasgrundulis – nonāk institūta BIOR uzmanības lokā. Tā gaitām pētnieki seko jau kādu laiku. Šogad uzsākts pētījums, kurā iecerēts divu gadu laikā iezīmēt 8000 sugas pārstāvju, lai uzzinātu vairāk par to, kā suga pārvietojas Latvijas piekrastes ūdeņos.
   BIOR pārstāvis I. Putnis teic, ka šī ir tikai daļa no darbiem lielākā projektā “Life Reef”ko institūts īsteno sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi un Latvijas Hidroekoloģijas institūtu. Projekta galvenais mērķis ir jaunu, potenciāli aizsargājamo dabas teritoriju izpēte Baltijas jūrā. Tajā iekļauti arī papilduzdevumi, kas saistīti ar jau esošo aizsargājamo teritoriju novērtēšanu un pasākumu plānu izstrādi to aizsardzības veicināšanai, jo invazīvās sugas klātbūtne ievērojami ietekmē arī šīs ekosistēmas.
   Pirmkārt, zivis ir gana lielas (līdz aptuveni 250 g svarā un 26 cm garumā) un barības ziņā neizvēlīgas – ēd visu, ko atrod, arī citu zivju ikrus un mazuļus. Viena no to iecienītākajām uzkodām ir ziemeļu ēdamgliemene. "Tā ir viena no būtiskām vidi veidojošām sugām," skaidro zinātnieks. Ja apaļais jūrasgrundulis gliemeņu populāciju izēd, teritorijā var novērot dzīvotņu un ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Piedevām svešzemnieki ir agresīvi un teritoriāli – bieži padzen no pašu izraudzītajām dzīvotnēm vietējās sugas. “Kad populācija 2015., 2016. gadā Latvijas piekrastē bija strauji palielinājusies, kolēģi, nosakot apdzīvotības blīvumu, vietām saskaitīja no vienas līdz trīs zivīm uz kvadrātmetru,” stāsta I. Putnis. “Un visai šai biomasai kaut kas jāēd!” Uz jautājumu, vai situāciju var vērtēt kā kritisku, sarunbiedrs atbild: “Kā kurā vietā.” Tā pēdējos gados ir ja ne uzlabojusies, tad noteikti stabilizējusies. Zinātnieks uzsver, ka tad, kad populācija ir jauna, tā strauji attīstās un pieaug. Pēc tam seko lejupslīde un stabilizēšanās.
   Ko darīt, lai apaļo jūrasgrunduli ierobežotu? Vai tas vispār ir iespējams? I. Putnim neesot zināms piemērs pasaulē, kur būtu veiksmīgi izdevies izskaust svešzemju sugu, kas atklājusi sev jaunus ūdeņus, kuros jūtas labi. Apaļais jūrasgrundulis pie mums dzīvo pat ilgāk, nekā norādīts literatūrā, – ne trīs četrus, bet pat septiņus vai astoņus gadus. Turklāt atklātajā jūrā Kurzemes pusē tas izaug lielāks nekā citur, kas, visticamāk, ir saistīts ar labākiem barošanās apstākļiem.

 Nav ēšanas tradīciju

   Lai mazinātu apaļo jūrasgrunduļu ietekmi, vienkāršākais risinājums šķiet tos izzvejot, kas patiesi ir nepieciešams un arī tiek gana veiksmīgi darīts. Tomēr gluži tik vienkārši nav. “Lielākā problēma ir tā, ka, kāpinot nozveju, neizbēgama ir citu vietējo sugu un pat putnu un zīdītāju piezveja,” teic I. Putnis. Viens no iemesliem – zvejas rīkiem, ko izmanto, lai ķertu grunduļus, ir mazs acs izmērs. Tīklos nokļūst arī nelielas mencas, vimbas, plekstes un citas zivis. Tas nav labi no zivju resursu aizsardzības viedokļa.
   Risinājums ir, veicot apsekošanu, noskaidrot, kurās teritorijās ir savairojušies apaļie jūrasgrunduļi un organizēt mērķētu zveju tieši tur. Veicot pētījumu, zinātnieki mēģinās apzināt sugas iecienītākās dzīvotnes. Piemēram, plānots veikt zemūdens filmēšanu, apsekojot dažādus piekrastes zvejas rajonus. Nosakot parametrus, kas apaļajam jūrasgrundulim ir tīkami, var mēģināt analizēt visu piekrasti un prognozēt, kuros rajonos suga būs sastopama vairāk. Tur varētu rekomendēt veikt intensīvāku specializēto zveju.
   “Vienmēr saku, ka zvejas pārvaldība ir kā pulksteņa mehānisms. Tā darbošanās atkarīga no visām iesaistītajām pusēm – politikas veidotājiem, zvejniekiem un pētniekiem, kuriem jādod zinātniskais padoms,” teic BIOR pārstāvis. Lai padomu dotu, vajadzīga objektīva informācija, ko var iegūt sadarbībā ar zvejniekiem. BIOR no viņiem šobrīd gaida ziņas par noķertajiem, iezīmētajiem apaļajiem jūrasgrunduļiem. Baltijas jūrā šobrīd ielaisti jau divi tūkstoši zivju, kam mugurās iešautas zīmītes. Galvenais, kas interesē zinātniekus, ir ģeogrāfija – vieta, kur atkārtoti noķerta katra zivs. To var arī sasaldēt un uzglabāt, lai vēlāk nodotu institūtam bioloģiskai izpētei. Zvejnieki par līdzdalību projektā var saņemt atlīdzību.
   Zināms, ka no mazajām zivīm ražo zivju miltus, lielie nonāk galdā valstīs, kur apaļo jūrasgrunduli pierasts ēst. I. Putnis piekrīt apgalvojumam, ka būtu apsveicami, ja to savā ēdienkartē iekļautu arī Latvijas iedzīvotāji. “Augusta beigās starptautiskā darba grupā Dānijā diskutējam, ka Eiropā kopumā nav grunduļa ēšanas tradīcijas. Viens no izskanējušajiem viedokļiem – zivs veselā veidā neizskatās garšīga,” stāsta I. Putnis. Bet pie filejas bez roku darba netikt, un tad cena vairs nebūs tik pieejama… Tomēr sarunbiedrs tic, ka ir iespējams radīt pieprasītu produktu, kas veicinātu apaļā jūrasgrunduļa patēriņu. Viņaprāt, zivs ļoti labi izskatās kūpināta.

 Zivi cenšas popularizēt

   Lai popularizētu apaļo jūrasgrunduli kā ēdamu un garšīgu zivi, 18. jūnijā uz Grunduļu dienu Liepājā ļaudis aicināja “Liepājas rajona partnerība”. Tās izpilddirektore Inita Ate pastāstīja, ka pasākuma iniciatori bija paši zvejnieki. Lielu daļu lomu viņi agrāk eksportēja arī uz Ukrainu, kur zivij pat uzcelts piemineklis pateicībā par to, ka tā savulaik glāba cilvēkus no bada. Šim eksportam mazinoties, aktuālāka kļuvusi vietējā patēriņa veicināšana. Grunduļu dienā svētku dalībniekus cienāja ar garšīgu zivju zupu un rādīja, kā zivi pagatavot. “Zivs nav liela, tāpēc jāmāk izfilēt,” stāsta I. Ate. Ja to neizdari pareizi, pagatavojamās gaļas ir maz. Šo prasmi demonstrēja Liepājas zivju restorāna "Spīķeris" šefpavāre. Starp citu, sezonā no maija līdz Jāņiem apaļais jūrasgrundulis ir arī restorāna ēdienkartē.
   Tos, kuriem ir interese par grunduli, viņa aicina sociālajos medijos uzmeklēt profilu “Zivju sezona”Tur var noskatīties video, kas gatavots ar mērķi reklamēt zivi un parādīt, kā to labāk ēst. Gan video, gan grunduļu svētki ir projekta “Zivju sezona” aktivitātes.

 Gaļa ir garšīga, bet ēdēji rauc degunus

   Salacgrīvietis Armands Belasiks kioskā tirgo svaigas zivis, kā arī tās kūpina. Viņa ģimenei apaļais jūrasgrundulis garšo, pat bērni labprāt ēd balto, maigo gaļu. Savulaik mēģinājis piedāvāt kūpinātu klientiem, bet viņi rauca degunus. Daudzi, piemēram, runā, kā pirms gadu desmitiem ar gardu muti ēduši lucīšus, ko tagad vairs nevar dabūt... Bet varbūt jāmācās novērtēt to, kas ir? Salacgrīvietis ir skeptisks – latvieši ir konservatīvi, un viņa pieredze liecina, ka ēd tikai to, ko pazīst. “Vienīgi varētu pagatavot konservus,” viņš spriež. Ņemot vērā, ka šobrīd cenas ceļas, samērā lēto zivi cilvēki varētu atļauties. Tas gan arī esot kļuvis dārgāks. Savulaik bija nopērkams par 20 centiem, šogad jau maksājis 40 centus kilogramā, un runā, ka Liepājas pusē pat eiro. Pēc sarunām ar zvejniekiem A. Belasiks zina teikt, ka šis kopumā ir bijis ļoti švaks zvejas gads. Turklāt apaļo jūrasgrunduli daudzi piemin kā vaininieku, zinot, ka svešzemnieks ir ļoti ēdelīgs. Runā, ka tas nesmādē arī ņurņikus (nēģu kāpurus). Tas ir ļoti satraucoši, ņemot vērā, kā Salacgrīvā lepojas ar nēģu zvejas tradīcijām.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Kailgliemežu uzvaras gājiens

20.09.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

 

Foto no DAP arhīva

Spānijas kailgliemezis novērojams no pavasara līdz pat decembrim, ar aktivitātes kulmināciju no jūnija līdz septembrim. Liels izmērā, vidēji sasniedzot 10 centimetrus. Gliemeža krāsa mēdz variēt no oranžas līdz brūnai. Latvijā Spānijas kailgliemezim nav dabisko ienaidnieku.


Tikai retais pēdējos gados būs palaidis garām nenogurstošo dārznieku cīņu ar Spānijas kailgliemezi. Tas Latvijā pirmoreiz konstatēts 2009. gadā Pastendē. Pietika tikai ar dažiem gadiem, lai jaunā un invazīvā suga izplatītos pa visu valsts teritoriju.

   Dabas aizsardzības pārvaldes monitoringa dati liecina, ka visvairāk ziņojumu par privātīpašumā, pašvaldības teritorijā, parkā, pastaigu takā, ezera malā konstatētiem Spānijas kailgliemežiem ir Latvijas centrālajā daļā, Kurzemē, Zemgalē, un speciālisti raksturo, ka vismazāk šī invazīvā suga pašlaik sastopama Latgalē, minot, ka "varbūt mazāk novērojumu, varbūt dārzos mazāk stādīti podotie, ievestie svešzemju augi". Tomēr speciālistu sliktākā prognoze ir tā, ka kailgliemezi Latvijā izskaust pilnībā vairs nav iespējams. Skaitliski indivīdus var mazināt un censties sadzīvot.

Kurzemnieki rīkojas aktīvi

   Vides eksperti norāda: ja īpašumā tikko pamana Spānijas kailgliemezi, tad vēl var iespēt ar invazīvo sugu cīnīties. Mehāniski katrs indivīds ir jānolasa un jāiznīcina. Vien svarīgi, lai kaimiņi to dara kopā. Ja viens cenšas invazīvo sugu apturēt, bet otrs neliekas ne zinis, tad nebūs paliekoša rezultāta. Kailgliemezis pārvietojas, un kaitīgais dārzu, parku un ezermalu iemītnieks to dara visai ātri.
   Augusta vidū Talsos notika pirmā publiskā kailgliemežu lasīšanas talka. Par šo aktivitāti ziņoja vairāki mediji. Talsu novads šogad aktīvāk iesaistās cīņā ar kailgliemežiem – pirmo reizi piecās publiskās teritorijās Talsu pilsētā izmantoti ķīmiskie līdzekļi, un, lai gan rezultāti ir acīmredzami, ar to nav pietiekami. Tāpēc, tumsai iestājoties, kad kailgliemeži ir visaktīvākie, talsenieki devās pirmajā publiskajā kailgliemežu lasīšanas talkā. Talsos Vilkmuižas ezera apkārtne ir Spānijas kailgliemežu iecienīta vieta – mitra un ēnaina. Šī ir viena no piecām teritorijām, kas šovasar apstrādāta ar limacīdiem. Pašvaldība secinājusi, ka metode ir resursu ietilpīga un daļēji efektīva, tāpēc jākombinē ar citām metodēm. Un par efektīvu tiek atzīta lasīšana ar rokām. Talsos talkas laikā pāris stundās salasīti vismaz 20 litri kailgliemežu.
   "Aicinām ikvienu piedalīties brīvprātīgajā kustībā pret Spānijas kailgliemezi un pievienoties nākamajās lasīšanas talkās," teikts Talsu novada pašvaldības informācijā. Talsos arī apsver iespēju, ka entuziasti, kas grib vismaz ierobežot kailgliemeža invāziju, varētu apvienoties iknedēļas kailgliemežu lasīšanas klubiņā.
   Salasītie gliemeži tiek mehāniski iznīcināti: pelde sālsūdenī, duršana uz mietiņiem, pārraušana uz pusēm. Izklausās drastiski, bet ar invazīvu sugu citādi nevar. Arī vides speciālisti uzsvēruši, ka katrs indivīds ir jāiznīcina.

Lien pat promenādē

   Tas ir Valmieras centrā, vietējo un pilsētas viesu iecienītā pastaigu un atpūtas vietā. Promenāde ir apkārt Dzirnavu ezeriņam, un mitrā vieta, leknā zāle un apstādījumi tīk Spānijas kailgliemezim. Saulainā, karstā laikā bezmugurkaulnieku uz ietvēm nesastapt, bet agrās rīta, vakara stundās, kad vēsāks un mitrāks, var pamanīt kailgliemežu bariņus.
   Pirmoreiz 2018. gada vasarā pašvaldības sabiedriskās attiecības un mediji informēja par Spānijas kailgliemeža invāziju Valmierā un sekoja vairāki Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistu padomi, ieteikumi, kā rīkoties, ja Spānijas kailgliemezis konstatēts privātīpašumos.
   Parunājot ar valmieriešiem, kuru pārziņā mazdārziņš, diemžēl katrs pateiks, ka šo invazīvo sugu savā īpašumā redzējis.
   "No rīta devos izkārt veļu. Mums zāliens, kurā plaši mārpuķīšu laukumi. Tur laikam mitruma vairāk, jo pāris lielus kailgliemežus un vismaz desmit mazākus varēja salasīt tieši tur," tā mazdārziņa saimniece Ilze Burkānciemā, kas ir viens no privātmāju rajoniem Valmierā. Citā mazdārziņā saimniece šķendējās, ka kailgliemeži nograuzuši prāvu ķirbi, atstājot vien tā mīkstumu stādītājiem. Ir privātmāju īpašnieki, kas pirmoreiz savā dzīvesvietā kailgliemežus pamanījuši zem pavasarī atvestās malkas kaudzes, jo tur pieturas mitrums, bet kāda sieviete bijusi pārliecināta, ka Spānijas kailgliemeža viņas saimniecībā vēl nav, bet tos atradusi, pārvietojot bērniem uzlikto peldbaseinu.
   Invazīvā suga Valmierā ir un turpina savu uzvaras gājienu. Katrs, kurš īpašumā gliemežus pamana, tos salasa un piebeidz. Viens pārkniebjot, cits iemetot sālī. Lai lasītu kailgliemežus, kas vairojas Dzirnavu ezeriņa krastā, iespējams, vienīgā izeja būtu brīvprātīgo talka. Pagaidām nav pašvaldības aicinājuma tādā piedalīties.
   "Kailgliemeži jālasa ar rokām. Būtu jāorganizē pieaugušie, būtu vajadzīgas darba rokas, kas to dara, jo nevar pieaicināt skolēnus palīgos. Es atceros, ka mudinājām glābt aizsargājamās sugas, piemēram, krupjus, lūdzot bērnus tos pieskatīt, nonest no ceļa, lai izglābtu, bet mēs nevaram uzrunāt skolēnus, lai lasa gliemežus, kuri būs jāiznīcina. Paliels dzīvnieks tomēr. Tā ir sensitīva lieta," tā Valmieras novada pašvaldības Dabas resursu pārvaldības nodaļas vadītāja Iveta Ence, piebilstot, ka pagaidām nav diskutēts par to, kā jautājumu risināt.
   "Es nenoliedzu, ka tā ir problēma un to noteikti nāksies risināt, bet pagaidām nevienā teikumā nevaru lielīties ar to, ka mums būtu plāns, vai esam kaut ko gatavi darīt. Domāju, ka jādiskutē, jāpiesaista arī eksperti, mums vajadzētu Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistu ieteikumus, kā darīt labāk, prasmīgāk, jo kaut ko paveikt uz savu roku diez vai ir jēgpilni," tā I. Ence, piebilstot, ka Spānijas kailgliemeži nav vienīgā suga, kas traucē iedzīvotāju labsajūtai un darbībai. Valmieras novadā esot sūdzības par nesakārtotām teritorijām ar latvāņiem, zeltslotiņām, arī lupīnām. Tāpat iedzīvotājiem traucē, ka kaijas ir apsēdušas pilsētas daudzdzīvokļu namu jumtu kores.
   "Mēs jau nešausim kaijas, bet arī ir jāmeklē izskaidrojums, ko un kā pareizāk darīt, lai šo putnu pilsētā būtu nevis vairāk, bet mazāk. Mēs neesam piejūras pilsēta, bet putni ir savairojušies un iedzīvotājiem traucē," teic pašvaldības amatpersona.

Kaitīgs dabai un saimnieciskajai darbībai

   Spānijas kailgliemezis ir viena no jaunākajām invazīvajām sugām Latvijā.
   Invazīvajām sugām var vajadzēt pat 100 gadus, lai pielāgotos kādai teritorijai, bet Spānijas kailgliemezim nevajadzēja pat desmit gadus, lai būtu spēcīgi invazīvs. Kailgliemezis tika ievests un joprojām tiek ievests ar podotajiem stādiem, augsni. Būvgruži, atkritumi ir veids, kā kailgliemezis ceļo pa tuvākajām teritorijām, bet no ārvalstīm ar stādiem podos. "Ievedot savā saimniecībā, mazdārziņā šo sugu, no viņa vaļā tikt būtībā ir neiespējami," norāda arī Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE IP LatViaNature invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska, piebilstot, ka, izvēloties dekoratīvos augus stādījumiem, ainaviskas vides veidošanai, ir visas iespējas pašlaik piemeklēt Latvijas stādaudzētavās sarūpēto. Iegādājoties Latvijā audzēto, būs iespējams arī iegūt vairāk ziņu par auga īpašībām. Iepērkoties lielveikalos vai internetā, šīs ziņas būs skopākas, un neviens arī nevarēs zināt, vai augsnē, kurā jau ieaudzies košais stāds, nav maza kailgliemeža vai simtiem indivīda izdētu oliņu.
   Spānijas kailgliemezi kā invazīvu sugu raksturo divas pamatdarbības: ēst un vairoties. Gadā viens indivīds izdēj līdz 500 olām. No viena rodas 500 jauni gliemeži, kas izaug garumā vidēji līdz 10 centimetriem, un visi viņi metas ēst augu barību, citus bezmugurkaulniekus.
   "Kāpēc kailgliemezis tik ļoti uzmanības centrā? Kailgliemezis ļoti kaitē privātīpašumam, mazdārziņam, jo tur viņš jūtas kā restorānā. Apēd kāpostus, salātus, gurķus un zemenes desertā. Tāpēc viņš dzīvo tuvu cilvēkam, jo tur viņam vieglāk izdzīvot. Savvaļā graudzāļu laukā viņam klātos grūtāk," skaidro eksperte.
   Spānijas kailgliemezis ir invazīvs daudzās Eiropas valstīs. Vācijā, ja īpašumā ir Spānijas kailgliemezis, tad īpašuma vērtība būtiski krītas un būtisks kaitējums tiek nodarīts ražotājiem. Zviedrijā, Norvēģijā zemeņu audzētāji pērn bijuši panikā, jo lielu daļu ražas, tātad arī plānoto ienākumu, iznīcinājuši kailgliemeži.

Aicina ziņot par izplatību

   Pirms dažiem gadiem, kad Spānijas kailgliemežu uzvaras gājiens turpinājies un vajadzējis izsekot tā izplatības dinamikai, Dabas aizsardzības pārvalde izveidojusi e-pasta adresi, lai iedzīvotāji rakstītu, kur no jauna manījuši šo invazīvo radījumu. Cilvēku atsaucība bijusi liela. Tagad parasts e-pasts pārtapis interneta vietnē un mobilajā lietotnē "Invazīvo sugu pārvaldnieks". Tajā ievietots 50 nozīmīgāko sugu saraksts: invazīvie augi un dzīvnieki, tur pieejami fakti par katru sugu, īss to apraksts, arī attēli, lai vieglāk sugu atpazīt. Pārvaldniekā rodama informācija par to, kurās teritorijās invazīvā suga visplašāk izplatīta, iedzīvotāji var aplūkot, vai suga sastopama viņu novadā vai kaimiņos.
   "Ja cilvēki mums paziņo, kur invazīvo sugu sastapuši, pamanījuši pirmoreiz, tad tas vēl ir brīdis, kad rīkoties. Izejas dati ir mūsu atslēgas vārds. Ja noķeram izplatības sākumu, tad varam zvanīt trauksmes zvanus, mudināt tikt ar invazīvās sugas aizsākumiem teritorijā galā. Ja šo posmu palaižam garām, nerīkojamies, tad, kā jau iepriekš tika minēts, dažu sugu invāzija Latvijā ir ļoti strauja," norāda Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Neuzvaramais Sosnovska latvānis

19.09.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Sosnovska latvānis uzskatāms par bīstamāko invazīvo sugu Latvijā, un gadu gaitā tā izplatība strauji pieaugusi, lielākoties nekoptās zemes platībās un grāvjos. Lielu uzmanību latvāņa izpētei un apkarošanas pasākumiem pievērš Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) speciālisti, atsaucoties uz negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un valsts ekonomiku. Valstī uzmērītā ar latvāni invadētā teritorija sasniegusi jau 10 946 ha platību un ar piecdesmito gadu sākumā ievesto perspektīvo lopbarības augu nu jācīnās visiem iespējamiem līdzekļiem.

Latvāņu ziedi sakārtoti čemurā, kura diametrs var būt pat 50 centimetri.

Nenogurstoši mēģina apturēt

   VAAD speciālisti skaidro, ka latvāņu ierobežošanas pasākumi jāveic regulāri, jāapbruņojas ar lielu pacietību un jāievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības. Izsmeļoša informācija par dažādām šo augu apkarošanas metodēm atrodama dienesta mājaslapā. Izmantot var mehāniskos, bioloģiskos un ķīmiskos ierobežošanas paņēmienus. Atkarībā no iespējām tos var kombinēt vai arī lietot atsevišķi.
   Mehāniskā apkarošana ietver ziedkopas vai čemura ar zaļajām sēklām nogriešanu, galvenās ziedkopas izduršanu ar lāpstu, teritorijas noklāšanu ar gaismas necaurlaidīgu plēvi vai mulču, arī nopļaušanu, tāpat augsnes apstrādi. Tieši pēdējo speciālisti atzīst par vienu no efektīvākajiem paņēmieniem. Izmantojot lieljaudas tehniku, augsnes apstrāde darbojas kompleksi – nogriež un sasmalcina ilgi augušo latvāņu saknes, iestrādā latvāni augsnē, kā arī regulāri iznīcina jaunos latvāņa dīgstus.
   Ķīmisko ierobežošanu var veikt, izmantojot Latvijas Republikas augu aizsardzības līdzekļu reģistrā iekļautos herbicīdus, bet bioloģisko – ar noganīšanu vai ierobežošanu ar zaļmēslojumu vai citiem augiem. Tomēr visefektīvākās ir bioloģisko, mehānisko un ķīmisko metožu un paņēmienu kombinācijas, kas papildina cita citu un nav atdalāmas vai lietojamas atsevišķi.
   VAAD Augu karantīnas departamenta vecākā inspektore Astra Garkāje norāda, ka rezultāti cīņā ar latvāņiem atkarīgi no mums pašiem un sev vēlamās dzīves kvalitātes nodrošināšanas. "Vietās, kur tiek veikti ierobežošanas pasākumi, rezultāti jau ir redzami. Turpretī novārtā atstātajās teritorijās latvānis iet savā uzvaras gājienā. Bez cilvēka iejaukšanās bīstamais augs aizvien turpinās izplesties," apgalvo speciāliste.

   Veicot latvāņu ķīmisko ierobežošanu, jāievēro drošības pasākumi – jāizmanto ūdensnecaurlaidīgs aizsargtērps, aizsargcimdi, zābaki, sejas aizsargmaska vai aizsargbrilles. Līdzi jābūt ūdens traukam, un pēc ierobežošanas veikšanas ar ūdeni jānoskalo darba aizsardzības līdzekļi un darbarīki.

Zemes īpašnieka atbildība

   No latvāņa kaitīgās ietekmes visvairāk cieš privātīpašnieki, kuru teritorijā iemitinājies nelūgtais viesis. Zemes īpašniekam jāuzņemas atbildība par sev piederošo platību, kā arī nedrīkst pieļaut auga turpmāku izplatīšanos.
   Situācija tiek kontrolēta atbilstoši Ministru kabineta 2008. gada 14. jūlija noteikumiem Nr. 559 "Invazīvās augu sugas – Sosnovska latvāņa – izplatības ierobežošanas noteikumi". Tie paredz, ka gadījumā, ja personai piederošajā zemes vienībā ir konstatēts latvānis ar izveidojušos ziedkopu, tiek uzskatīts, ka tā izplatības ierobežošanas pasākumi nav veikti. Savukārt "Augu aizsardzības likumā" noteikts, ka par latvāņa izplatības ierobežošanas pasākumu neīstenošanu ir paredzēta administratīvā atbildība. Un atbildīgs par latvāņa izplatības ierobežošanas pasākumu īstenošanu ir zemes īpašnieks vai valdītājs.
   Kā ar šo likuma normu ievērošanu veicas ikdienā? Limbažu novada Pašvaldības policijas priekšnieks Raivis Galītis pastāsta: "Gadījumos, kad konstatējam pārkāpumu, īpašniekam tiek sagatavots un nosūtīts paziņojums, dodot laiku ierobežot latvāņa izplatību. Līdz augusta sākumam bija nosūtīti 14 paziņojumi, informējot, ka netiek veikti latvāņa izplatības ierobežošanas pasākumi personai piederošajā īpašumā." Viņš aicina iedzīvotājus ziņot par teritorijām, kas invadētas ar latvāni. Limbažu novadā ir vietas, kur situācija ir uzlabojusies, jo lauki tiek regulāri apstrādāti. Grūtāk iet tiem, kuru zeme atrodas ūdens tuvumā un nav iespējams izmantot ķīmisko auga apkarošanas metodi. R. Galītis norāda, ka atbildība jāuzņemas ne tikai par savu īpašumu, bet arī to, lai indīgais augs neizplatās un nepārņem kaimiņos esošās teritorijas.
   Ar šādu blakus esošā zemes īpašnieka bezatbildību saskāries Sandis Birkenbergs, kura ģimenes īpašums atrodas Limbažu novadā netālu no Vitrupes. "Zemi nopirkām pirms pieciem gadiem, latvāņi parādījās pēc kāda laika. Visticamāk, ka indīgais augs mūsu teritorijā nonāca no blakus esošā zemes gabala, kur latvāņu augšana netika ierobežota. Kopējā zemes platība mums ir 15 ha, "svešzemnieki" aizņem nepilnu hektāru," stāsta īpašnieks. Cīņa ar indīgajiem augiem turpinoties jau vairākus gadus. Pavasarī izmanto apsmidzināšanu, bet vasaras otrajā pusē, tiklīdz parādās ziedkopas, cenšas tās iznīcināt. Blakus īpašumam atrodas upe un, izmantojot smidzinātājus, jāskatās, lai netiktu nodarīts ļaunums dabai. S. Birkenbergs norāda, ka šo indīgo augu sakņu sistēma ir diezgan spēcīga, tādēļ cīņa ar tiem, visticamāk, turpināsies vēl vairākus gadus. "Sākumā īsti nesapratām, kā rīkoties, jo internetā informācija ir pieejama, bet skaidras norādes, ko un kā darīt, tomēr grūti atrast. Mūspusē situāciju kontrolē Pašvaldības policija, kas latvāņu ziedēšanas laikā veic apsekošanas un pārbaudes. Ir gadījies, ka laikus nepaspējām reaģēt un saņēmām brīdinājumu. Jācer, ka tuvāko gadu laikā, veicot visus ierobežošanas pasākumus, no indīgā auga izdosies atbrīvoties," par situāciju pastāstīja S. Birkenbergs.

Joprojām jābrīdina par bīstamību

   A. Garkāje pastāsta, ka dienests diezgan daudz strādā, lai cilvēki augu ne tikai atpazītu, bet būtu informēti par tā bīstamību. "Šogad sarīkojām pirmo tiešsaistes semināru sociālajā vietnē Facebook. Regulāri sadarbojamies ar pašvaldībām, tāpat iesaistāmies dažādu izglītojošu pasākumu organizēšanā. Starptautiskā augu veselības gada laikā viens no tādiem bija velobrauciens ar invazīvo sugu, tai skaitā latvāņu, iepazīšanu. Cenšamies, lai informācija būtu pieejama iespējami plašākai sabiedrības daļai," informē speciāliste.
   Viņa uzsver, ka ārēji iespaidīgais un ziediem bagātais latvānis apdraud ne tikai citus augus, bet var radīt nopietnas veselības problēmas. Auga šūnsulai saskaroties ar ādu, ultravioleto staru ietekmē veidojas apdegumi. Tos rada aktīvās vielas furokumarīni, kas sarauj olbaltumvielu DNS un iznīcina šūnas. Audu bojājumi atgādina apdegumus, kas sākumā var palikt nepamanāmi un parādīties tikai pēc vairākām stundām.
   Saskare ar latvāņa šūnsulu var būt gan tieša, gan netieša – caur apģērbu, bet karstā un saulainā laikā arī ar tvaikiem. Īpaši jāuzmanās cilvēkiem, kuri ir alerģiski vai jutīgi, jo sliktu pašsajūtu un veselības traucējumus mēdz izraisīt arī latvāņa specifiskā smarža.

Kā rīkoties, ja saskare ar indīgo auga šūnsulu tomēr notikusi? Lai attīrītu ādu no latvāņa sulas, speciālisti iesaka skarto vietu mazgāt ar ūdeni un ziepēm aptuveni 15 minūtes. Tāpat jāņem vērā, ka pēc saskarsmes ar augu no saules stariem jāizvairās līdz pat trim diennaktīm. Gadījumos, kad parādījušās čūlas un apdegumi ir lieli, nepieciešams vērsties pie ārsta.

UZZIŅAI

Sosnovska latvānis (Heracleum sosnovskyi Manden)

  • Latvijā ievests no Kaukāza republikām.
  • Daudzgadīgs monokarps augs, kas uzzied, nogatavina sēklas un aiziet bojā.
  • Labvēlīgos laikapstākļos var ziedēt no jūnija līdz augustam.
  • Garais veģetācijas periods un sēklu daudzums nodrošina sekmīgu vairošanos.
  • Augsnē atrodamo sēklu skaits uz 1 m² var sasniegt 12 000.
  • Sēklu dīgtspēja saglabājas 3–6 gadus.
  • Augs ziemā bez sniega spēj izturēt –25°C, bet zem sniega segas pat –45°C.

SKAITĻI

Latvāņu izplatība Latvijā

  • Latgalē 2491,71 ha,
  • Vidzemē 4786,68 ha,
  • Zemgalē 953,92 ha,
  • Kurzemē 945,40 ha,
  • Rīgas reģionā 1768,34 ha.

Avots: No 2006. līdz 2021. gada rudenim veiktie mērījumi

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Invāzija bieži ir NEAPTURAMA

06.09.2022 NOVADI ZAĻO

   “Nereti paši cilvēki, it kā negribot neko sliktu, var nodarīt uz gadu simtiem paliekošu kaitējumu dabai,” skaidrojot situāciju ar invazīvo sugu izplatību Latvijā, saka Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) LIFE IP LatViaNature invazīvo sugu eksperte SANTA RUTKOVSKA. Ar viņu runājām par to, kuras ir tās sugas Latvijā, kas savas invazitātes dēļ jau rada milzīgas problēmas, un vai ir vēl iespējas kādu invāziju apturēt.


   “Vislabākā cīņa ar invazīvajām sugām ir tās neaudzēt, neieviest, neturēt. Tā vislētākā un efektīvākā metode,” skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE IP LatViaNature invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska.

– Ko saprotam ar “invazīvajām sugām”?
   – Invazīva suga var būt jebkura veida dzīvs organisms – augs, kukainis, zivs, sēne, baktērija vai pat organisma sēklas. Birku “invazīvs” parasti piešķir tām svešzemju sugām, kuras, nonākot jaunās dzīvesvietās, var sākt strauji vairoties, agresīvi izplatīties, nomākt vietējās sugas un apdraudēt ekosistēmas. Tās var nodarīt kaitējumu gan dabai, gan cilvēkiem.
   Ja var salikt vienkopus pilnīgi visas Latvijas sugas, tad apmēram viena trešdaļa no visām ir svešzemju sugas. To nosaukums jau liecina, ka dabiskais izplatības areāls atrodas svešās zemēs, nevis Latvijā.
   Svešzemju sugas uz Latviju atnāk dažādos ceļos: ar upju straumēm, vēju, dzīvnieku palīdzību, ievestas. Svešzemju sugas ir ļoti dažādas. Ir ļoti daudz dekoratīvu sugu, kam, piemēram, vajag atbalstu, lai suga izdzīvotu mūsmājās. Piemēram, dālijas mēs katru gadu rudenī izrokam, nesam pagrabā, pārzieminām un pavasarī stādām laukā, un ir daudzas dzīvnieku sugas, par kurām līdzīgi gādājam. Bet invazīvās sugas ir apmēram 10% liela šo svešzemju sugu grupa, kurām cilvēka palīdzība nav vajadzīga. Tās lieliski iztiek savvaļā bez mums. Un šīs sugas ir tās, kas ātri vairojas. Tās ir arī lielākas augumā, augi veido blīvas monoaudzes, šie dzīvnieki ir ātrāki, ēdelīgāki – konkurē par barības resursiem ar citiem augiem un dzīvniekiem. Visbiežāk invazīvās sugas ir bez dabiskiem ienaidniekiem un ir izturīgas, var pārnēsāt dažādus parazītus un slimības. Invazīvās sugas ir mazāk prasīgas pret augšanas apstākļiem un dzīvesvietu, jo vieglāk visam pielāgojas. Viss minētais ir košs īpašību kopums, kas invazīvajai sugai palīdz izspiest vietējās sugas no tām ierastās vides, jo spēcīgākais dzīvo, kā tam ērtāk un labvēlīgāk.

– Kad Latvijā invazīvajām sugām sāka pievērst īpašu vērību?
   – Invazīvajām sugām uzmanību pievēršam pēdējos gadu desmitos, jo iepriekš izpausmes nebija tik nozīmīgas. Nozīmīgs faktors, kas redzējumu mainīja, – klimata pārmaiņas. Arī Latvijā. Ziemas kļūst maigākas, un daudzas sugas, kas nevarēja pašas pārziemot, šobrīd var. Ja sugai ir šis invazīvais raksturs, tad tas var izpausties. Kā jau norādīju, tad problēma tiešām ir aktualizēta pēdējās desmitgadēs, un 2014. gadā ES mērogā ir pieņemta invazīvo sugu regula. Mums kā ES dalībvalstij ir saistoši regulas noteikumi un prasības. Būtiskais: pašreiz šajā regulā ir iekļautas 88 sugas.
   Vēl svarīgāk, ka daļa no šīm sugām ES vēl nebūt nav sastopamas, bet ir iekļautas sarakstā ar preventīvu nozīmi. Jo doma ir tāda: ja šī suga izrāda invazīvu raksturu citā pasaules daļā vai kontinentā un pie mums ir līdzīgi klimatiskie apstākļi, tad nav jāgaida, kad suga atradīs ceļu, kā atnākt un ieviesties. Regula dod zaļo gaismu izskaust katru tajā iekļauto invazīvo sugu, tiklīdz tā parādās. Un šī ir absolūti pareiza rīcība.

   – Ir augi, dzīvnieki, kurus katrs minēs, – latvānis, zeltslotiņas, kailgliemeži. Vai ar šo sugu iz­skaušanu esam stipri nokavējuši?
   – Ar daudzām invazīvām sugām Latvijā, arī Eiropā, esam nokavējuši. Invazīvajām sugām ir invāzijas līkne, ja tā var iedomāties: visātrāk un visvienkāršāk ar tām var tikt galā tad, kad sastopami atsevišķi indivīdi. Bet sabiedrība tajā brīdī par šo jauno augu vai dzīvnieku tā nedomā. Drīzāk saka: cik interesants, skaists, rets! Zinātnieki ir tie, kas zvana trauksmes zvanus. Sabiedrība par invazīvo sugu sāk uztraukties, kad tā kļūst traucējoša, kad ietekme jūtama un redzama. Cīnīties jau joprojām var ar Sosnovska latvāni, ar Kanādas zeltgalvīti, ar Spānijas kailgliemezi, bet lokālās teritorijās. Domāju, ka savvaļā, valstī kopumā, jā, cīņa ir nokavēta.

– Ja kādas sugas invāzija kļūst par problēmu, vai iespējama valstiska rīcība?
   – Redziet, Latvijas normatīvajos aktos (Ministru kabineta 30.06.2008. noteikumos Nr. 468 “Invazīvo augu sugu saraksts”) ir iekļauta tikai viena suga – Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi). Un tieši tāpēc cīņa ar latvāņiem notiek intensīvāk, mērķtiecīgāk, jo tas nozīmē, ka secīgi arī pašvaldības var rīkoties, var mudināt latvāņus apkarot privātajā teritorijā, var piesaistīt resursus, lai darbi sekmētos. Sanāk, ka pārējo invazīvo sugu kopīga apkarošana ir kā labās gribas parādīšana. Bet šīs sugas ir, un tās izskaust, domāju, vairs neizdosies.

– Ko dabas pasaule fiziski un acīmredzami zaudē konkrētu augu invāzijas dēļ?
   – Zudība ir tieša. Iedomājamies, ka mums ir dabīgā pļava, jāņuzāļu pļava. Visu vasaru varam meklēt kaut ko ziedošu, plūkt pušķī, sapīt vainagu. Varam iebrist pļavā un dabūt šo dažādību. Ja šādā pļavā ieviešas invazīvā suga, un vienalga, vai tā ir Kanādas zeltgalvīte, lupīna, jā, arī lupīna, vai sprigane, šīs invazīvās augu sugas veido monostruktūru. Un tagad, kad zeltgalve zied, var redzēt – plaši dzelteni lauki. Invazīvās sugas ātrāk vairojas, agresīvāk izplatās, tās izspiež vietējās sugas. Un izspiež arī retās un aizsargājamās, kas līdz tam šajās bagātajās pļavās augušas.
   Pļavas var salīdzināt ar debesskrāpi, kur katrā dzīvoklītī dzīvo kāda suga. Kāds tārpiņš, taurenis, bites, zaķi, stirnas. Jo daudzveidīgāka vide, jo vairāk sugu, kas iekļāvušās, pielāgojušās. Ja ienāk invazīvā suga, tad ir viena liela privātmāja, un šī suga tur plešas un vairojas viena pati. Un šī patiešām ir liela problēma.

– Ko cilvēki dara nepareizi? Vai arī sabiedrība ievazā sugas Latvijā, kas vēlāk var nodarīt lielu kaitējumu?
   – Neapzināti tiek izdarītas kļūdas. Iepatīkas, un ņemam līdzi! Šis tiešām ir ceļš, kā nokļūst pie mums arī invazīvās sugas, jo tās pirms gadiem un gadu desmitiem pie mums ievestas tāpat kādu it kā labu sugu īpašību dēļ: tās ir dekoratīvas, kā augļu kultūra, kā lopbarības kultūra, kā zemes erozijas pretsuga, kā medījumu sugas, kā mīļdzīvnieki. Un cilvēki šādi turpina rīkoties: vedu, pasūtu, pērku, sēju. Vienkāršākais, ko vajadzētu pirms šāda soļa vismaz izdarīt: iegūglējiet, ierakstiet auga nosaukumu un ierakstiet blakus “invazīvs”! Ja tāda citā reģionā būs šīs sugas daba, tas noteikti tiks norādīts. Un tad nevediet, nepasūtiet, nepērciet! Interneta veikalos arī var pasūtīt. Viss liekas košs, skaists, un gribas iesēt, ieaudzēt. Interneta sūtījumus neviens nekontrolē. Ja vedīsiet pāri ārējām robežām, tad vēl kaut kāda kontrole varētu tikt piemērota, bet, ja no Eiropas, ja no ES valstīm, tad neviens nepārbaudīs. Šī nekontrole ir problēma visā Eiropā, visā ES līmenī. Tā nav tikai mūsu problēma.

– Jūs teicāt, ka ir kāds košs piemērs, kas parāda, ka cilvēki uzvedību nemaina, ka sākotnēji rīcība šķiet simpātiska, bet vēlāk ar problēmu ne tikai valstī, bet veselā kontinentā cīnās gadsimtiem ilgi.
   – Jā, stāsts ir par Eiropas trusi Austrālijā. Austrālija bija Lielbritānijas kolonija, briti, cenšoties paplašināt savu medību bāzi, 18. gadsimtā aizveda uz kontinentu trušus. Trušiem tur ļoti iepatikās, jo Austrālijā nav savvaļas plēsēju: nav vilku, lapsu, kas viņus izķer. Patika klimatiskie apstākļi, augu valsts plaša. Un joprojām truši Austrālijā ir smaga dabas problēma, lauksaimnieku problēma. Viņi rok alas, ir milzīgs augsnes erozijas risks. Viņu ir daudz, viņi konkurē par barības resursiem ar vietējām sugām, un cīņa notiek ik dienas, un tā turpinās gadu desmitiem, gadu simtiem. Tas ir ļoti sarežģīti. Un savvaļā, plašā kontinenta teritorijā šī cīņa arī būtībā ir zaudēta.

Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Ārvalstu velotūristus vēl nevilinām

22.08.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Pagājuši jau desmit gadi, kopš Vidzemes Tūrisma asociācija uzņēmās velozīmju piešķiršanas un koordinācijas funkcijas Latvijā veidotajiem velomaršrutiem. Pirms vienotās numerācijas ieviešanas nereti veidojās situācija, ka tā bieži vien pārklājās, radot apjukumu vietējiem un ārvalstu tūristiem. Tāpēc tika nolemts, ka katrs maršruts tiks marķēts ar individuālu numuru, ko piešķir viena organizācija.

Latvijā ir apmēram 160 dažādas nozīmes velotūrisma maršrutu.

Pārbaudījums – grantētie ceļi

   Jānis Sijāts no Vidzemes Tūrisma asociācijas stāsta, ka kopumā valstī ir aptuveni 160 velomaršrutu. Ir trīs EuroVelo maršruti: EuroVelo 10, kas ved apkārt Baltijas jūrai; EuroVelo 13 – maršruts “Dzelzs priekškars” un EuroVelo 11, ko sauc par Austrumeiropas velomaršrutu. Tad ir daži nacionālie maršruti, kā pirmais tika izveidots “LatEst”, kas ved cauri divām valstīm – Latvijai un Igaunijai – ar kopējo maršruta garumu 1296 kilometri. Ir vairāki reģionālie maršruti, bet visvairāk ir vietējo, aptuveni 150 maršrutu.
   “Ārvalstu velotūristi pirms došanās uz kādu valsti vispirms skatās, vai te ir kaut kas no EuroVelo? Vietējie maršruti viņus ne pārāk interesē, jo tie jau ir visur, viņiem svarīgi, lai ir šie lielie piedāvājumu. Ja ir, tad var runāt tālāk,” stāsta J. Sijāts. Taču tālākās runas ļoti bieži apraujas, kad nonāk līdz veloceļu infrastruktūrai. Lai izveidotu velotūrisma maršrutu, to sertificētu un iegūtu numuru, jāievēro dažas galvenās prasības. Drošība, serviss, kur ietilpst naktsmītnes, ēdināšana, nosacījums, vai maršrutā notiek kādi lieli pasākumi, svētki, un, protams, infrastruktūra, kāds ceļa segums.
   “Pateicoties igauņu prasībai, EuroVelo apzīmējumos tika ielikti grantēti ceļi, jo Eiropā tādu tikpat kā vairs nav, un eiropieši pat nesaprata, kāpēc vēl tas vajadzīgs? Bet tieši šis ir ļoti būtisks mīnuss ārvalstu velotūristu piesaistei, tieši grantētie ceļi viņus atbaida visvairāk. Vietējie pie tādiem pieraduši, bet ārzemniekiem tās ir mocības. Viņi atsauksmēs tā arī norāda, vienreiz izbraucu, otrreiz nekad, un citiem neieteikšu. Un var tur censties uzlabot, piedāvāt nezin ko, vilciens jau būs aizgājis," skaidro J. Sijāts.

Miljoni aizplūst garām

   Tūrisma finanšu dati par Eiropu rāda, ka velotūrisms ir finansiāli jaudīgāks nekā kruīzu bizness. Taču tas ir citur, ne Latvijā, kur līdz tam vēl tālu, kamēr citviet tas kuģis pled arvien tālāk. J. Sijāts norāda, ka katrs ieguldītais eiro atpakaļ dod desmit eiro, un citās valstīs to sapratuši: “Mēs zaudējam miljonus. Lietuvas posms no Klaipēdas, caur kuras ostu Baltijā ierodas ļoti daudz velotūristu, ar katru gadu arvien uzlabojas, lietuvieši plāno atjaunot veloceliņu Kuršu kāpā, izbūvēt veloceliņu līdz Latvijai, un viss... Viņi nesatraucas, ka mums te nekas nenotiek, pat labāk, jo velotūristi paliek Lietuvā. Atbrauc līdz robežai, redz, ka tālāk nekādas infrastruktūras nav, un brauc atpakaļ.”
   Vidzemes Tūrisma asociācijā ar cerībām skatās uz Liepāju, Dienvidkurzemi, kas  vēlas izveidot savienojumu ar Lietuvu. Tas būtu vērā ņemams ieguvums, jo ļautu dabūt velotūristus Latvijā. Tad viņi tālāk gar jūras malu vai pa dzelzceļu Liepāja–Rīga nokļūtu dziļāk iekšā. Tiesa, tas gan darbosies vien tad, ja vilciens maršrutā kursēs regulāri. Ārzemnieki dzelzceļu uzskata par vislabāko pārvietošanās līdzekli, lai nokļūtu uz punktu, kur sākt velobraucienu, bet mums arī ar to pagaidām ne pārāk.
   “Latvijas lielais pluss, ka mums šie EuroVelo maršruti daļēji gar pašu jūru, tā ir liela ekstra. Tiesa, arī te dažviet ir problēmas, teiksim Tūjas posms uz Salacgrīvas pusi, kur viens ceļa posms slēgts, priekšā norāde “Privātīpašums”, un cauri braukt nevar. Tad nu velobraucējiem jāmet loks ārā uz šoseju, lai pēc brīža grieztos atpakaļ uz jūru. Pagaidām tur nevar panākt nekādu kompromisu,” stāsta J. Sijāts.
   Kādreiz uz Latvijas ceļiem un pilsētu ielās vairāk bija redzami ārzemju velotūristi, tagad ir sajūta, ka viņu skaits jūtami mazinājies. Pēc speciālistu teiktā, pie visa vainojams minētais atbilstošas infrastruktūras trūkums, jo velotūristi no Vācijas, Nīderlandes, citām valstīm, pēta informāciju, kādi ceļi, kāds serviss. Viņi redz, ka Latvijā nav piemērotas infrastruktūras, un izvēlas tik tālu nebraukt.
   “Teiksim, Polijā vēl pirms gadiem pieciem arī nebija gandrīz nekā, taču viņi apņēmušies investēt velo infrastruktūrā pusmiljardu eiro, un rezultāti jau redzami. Polija vāciešiem krietni tuvāk, vēl var aizbraukt līdz Lietuvai, kur arī viss kārtībā, bet kāpēc viņam braukt tālāk, ja viņš nav īpaši gaidīts,” retoriski jautā J. Sijāts.  
   Velotūrists pārvietojas lēnāk, nekā braucot ar auto, bet naudu iztērē vairāk. Tas, ka viņi pārguļ teltīs, meža būdiņās, ir tikai mīts, braucēji izvēlas komfortablus apstākļus, jo ceļā sasvīst, ir noputējuši un vēlas labus apstākļus, lai nomazgātos, izgulētos, atpūstos. Vajag arī kārtīgi paēst, jo enerģijas patēriņš, braucot ar velosipēdu, ir liels. Tiek lēsts, ka vidēji dienā viens velobraucējs atstāj 55 eiro.

 
Kas pirmais – investīcijas vai braucēji?

   Patiesībā veidojas interesanta situācija, Latvijā tik daudz velomaršrutu, bet reālu pienesumu tas vēl nedod. Pirmkārt, trūkst pilnvērtīgas uzskaites, cik daudzi to izmanto. J. Sijāts gan stāsta, ka arvien vairāk tiek uzstādīti skaitītāji, lai būtu dati par braucēju skaitu: “Ja ir dati, var drošāk iet pie valsts un pašvaldības. Ja datu nav, viņu pirmais arguments, kāpēc ieguldīt naudu, kurš tur brauks! Protams, ka arī tas nav nopietns arguments, jo kur radīsies braucēji, ja nav infrastruktūras. Vispirms vajag to radīt, tad vērtēt, kāda ir braucēju plūsma. Jo vairāk atliekam investēšanu šajā jomā, jo vairāk naudas aizplūst garām mūsu ekonomikai.”
   Tomēr velomaršrutu skaits turpina augt. Ar savu iniciatīvu nāk tūrisma uzņēmēji.
   Labs piemērs ir kempinga “Apaļkalns” pie Raiskuma ezera Cēsu tuvumā īpašnieks, kurš pats izveidojis vairākus velomaršrutus, ar mērķi noturēt tūristu ilgāk pie sevis. Pie viņa brauc tūristi no Eiropas ar kemperiem, pieejama riteņu noma, ja pašiem nav līdzi, un tiek dota iespēja veikt vairākus maršrutus pa tuvāku vai tālāku apkaimi.
   Stāstot par velomaršrutu numerācijas piešķiršanu, J. Sijāts stāsta, ka nevar vienkārši paskatīties kartē un apstiprināt. Katrs maršruts jāizbrauc pašiem, lai pārliecinātos, vai viss atbalst vajadzīgajām prasībām.
   “Bija laiks, kad pašvaldības varēja dabūt atbalstu infrastruktūras projektiem, kuros  bija noteiks, ka jābūt velomaršrutam. Tad to vienkārši uz kartes uzzīmēja, tas sākās kaut kur, beidzās – nekur, un problēmas bija visiem, gan mums, kam vajadzēja to apsekot, gan pašiem pieteicējiem. Velomaršrutu nevar izveidot, sēžot pie kartes vai braucot ar mašīnu, ir dabā reāli jāizbrauc, jāsaprot, kas labs, kas slikts.”

 

UZZIŅAI

   Saskaņā ar izstrādātajiem noteikumiem maršruti tiek numurēti pēc šāda principa: nacionālas nozīmes velomaršrutiem tiek piešķirti numuri no 1 līdz 9; reģionālas nozīmes velomaršrutiem – no 10 līdz 99; vietējas nozīmes velomaršrutiem – no 100 līdz 999.

 
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Veloinfrastruktūra vēl tālu no ideāla

16.08.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

2019. gadā pēc VAS "Latvijas Valsts ceļi" pasūtījuma veiktajā pētījumā par velosatiksmi un tās infrastruktūru nacionālā mērogā lasāmas galvenokārt vēlējuma formas par to, kā tam visam vajadzētu izskatīties. Arī ikviens veloentuziasts, viesojoties citās Eiropas valstīs, labi redz, cik esam tālu no tām veloinfrastruktūras ziņā, tam piekrīt arī Latvijas Riteņbraucēju apvienība.

   Ikgadējā protesta akcija "Kritiskā masa" pulcē vairākus tūkstošus velobraucēju, kuri dodas Rīgas un citu pilsētu ielās ar mērķi pievērst uzmanību nesakārtotajai veloinfrastruktūrai.

Uz papīra jau skaisti

Minētajā pētījumā, raksturojot esošo situāciju, cita starpā teikts: "Saskaņā ar Satiksmes ministrijas viedokli velosatiksme var būt efektīvas, ilgtspējīgas transporta sistēmas nozīmīga sastāvdaļa, un to vislabāk veicināt, projektējot pilsētu transporta infrastruktūru, kas katrā pilsētā ir individuāli risināms jautājums, uzsverot, ka velotransporta attīstība ir sabiedrībai nepieciešama un droša infrastruktūra ir viens no veidiem, kā piesaistīt iedzīvotājus aktīvam un veselīgam dzīvesveidam. Lai to izveidotu pēc iespējas labāku, projektēšanas laikā jāievēro šādi pamatprincipi: drošība, tostarp redzamība, priekšrocības zīmes, ātruma samazinājums bīstamajās vietās, velosatiksmes atdalīšana no pārējās satiksmes, tīkla nepārtrauktība, tiešums, pievilcīgums un komforts, t.i., pietiekams veloceļu platums, kvalitatīvs segums, papildu informatīvās zīmes un norādes.
   Veiksmīgākai velosatiksmes integrēšanai nepieciešams īpašu uzmanību pievērst velosatiksmes infrastruktūras tīkla nepārtrauktībai, tā jebkuram velosipēdistam nodrošinot iespēju sasniegt vēlamo galamērķi. Plānojot nepārtrauktu velosatiksmes infrastruktūras tīklu, būtiski zināt un ņemt vērā galvenos iespējamos braucienu sākumpunktus, galamērķus un savienojamības iespējas ar citiem transporta veidiem, īpaši sabiedriskā transporta tīkliem, lai velosipēdisti varētu veikt lielākus attālumus, daļēji izmantojot arī sabiedrisko transportu."

Tūristiem vai vietējiem?

   Latvijas Riteņbraucēju apvienībā seko šī jautājuma risināšanai un atzīst, ka tā vēl ir ļoti tālu no vēlamā. "Trūkst izpratnes šajā jautājumā, un tas ir pirmais un galvenais, attiecināms uz visiem lēmumu pieņemšanas līmeņiem," norāda apvienības valdes loceklis Romāns Meļņiks.
   "Daudzās pašvaldībās velosipēds joprojām tiek uzskatīts par izklaides, tūrisma rīku, tāpēc par Eiropas fondu naudu tiek attīstīti dažādi velotūrisma maršruti, ignorējot to, ka klimatisko apstākļu dēļ Latvijā reālais velotūrisms ir vien dažus mēnešus gadā – vasarā.
   Lai veicinātu un iedzīvinātu velosipēdu kā transporta līdzekli, nepieciešams veidot infrastruktūru ikdienas lietotājiem. Ja cilvēks redzēs, ka savā pilsētā tos dažus kilometrus līdz darbam, skolai var aizbraukt ar riteni, viņš nebrauks ar mašīnu, īpaši pie aizvien pieaugošajām degvielas cenām," ir pārliecināts R. Meļņiks.
   Bet ko darīt, ja uz ielas ir dzīva automašīnu satiksme un velosipēdists īsti nesaprot, kā braukt? Pa ielu vai ietvi? Piemēram, Cēsīs un arī citviet Latvijā, ietves aprīkotas ar zīmēm, ka tas ir apvienotais gājēju un riteņbraucēju ceļš, bet, pēc apvienības pārstāvja novērotā, tas tiek darīts uz gājēju rēķina, kas ir nepareizi un bieži ir pretrunā valsts standartiem. Tā arī nav normāla braukšana, jo pa ietvi iet māmiņas, vedot ratiņos mazuļus, kāds pastaigājas ar suni, cits ar maziem bērniem pie rokas, gājēji un riteņbraucēji cits citam traucē. Tad riteņbraucējam nākas manevrēt no ietves uz ielu un atpakaļ. Citi vispār tam atmet ar roku un brauc pa ielu, bet tur savukārt dusmojas autovadītāji, norādot, lai velosipēdisti brauc pa ietvi, kura viņiem izbūvēta, ja ticam ceļazīmēm.
   "Pašvaldību attieksme bieži vien tāda – nu mums tie velobraucēji visu laiku ko prasa, labi, kaut ko viņiem atmetīsim. Un tad izveido kaut ko pilnīgi neloģisku, sadzen velosipēdistus uz ietvēm vai par Eiropas fondu piešķirto naudu izveido velotūrisma maršrutu. Bieži vēlāk nav līdzekļu, lai to maršrutu pienācīgi uzturētu, un rezultātā nauda nomesta zemē. Mūsuprāt, investēt velotūrismā var tikai bagātas valstis," norāda Latvijas Riteņbraucēju apvienības pārstāvis.
   Sanāk, ka ierīkojam velomaršrutus tūristiem, kuru nav nemaz tik daudz, bet vietējiem iedzīvotājiem, lai tiktu no mājas uz darbu, skolu, nākas samierināties ar esošo situāciju.
   "Dažkārt tiek izmantots arguments, ka nav nozīmes ieguldīt īpašā infrastruktūrā, jo velobraucēju nav daudz. Tas ir dīvains apgalvojums. Viņu nav daudz, jo neesam pieradinājuši cilvēkus ikdienā braukt ar velosipēdu. Viņi var rasties, ja ir atbilstoša infrastruktūra, ja bērns sāk braukt uz bērnudārzu kopā ar mammu, tēti, sākumā ar savu skrejriteni vai uz vecāku riteņa krēsliņā. Tikai tā var veidoties paradums, un pēc tam bērns brauc ar riteni uz skolu, uz interešu pulciņiem, viņam nevajag, lai vecāki ved ar mašīnu. Kāpēc pie mums bērns nebrauc uz skolu ar riteni? Tāpēc, ka mammai viņu bail vienu laist, jo jābrauc pa ielu, pilsētā nav drošas veloinfrastruktūras. Ķeksīša pēc it kā infrastruktūra kaut kur sabūvēta, iztērēti lieli līdzekļi, bet rezultāta nav," situāciju vērtē R. Meļņiks.

Jāmainās paaudzēm un domāšanai

   Vide ir tā, kas maina cilvēku paradumus. Ja būtu pieejama laba, mūsdienīga veloinfrastruktūra, tas uzlabotu arī dažbrīd saspīlētās auto un velobraucēju attiecības. Tāpēc arvien svarīgāks kļūst jautājums – vai situācija uzlabosies un kad?
   Viena no problēmām ir ielu, ceļu projektēšana. "Pie mums netiek gatavoti projektētāji ar mūsdienīgu domāšanu, joprojām valda vecie standarti, ka automašīna ir galvenais un jādomā tikai par autobraucēju ērtībām.
   Ir cerības uz tiem speciālistiem, kuri mācījušies ārzemēs – Dānijā, Holandē, Skandināvijā – un atbraukuši atpakaļ strādāt dzimtenē. Viņi domā pilnīgi citādāk, redz to lielo bildi un gatavi atbilstoši strādāt. Piemēram, Rīgas stratēģijā ierakstīts, ka centrā prioritāte ir gājēji, riteņbraucēji un tad – sabiedriskais transports, visiem viss skaidrs. Ja jāpārbūvē kāds krustojums, iela, tas jādara, kā rakstīts stratēģijā. Primāri – lai vislabāk justos gājējs, tad velobraucēju ērtības un pēc tam domā, kā pārvietosies sabiedriskais transports. Automašīnas stratēģijā par satiksmi Rīgas centrā vispār nav pieminētas. Tā arī ir jāstrādā citviet. Taču notiek arī tā, ka nobalsots tiek par vienu stratēģiju, bet realitātē praktiski tiek darīts pilnīgi pretējais. Kad jaunā paaudze, kas domās tādās kategorijās, kā rakstīts stratēģijā, nomainīs veco paaudzi atbildīgajās institūcijās, tad tas mainīsies, bet uz to gaidām jau 20 gadus," uzskata velobraucēju kustības pārstāvis.
   Acīmredzot jābūt kādam stingram uzraugam no augšas, kurš neapstiprina nekvalitatīvus ceļu, ielu projektus, kuros nav padomāts par gājējiem un velobraucējiem, tad gan valsts institūcijas, gan pašvaldības būtu spiestas mainīt attieksmi.

UZZIŅAI

Galvenie funkcionālie mērķi, plānojot veloinfrastruktūru, ir:

• nepārtrauktība;

• maršrutu tiešums;

• drošība;

• ērtība;

• pievilcīgums.

Avots: divritenis.lv

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Uz velosipēda no divu gadu vecuma

09.08.2022 NOVADI ZAĻO / Dzintara Irbes foto

NOVADI ZAĻO

Interese par braukšanu ar velosipēdu jārada jau bērnībā,” uzskata velosipēdu remonta meistars un restaurators, agrāk Latvijā atzīts BMX frīstailists, tagad – ekstrēmo sporta veidu sacensību rīkotājs saldenieks MĀRTIŅŠ STRAZDS.

    “Man bija vecāks kaimiņš, septiņgadīgs, viņam – trīsritenis “Spārīte”,” vecāku stāstīto atceras Mārtiņš. “Divos gados ar to pabraukt nevarēju, bet draugs stāvēja uz riteņa kāpslīšiem tā aizmugurē, un pa abiem uz priekšu tikām. Kad man jau bija pieci gadi, mājas pagalmā varēja dzirdēt trokšņus no BMX trases Saldus nomalē. Tik tālu nebijām bijuši, tāpēc, vadoties pēc trokšņa, gājām to meklēt. Pirmo reizi ieraudzīju, kas ir BMX. Iespaidi bija tik lieli, ka man norāva jumtu, vēl tagad, 33 gados, esmu aizrāvies ar velosipēdiem.”

Ģimenes atbalsts

   “Tajā laikā dabūt BMX riteni bija neiespējami, bet tētim bija saliekamais ritenis “Aist”, kuru pārtaisījām. Septiņu gadu dzimšanas dienā omīte uzdāvināja pašu vienkāršāko bērnu velosipēdu, bet tas izskatījās pēc BMX. Jau pirmajā lēcienā pārlūza rāmis. Protams, vecāki un ome dusmīgi, jo par riteni bija iztērējuši milzu naudu, bet es pirmajā braucienā to salauzu. Kādu laiku bija jāiztiek bez velosipēda, taču braukšana nebeidzās, prasīju draugiem, lai iedod savējos.
   Mācījos pamatskolā, kad krusttēvs uzdāvināja īstu BMX riteni, ar to sāku nopietni trenēties. Dienām dzīvoju pa trasi, protams, elkoņi un ceļi bija nobrāzti līdz asinīm. Vecāki velosipēdu atņēma un pieķēdēja istabā pie radiatora: kamēr nesadzīs pušumi, nekādas braukšanas. Filmās biju redzējis, kā mūķē atslēgas. Kamēr vecāki darbā, visu dienu neatlaidīgi darbojos. Atmūķēju, un prom uz trasi. Tad mamma likās mierā, jo saprata, ka čalis bez riteņa nevar dzīvot. Vecāki sāka pirkt dažādus aizsargus, lai drošāka braukšana.”
   Mārtiņš novērojis, ka šodien drošai braukšanai bērnu vecāki pievērš lielāku uzmanību. Tas svarīgi ne tikai velotrasēs, bet arī uz ielas un veloceliņiem. “Visdrošākā braukšana ar velosipēdiem ir Holandē, tur ir ļoti pārdomāta veloceļu sistēma. Ziemā tos apsilda, bērni uz skolu brauc ar velosipēdiem. Tā ir velosipēdistu paradīze. Latvijā šinī ziņā vēl daudz darāmā, jo ārpus pilsētām jābrauc pa šosejām, kur velosipēdistiem bīstami.”
   Mārtiņa draudzene Kristīne arī ir velomīle, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņu meitiņa Luīze Amēlija velosēdeklīti tika iesēdināta, kad viņai vēl nebija gads. "Riteņi tagad aprīkoti ar dažādām štellēm, lai ar tiem varētu pārvietoties ģimenes ar maziem bērniem. Tagad meitai ir gads un septiņi mēneši, un viņa jau brauc ar savu balansa ritenīti. Kad tiek skeitparkā, nevaram no tā dabūt ārā.

Grib būt profesionāls sportists

   Jau bērnībā Mārtiņu sāka interesēt sports. “MRS zemes tramplīnu trase Saldus otrā malā tajā laikā bija lielākais dirt parks Baltijā, dullākā vieta, kur mācīties dažādus trikus. Man bija desmit gadu, kad sāku trenēties BMX frīstailā. Saldenieki toreiz bija Latvijā labākie šajā sporta veidā. Ar laiku lielie puikas pamanīja arī mūs, mazos, jo sākām viņiem griezt ārā pogas. Lēkājot pa lielajiem tramplīniem, atkal paliku bez riteņa. Nopirkt jaunu nebija iespēju, normāla alga toreiz bija 160 latu, bet ritenis maksāja ap 400. Šodien tas maksā 2000 eiro! Gāju uz trasi un atkal diedelēju, lai iedod pabraukt. Toreiz Latvijā labākais frīstailists Igors Miņenko man atdeva savu veco GT BAMP riteni. Tas man bija sapņa piepildījums – gāju gulēt un riteni noliku blakus.
   Trīspadsmit gados aizbraucu uz pirmajām sacensībām Ventspilī, tur bija uzbūvēts pirmais lielais skeitparks Latvijā. Pa tādu iepriekš nebiju braucis, tāpēc trijniekā netiku. Četrpadsmit gados izcīnīju savu pirmo uzvaru klasiskajā BMX trasē, bet pirmajās dirt festo frīstaila sacensībās MRS trasē amatieru klasē dabūju trešo vietu. Ou, man tas šķita ļoti liels panākums! Tad arī Ventspilī uzbūvēja zemes tramplīnus, bet saldeniekiem jau bija vērā ņemama pieredze, tāpēc pirmajās sacensībās ventspilniekus uzvarējām un dabūjām visas naudas balvas. Rīgā notika “Nokia extreme” sacensības, kurās piedalījās tikai labākie. Man galvenais bija tajās piedalīties.”
   Frīstailistu sabiedrība Mārtiņu jau pazina, viņš nebaidījās taisīt sarežģītus trikus un sacensībās piedalījās ar iesauku Strazdiņš. “Pabeidzu 9. klasi, bet Saldū nepaliku, jo te nebija skeitparka. Ventspils bija tikusi tālāk, pats galvenais – tur bija švammju kaste, kurā mācīties trikus. Iestājos Ventspils tehnikumā, lai varētu turpināt trenēties. Mācījos par pavāru, mamma deva izdzīvošanas naudu, bet tā bija par īsu, tāpēc sāku strādāt Ventspils piedzīvojumu parkā. Velosipēdu veikalā “Sporta mānija” mācījāmies uzlabot savus riteņus, skrūvēšanas iemaņas biju apguvis jau iepriekš Saldus velosipēdu veikalā “Vinnijs”.
   Toreiz Mārtiņš vēl nezināja, ka kļūs par velosipēdu meistaru un restauratoru un maza bērna aizraušanās – par dzīves jēgu. Jaunības dullumā viņš aizbraucu uz Angliju, puiša mērķis bija kļūt par profesionālu sportistu: “Anglijā bija lielākas iespējas, tur BMX frīstails sāka attīstīties desmit gadu agrāk. No sešiem rītā līdz diviem dienā strādāju desertu fabrikā, no pēcpusdienas līdz tumsai trenējos. Sadraudzējos ar vietējiem sportistiem, un panācām, ka turienes skeitparkā ievieš dažādus jauninājumus. Piedalījos Lielbritānijas čempionātā, kurā bija visas spožākās zvaigznes, un izcīnīju sesto vietu. Tas bija mans lielākais panākums sportā, bet sapratu, ka profesionāļa karjera neizdodas, tāpēc atgriezos Latvijā. Draugi, saldenieki, bija sākuši Rīgā, VEF teritorijā, būvēt iekštelpu skeitparku.”

 Gūst darba pieredzi un sāk biznesu

   BMX frīstails ir traumatisks sporta veids, bet Mārtiņš nopietni savainojās, krītot ar velosipēdu uz ielas. Tikai pēc diviem gadiem viņš varēja atsākt treniņus. Krājot zināšanas savam šodienas biznesam, viņš aizbrauca uz Tenerifi, kur dabūja mehāniķa darbu MTB velosipēdu veikalā, vēlāk strādāja Vācijas velosipēdu rūpnīcā par kvalitātes kontrolieri. “Tur ieguvu lielisku dzīves un darba pieredzi,” viņš atceras. “Rūpnīcā bija 700 darbinieku, kas dienā saražoja 1000 velosipēdu. Ar vietējiem domubiedriem izbraukāju Vācijas un Francijas labākās BMX frīstaila trases. Ieraudzīju tik augstu līmeni! Trenējos un piedalījos Vācijas čempionātā, kur dabūju otro vietu.
   Atgriezos Rīgā un turpināju mehāniķa darbu. Bērnības draugi, kam BMX frīstails bija asinīs, sāka rīkot alternatīvās mūzikas festivālu “Zvērā”uz kuru brauca jaunieši ne tikai no Latvijas, bet arī ārzemēm. Tur sākās mana pieredze frīstaila sacensību rīkošanā, apvienojām mūziku ar sportu.” Šīs prasmes Mārtiņš Strazds pilnveidojis tik tālu, ka šogad jūlijā jaunajā Saldus skeitparkā kopā ar domubiedriem no biedrības “Saldus Action Sports” sarīkoja Baltijā pirmās UCI C1 pasaules ranga sacensības BMX frīstailā.
   Pirmais mēģinājums biznesā Mārtiņam bija neveiksmīgs, jo sastrīdējās ar investoru. Skumju mākts, viņš satika bijušo BMX braucēju Gastonu Jaunbrāli, abi nolēma izveidot veloservisu “Bike Stop 33”. Viņi sadarbojas ar velosipēdu rūpnīcu “Venta” Skrundā, dalās ar savām idejām, kopīgos izbraukumos prezentē viņu ražojumus.  
   Sešos gados, remontējot un restaurējot velosipēdus, meistari ievērojuši Latvijas riteņbraucēju paradumus: “Velobraucēju Latvijā kļūst vairāk, bet, ja ārā slikts laiks, ar riteņiem nebrauc. Citur pasaulē brauc visu gadu. Bet domāšana mainās, degviela kļūst dārgāka, un cilvēki pievērš vairāk uzmanības veselīgam dzīvesveidam, negrib piesārņot dabu.
   Reizēm esmu pārsteigts, kā cilvēki tērē naudu. Velosipēdu tirgus ir pārpildīts ar Ķīnas preci, kas izskatās glīti, bet nav kvalitatīva. Ritenis, kura vērtība ir 1500 eiro, nevar maksāt 300. Cilvēki to nesaprot, dusmojas, kad internetā nopirkts jauns ritenis neiet. Sākumā cītīgi visiem par to stāstījām, bet neklausa. Iesaku nekautrēties un pirms velosipēda pirkšanas iet uz veikalu vai servisu pie speciālistiem pēc padoma.
   Velosipēds ir lētākais transporta līdzeklis, bet par to jārūpējas. Kalpos līdz mūža galam, ja regulāri tiks uzpasēts, nevis ziemā ielikts pagrabā. Jā, ziemā Latvijā ar velosipēdiem brauc retais, tāpēc mehāniķiem nav darba. Lai nebūtu jābrauc strādāt uz ārzemēm, kopā ar Gastonu izveidojām sporta bāru “Studio 33”  tikšanās vietu velobraucējiem un motosportistiem. Tā ir BMX slavas zāle, jo Latvijā šis sporta veids piedzima Saldū. Esam apkopojuši tā vēsturi no pirmās dienas, savākuši dažādas relikvijas. Interjers tapa no vecām velosipēdu detaļām.”

 

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

VELOSIPĒDISTS UZ CEĻA. Autovadītāji iecietīgi, gājēji – neprognozējami

03.08.2022 NOVADI ZAĻO

   Turpmākajos septiņos gados 30% no Eiropas Savienības finansējuma tiks novirzīti dažādiem videi draudzīgiem projektiem, tai skaitā veloinfrastruktūrai. Vai droši, pārdomāti un labi savienoti veloceliņi maina cilvēku ieradumus? Runājāmies par šo ar infrastruktūras izbūvētājiem, velobraucējiem un arī autobraucējiem, kas ar velosipēdistiem satiekas satiksmē.

   “Mēs mēdzam mīlīgi teikt – veloceliņš. Tomēr tas ir tāds pats ceļš kā jebkurš cits. Riteņbraucēji, elektroskrejriteņu lietotāji pārvietojas pietiekami ātri, lai apdraudētu gājēju drošību. Nepietiek, ka joslas nodala ar dažādu krāsu bruģi. Viens no veidiem, kā tās nošķirt, – visā ceļa garumā pa vidu likt bruģi ar pumpām vai, vēl labāk, kā redzams šeit, – zaļā zona nepārprotami katru satiksmes dalībnieku virza pa savu ceļu.
Pozitīvi, ka laternu stabi nav nevienā joslā,” komentē pieejamas vides eksperts Jurģis Briedis.

Situācija uzlabojas

   Aiga Meri ir Kurzemes plānošanas reģiona Projektu nodaļas vadītāja. Viņas skatījumu uz veloceliņu infrastruktūru veido gan profesionālā pieredze, gan ceļojumos pieredzētais, jo Aiga ir velobraukšanas entuziaste. “Ne visi cilvēki saprot atšķirību starp to, kas ir velomaršruti un to infrastruktūra un kas – veloceliņi. Pēdējie ir satiksmes infrastruktūras daļa, kas dažkārt mēdz iekļauties arī velomaršrutā. Veloceliņus veido pilsētās, lai tiešā veidā risinātu satiksmes drošības jautājumus, lai katra plūsma – gājēji, riteņbraucēji un automašīnas – virzītos pa savu joslu. Latvijā celiņi tiek veidoti pamazām, bet apzināti. Svarīgi, lai tie būtu funkcionāli un savienotu dzīvojamo zonu ar mācību iestādēm, darbavietām, pakalpojumu un atpūtas vietām,” skaidro A. Meri.
   Viņas novērojumi liecina, ka Kurzemē plašs veloceliņu tīklojums ir Liepājā un Ventspilī: “Ideāli, ja celiņi iziet ārpus pilsētas un savieno mikrorajonu vai piepilsētu ar centru. Piemēram, no Grobiņas pa veloceliņu var aizbraukt līdz Liepājai. Situācija ar veloceliņiem uzlabojas, bet, protams, ja ielas un reģionālie ceļi ir sliktā stāvoklī, to remontēšana ir primāra. Tomēr, manuprāt, valstiska mēroga kļūda – rekonstruējot ceļus, nav paredzēts uzreiz izveidot arī veloceliņu, tas summāri samazinātu izdevumus. Svarīga ir politiķu izpratne par šo problēmu. Kamēr viņi brauks ar auto, nevis velosipēdu, nebūs kas iestājas par finansējuma palielināšanu šai vajadzībai.” Speciāliste min netiešus ieguvumus no velokustības attīstības: mazinās cilvēku mazkustīgums, tēriņi par degvielu.
   Latvija ir iekļauta EuroVelo (Eiropas Riteņbraucēju federācijas projekts, kas paredz izveidot vienotu veloceļu tīklu, kas aptvertu visu Eiropu un pa kuru riteņbraucēji varētu droši un veselīgi nokļūt no vienas valsts otrā pa speciālu velosipēdistiem domātu ceļa joslu vai veloceliņu) tīklā, caur mūsu valsti iet trīs maršruti. “Apmēram pirms 20 gadiem, kad mēs varējām pievienoties šim kopīgajam projektam, daudzas pašvaldības vēlējās, lai ceļš ved gar tās namdurvīm. Tomēr investēt infrastruktūrā, lai trasējums atbilstu eiropiešu gaidām, gan nevēlējās,” tendences iezīmē A. Meri. Viņa uzsver, ka arī starptautiskas nozīmes veloceliņš primāri kalpo vietējiem.

Problēmas ar zīmēm

   “Esmu riteņbraucēja, jo domāju par veselību un ekoloģiju. Manā uztverē veloceliņš ir pielīdzināms ielai, tikai pa to brauc transporta līdzeklis ar diviem riteņiem. Tāpēc manas prasības pret to ir tādas, kā pret jebkuru citu vietu, kas paredzēta satiksmei. Esmu ievērojusi, ka daļa cilvēku veloceliņus izmanto brīvā laika pavadīšanai, un tas ir saprotams, jo, piemēram, kur gan bērnam mācīties braukt ar riteni, ja daudzdzīvokļu māju pagalmi pilni ar mašīnām? Tomēr man tas traucē, jo es vēlos ātri nokļūt no vienas vietas uz citu,” ikdienas braucēja prasības iezīmē Aiva Jakovela, kas jau 20 gadu uz darbu brauc ar velosipēdu un izmanto to arī brīvdienās, apceļojot Latviju.
   Mazapdzīvotās vietās pieredzējusī riteņbraucēja izvēlas pārvietoties pa ielu, nevis veloceliņu. “Tā daru mazpilsētās, kur uz brauktuves tikpat kā nav automašīnu. Šāda izvēle nav mana kaprīze, bet atvieglo braukšanu, jo nobrauktuve no veloceliņa uz ielu ne vienmēr ir prasmīgi uztaisīta. Augšā - lejā uzbraucieni mēdz būt nevienmērīgi, tāpēc
izmantoju kalnu divriteni, tā amortizatori mazina triecienu. Dodu priekšroku asfaltam, lai gan vizuāli pievilcīgāks varbūt ir bruģis, bet tas bieži vien ir izdrupis. Latvijā veloceliņi bieži ir par šauriem, vajadzētu vismaz trīs metru platumā. Ja celiņš ir šaurs un kopējs ar gājējiem, tad braucējiem izmainīties gandrīz neiespējami. Manā izpratnē ideāls veloceliņš ir gludi asfaltēts, tam pa vidu nav stabu, un ceļš nav jādala ar gājējiem,” daļu problēmu iezīmē riteņbraucēja.
   Pie trūkumiem Aiva min arī norāžu zīmju neesamību: “Ir vietas, kur, braucot pirmo reizi, maldos, ļoti pietrūkst navigācijas, kurā iezīmēti veloceliņi. Autobraucēji var iepriekš izpētīt maršrutu, velobraucējiem tādu iespēju nav. Kad remontē ielas, tad parasti uzstāda pārdomātu informāciju autosatiksmes plūsmai un gājējiem. Riteņbraucējiem atliek minēt, kā pārvietoties droši. Norāžu vai nu nav vispār, vai arī tās ir pārprotamas. Tādās vietās velobraucējs koncentrējas uz ceļa nolasīšanu un kļūst bīstams citiem satiksmē iesaistītajiem.”
   Velobraucēja atzīst, ka infrastruktūra uzlabojas, viņa paslavē veloceliņu tīklojumu Valmierā, Salaspilī, ceļa posmu Liepāja–Grobiņa, Jēkabpils celiņu gar promenādi: “Nesen braucu maršrutu Dobele–Gardene un priecājos, ka tur infrastruktūra pielāgota riteņbraucējiem, jo šajā posmā ir intensīva satiksme, tās dēļ vienmēr braukšana bija neomulīga. Drošs ceļš velobraucējiem, visticamāk, atslogos autosatiksmi. Domāju, ka mobilitātes dēļ aizvien vairāk cilvēku pārsēdīsies uz velosipēda. Sastrēgumstundās es savā maršrutā noteikti esmu ātrāka nekā autobraucēji.”

Bīstami ir mūzikas cienītāji

   Vieglo automašīnu vadītāji ir pieklājīgi un iecietīgi pret velobraucējiem, par traucēkli viņus uztver satiksmes autobusu šoferi. “Kopumā autovadītāju kultūra attiecībā pret riteņbraucējiem mainās uz labo pusi, šoferi reizēm dod priekšroku riteņbraucējiem vietās, kur tas nemaz nebūtu jādara. Savukārt gājēji ir neprognozējami, viņi mēdz sapņaini klīst no savas joslas mums domātajā. Tie, kas kaut ko klausās austiņās, velobraucējus vispār nepamana. Cilvēki neizprot, ka velojosla ir atvēlēta ātrai kustībai, tātad potenciāli bīstami uz tās atrasties. Es ļoti koncentrējos, lai nenotiktu negadījumi ne saduroties ar cilvēkiem, ne automašīnām. Arī tad, kad zinu; man ir priekšroka, esmu uzmanīga,” stāsta Aiva.
   Uldis Balodis savukārt ir pieredzējis šoferis autopārvadājumu firmā. Viņš zina, kā velobraucēji iekļaujas satiksmē gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs. “Ja pilsētā ir veloceliņš, tad riteņbraucēji ir korekti un pārvietojas pa sev paredzēto satiksmes joslu. Ja tādas nav, viņi mēdz braukt pa ietvi. Šoferiem visvairāk nepatīk, ja velobraucēji pārvietojas pa šoseju. Pirmkārt, viņi ne vienmēr brauc pa malu. Otrkārt, ja velobraucējs kaut ko klausās austiņās, tad nemaz nedzird, ka no aizmugures tuvojas automašīna. Protams, ka apdzenot rodas pastiprināta vēja pūsma, kas ietekmē velobraucēju. Visi šie faktori nav patīkami ne velobraucējam, ne automašīnas vadītājam.” U. Balodis pamanījis, ka veloceliņu infrastruktūra uzlabojas, riteņbraucēju skaits palielinās un viņi satiksmes noteikumus ievēro apzinīgi. Arī Uldis brīvdienās pievienojas tiem, kas izmet līkumu ar divriteni.

 
Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.
Lasīt vairāk

Pircēju ieradumi mainās pamazām

25.07.2022 NOVADI ZAĻO

   Jūlija sākumā pasaulē atzīmē Starptautisko no plastmasas maisiņiem brīvo dienu un daudzviet notiek informatīvās kampaņas, vēršot iedzīvotāju uzmanību uz šo atkritumu radītajiem draudiem ekoloģijai. Lai gan zinām, cik slikti mūsu un vides veselību ietekmē plastmasas piesārņojums, taču ieradumus mainīt nav viegli.

Beziepakojuma veikalos īstenotie bezatkritumu koncepti aicina dzīvot sev un dabai draudzīgāk un izvēlēties ilgtspējīgākas alternatīvas.

Daļu izdodas savākt

Pēc izlietotā iepakojuma, videi kaitīgu preču un elektroiekārtu apsaimniekošanas uzņēmuma "Zaļā josta" informācijas, katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji gadā patērē aptuveni 190 plastmasas iepirkumu maisiņu. Savukārt visu Eiropas iedzīvotāju patērētais apjoms kopumā ir ap 100 miljardiem plastmasas maisiņu gadā. Daļu no tiem izdodas savākt otrreizējai pārstrādei, taču Latvijā vēl joprojām pārāk daudz izlietoto maisiņu nonāk vidē, ilgtermiņā piesārņojot to un nopietni apdraudot ekosistēmu.
   Zinātnieki pasaules okeānā konstatējuši vairāk nekā 24,4 triljonus mikroplastmasas daļiņu, kuru dēļ strauji pasliktinās okeānu un jūru ekoloģiskais stāvoklis un daudzas sugas tiek pakļautas iznīcībai. Mikroplastmasas augstā koncentrācija pasaules ūdeņos ietekmē arī cilvēka veselību. "Zaļās jostas" pārstāve Laima Kubliņa uzsver, ka šī globālā problēma skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju, kaut gan okeāns atrodas tālu no mums. Taču visi pasaules ūdeņi ir saistīti, un arī mūsu rīcība šeit ietekmē pasaules okeāna stāvokli.
   Arī mūsu Baltijas jūra cieš no piesārņojuma, kuru veidojam ikdienā mēs paši, tāpēc ir būtiski mainīt paradumus un vērīgāk izraudzīties lietas, ko ikdienā lietojam. Eksperti iesaka vairākas vienkāršas metodes, kā samazināt plastmasu saturošo vielu nonākšanu dabā, tostarp – aizstāt plastmasas izstrādājumus (ūdens pudeles, iepirkumu maisiņus, pārtikas iesaiņojumu, kafijas krūzītes) ar daudzkārt lietojamām alternatīvām no dabīga, ilgmūžīga materiāla.

Par ceturtdaļu mazāk plastmasas maisiņu

   Kaut arī plastmasas maisiņi joprojām ir pircēju vidū populārākais iepakojums, to izmantošanai ir tendence samazināties, un šogad "Rimi" veikalos plastmasas maisiņu pārdošanas apjoms ir samazinājies par gandrīz ceturtdaļu jeb 23%. Vienlaikus pircēji arvien aktīvāk izmanto dažādas videi draudzīgas alternatīvas, piemēram, tekstila vai papīra maisiņus un līdzi paņemtos iepakojumus.
   Gada pirmajos piecos mēnešos, salīdzinot ar pērnā gada sākumu, papīra maisiņu pieprasījums ir audzis par 16%, bet tekstila maisiņi piedzīvo īstu popularitātes vilni, ko apliecina pieprasījuma pieaugums par 65%. "Rimi" saviem klientiem piedāvā iepirkumu maisiņu klāstu, kas ļauj ikdienas iepirkšanās procesā izvēlēties videi draudzīgākas alternatīvas. Pircēji var izvēlēties divu izmēru papīra maisiņu, inovatīvus tekstila iepirkumu maisiņus, kas pilnībā izgatavoti no pārstrādātām plastmasas pudelēm, vai plastmasas maisiņus ar 50% pārstrādātas plastmasas. "Arī lielu daļu sveramās produkcijas pircējiem piedāvājam iesvērt līdzi paņemtajos traukos – tostarp arī dažādus higiēnas un mājokļa tīrīšanas produktus, kas atsevišķos veikalos pieejami speciālos beziepakojuma stendos," skaidro "Rimi Latvia" sabiedrisko attiecību vadītājs Juris Šleiers.

Maksā par saturu

   Savukārt Kuldīgas veikalā "Kuule" var nopirkt gan pārtikas preces, tai skaitā vietējo zemnieku un mājražotāju labumus uz svara, gan mājsaimniecības un skaistumkopšanas līdzekļus pēc tilpuma. Jāmaksā tikai par saturu – iesvērts tiek pircēja līdzpaņemtajā traukā vai maisiņā. Ja nav paņemts līdzi, pirkumu iesver bezmaksas papīra maisiņā vai burkā. Dažāda tilpuma tukšo stikla taru atkārtotai lietošanai šeit sanes paši pircēji un ir priecīgi, ka tikuši vaļā no nevajadzīgiem uzkrājumiem mājās. Dažkārt atnes arī papīra maisus, kur bijušas iepakotas dāvanas, zīmola apģērbi, apavi vai parfimērijas preces.
   "Cilvēku izvēli pirkt preces bez iepakojuma nosaka vairāki faktori," teic beziepakojuma veikala saimniece Anita Kreicberga-Zušmane. Vienubrīd tā bijusi modes lieta ­– savs auduma maisiņš vai soma, ar kuru iet uz veikalu iepirkties. Bet mode mainās, ja tās pamatā nav domas par zaļu nākotni. "Ļoti svarīgs faktors ir cena. Mazpilsētās tā vienmēr bijusi noteicoša, bet īpaši tagad, kad viss, tai skaitā pārtika, strauji kļūst dārgāka. Līdz ar to taupīgākie cilvēki sāk vairāk piedomāt, kur iet iepirkties, ko pirkt, kur pirkumu ielikt. Turklāt patiesais ietaupījums parasti netiek rēķināts. Cilvēks priecīgs par to vien, ka iegādājies labu produktu sev vajadzīgajā daudzumā par zemāku cenu, nekā tad, ja būtu jāpērk lielveikalā safasēts," veikalniece saka. Turklāt iepakotās preces bieži vien ir lielākā apjomā – ja cilvēks nespēj izlietot, jāmet laukā, un arī tam ir ietekme uz vidi, jo arī bioloģisko atkritumu pārstrāde ko maksā.
   Iepakojuma izmaksas netiek rēķinātas, un reti kurš aizdomājas par resursiem, kas tiek izlietoti vienreizējā iepakojuma ražošanai, piegādei, fasēšanai, noformējumam, etiķetei un visbeidzot pārstrādei. Pat atkritumu maisus tagad var nopirkt videi īpaši draudzīgus, tādus, kas ražoti no kukurūzas cietes un sadalās gan mājas apstākļos komposta kaudzē, gan jūras un saldūdenī. Arī tādi palīdzēs samazināt vides piesārņojumu.

Aizvien jauni sekotāji

   "Cilvēka domāšanu vispirms nosaka maciņš – kāpēc jāmaksā par to, ko nevajag. Pērkot kādu jaunu produktu, kas iepriekš nav bijis ēdienkartē, cilvēks jau nezina, vai tas garšos. Pie mums dažkārt iegriežas pircēji, kuriem vajag tikai tējkaroti vai 10 gramus kādas vielas, lai izmēģinātu jaunu recepti," A. Kreicberga-Zušmane saka.
   "Kuule" ir pirmais beziepakojuma veikals Kuldīgā, bet nu jau arī citas mazās tirgotavas pievēršas zero waste un less waste iniciatīvām, tostarp preču svēršanai uz vietas un no plastmasas brīvā iepakojumā. "Galvenais ir doma par piesārņojuma mazināšanu, kaut ne vienmēr tirgotājam tā sanāk lētāk," saka garšvielu veikala "Cikāde" vadītāja Laimdota Rūtenberga. "Taču ir briesmīgi vērot, kā ārpus apdzīvotām vietām, kur katru dienu nestaigā sētnieki ar slotām, malu malās vējā plandās plastmasas maisiņi. Vēl briesmīgāk iedomāties, ka arī mūsu organismā nonāk plastmasas daļiņas no produktiem, ko lietojam uzturā. Jāatzīst, ka sabiedrība arvien vairāk par to piedomā. Arī pie mums nāk pircēji ar saviem traukiem, kur iesvērt preci, vai pirms pirkšanas painteresējas, kāda materiāla maisiņā iesvērsim," viņa priecājas.

 Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Pārtikas ražotāji meklē alternatīvas

18.07.2022 NOVADI ZAĻO

   Oskars Dumpis novērojis, ka "Priekuļu gardumu" produkcija, kopš plastmasas trauku vietā tiek iepakota vakuumā, ir ērtāka tirgošanā un pircējiem – lietošanā.

   Lai veicinātu atkritumu optimālāku apsaimniekošanu, gan pārtikas produktu ražotāji, gan pircēji tiek aicināti pārdomāti izvēlēties vieglās plastmasas izstrādājumus, jo kastītes, trauciņi, spainīši un maisiņi, kur veikalos sapakoti pārtikas produkti, nereti nav no pārstrādājamas plastmasas.

Viegli apjukt iepakojumu šķirošanā

   Tādi gatavie pārtikas produkti kā, piemēram, gaļas izstrādājumi, desiņas, piena izstrādājumi, dārzeņi tiek iepakoti vieglajā plastmasā, ko patērētāji var izmest šķirojamo atkritumu konteineros, ja iepakojums ir tīrs no ēdiena atliekām.
   Vietnē skiroviegli.lv skaidrots, ka šķirotos atkritumus ir iespējams pārstrādāt dažādos veidos, tāpēc savākšanas vietās var atšķirties nosacījumi, kādi tieši atkritumi tiek pieņemti un kā tie jāsagatavo pirms nodošanas. Neskaidrību gadījumā ir jāiepazīstas ar konkrētās savākšanas vietas apsaimniekotāja publicēto informāciju vai jāsazinās ar apsaimniekotāju.
   2020. gadā veiktajā pētījumā "Gudri šķirot – gudri pakot" secināts, ka gandrīz 20% no vieglā iepakojuma konteineros, kas tika analizēti, nav iespējams novirzīt pārstrādei – izmestie atkritumi neatbilst tam, ko drīkst ievietot konteinerā, iepakojums bijis netīrs vai neatbilstība radusies šķirošanas līnijas kļūdas dēļ (neliela daļa).
   Iemesls nepārstrādājamā iepakojuma īpatsvaram konteineros ir gan patērētāju neapzinīgums, gan, ļoti iespējams, nezināšana. Pētījuma autoru – "Zero Waste Latvija", ZAOO un "AJ Power" – ieskatā liels Latvijas izaicinājums ir nepārstrādājamo iepakojumu aizstāšana ar pārstrādājamiem iepakojumiem, kas atvieglotu iedzīvotājiem domāto komunikāciju par vieglā iepakojuma dalītu vākšanu. "Nebūtu racionāli iedzīvotājiem likt par pienākumu pārzināt un analizēt katru iegādāto iepakojumu un izvērtēt tā derīgumu pārstrādei. Līdz ar to nepārstrādājamu vieglo iepakojumu, kas ir nonācis vieglā iepakojuma konteinerā, nevar uzskatīt par konkrētā patērētāja kļūdu, bet gan par sistēmisku problēmu," uzsvērts pētījuma ziņojumā.
   Iedzīvotāji var ar savām ikdienas izvēlēm parādīt to, ka ir gatavi šķirot, un pēc iespējas vairāk izvēlēties pārstrādājamu iepakojumu. Tomēr vislabākais būtu patērēt pēc iespējas mazāk iepakojuma. Tas jau pašā pamatā palīdzētu samazināt kopējo atkritumu daudzumu.


   

   Ne visa vieglā plastmasa ir pārstrādājama; pārskatot savu šķirojamo atkritumu kasti, atklājas, ka tikai viens no materiāla ziņā līdzīgiem iepakojumiem ir derīgs pārstrādei – ar marķējumu "LDPE 4".




Garšas kvalitāte un ilgāka uzglabāšana

   No ražotāju viedokļa, lai spētu nodrošināt higiēnas prasību ievērošanu un garšas kvalitāti, iepakojot atsevišķus pārtikas produktus, nav iespējams izvairīties no vieglās plastmasas izmantošanas. Taču arī šeit pastāv dažādi iespējamie risinājumi. Uzņēmums "Priekuļu gardumi", kas piedāvā mājas kūpinājumus, kulināriju, konditoreju un citus labumus, vairuma gaļas izstrādājumu iepakošanā pirms trim gadiem pārgāja uz vakuuma iepakojumu, iepriekš izmantoto plastmasas trauciņu un spainīšu vietā. Saimniece, pavāre un tehnoloģe Una Kārkliņa skaidro, ka primāri šī izvēle bijusi garšas kvalitātes uzlabošanas, kā arī plašāku uzglabāšanas iespēju vadīta. Savukārt ogu stenda produkcijai izvēlēts tikai kartona iepakojums.
   "Ar spainīšiem pārstājām strādāt tāpēc, ka vienalga likās, kaut arī tie ir pārtikas iepakošanai atļautie, tiem ir kaut kāda plastmasas piesmaka klāt. Lai tās smaržas nebūtu, nācās iepriekš spainīšus plaucēt. Beigās lieka laika tērēšana. Nu jau trešo gadu cīsiņus, sardeles, šašlikus – liekam vakuumā, jo tad labāk un ilgāk uzglabājas, gaisa temperatūra netiek klāt. Kā arī, mājās aiznesot, šo produkciju var ērti sasaldēt vēl ilgākai uzglabāšanai," priekšrocības vakuuma iepakojumam min U. Kārkliņa. Cenas ziņā ražotājam lielu atšķirību viņa neesot novērojusi. Arī no vides ietekmes viedokļa tas savā ziņā ir ieguvums – ilgāks pārtikas produkta mūžs samazina pārtikas atkritumu daudzumu, kas ir būtiska problēma atkritumu apsaimniekošanā. Tonna pārtikas atkritumu rada krietni vairāk oglekļa dioksīda, nekā tiek patērēts, lai saražotu tonnu iepakojuma.

   "No mums nopērk svaigu, bet, ja ieliek produkciju bagāžniekā, ārā saulē 30 grādos un visu dienu nostāv... Tad līdz mājai tie cīsiņi maisiņā jau būs paspējuši apglumēt. Savukārt vakuumā iepakotam nekas nenotiks, arī bagāžniekā ieliktam, jo gaiss netiek klāt," vēl vienu jaunā iepakojuma priekšrocību nosauc U. Kārkliņa. Viņa atzīst, ka iesākumā pircēji raukuši degunus par vakuuma iepakojumu, jo tas atgādinājis lielveikalos nopērkamo produkciju. Taču tagad visi esot apmierināti, jo paši novērojuši, ka šādā iepakojumā gaļas izstrādājumi ilgāk un labāk uzglabājas.
   Dažādas ruletes un kūpinājumus gan neiepako vakuumā. Desmit gadu darbības laikā "Priekuļu gardumi" pieslīpējuši veiksmīgu ražošanas un tirgošanas grafiku, lai neilgi pēc izgatavošanas gardā produkcija jau būtu izpirkta. Madonā "Priekuļu gardumu" saražoto tirgo Oskars Dumpis. Jautāts par pircēju izvēlēm saistībā ar vieglās plastmasas izmantošanu, viņš spriež, ka par to aizdomājas vien retais. "Nopērkot produkciju, sākumā ieliek to mazajā, tad vēl lielajā iepirkumu maisiņā. Šķiet, ka tomēr kaut kā neaizdomājas. Ir, protams, kas nāk ar savu groziņu, auduma maisiņu vai bez tā, un iepirkumus aiznes vienkārši rokās, bet tie salīdzinoši ir retums," novērojis O. Dumpis.

Ar iepirkšanos izdara izvēli

   Janas Romānovas ģimene dzīvo Ķekavā, un braukt uz veikalu ar auduma maisiņiem, lai mājās pārvestu dārzeņus, augļus un citus produktus, viņiem ir jau ierasta prakse. "Tā kā ievērojam noteiktu diētu, bez piena, tad izvēle paliek mazāka un iespējas iegādāties sveramus produktus arī. Riekstus, sēkliņas pērkam vai nu veikalā "Gemoss", kur ir lētāk un pieejami lielie iepakojumi, vai beziepakojuma veikalos, kur cena gan ir augstāka. Manu pārtikas produktu izvēli noteiks produkta sastāvs, nevis tas, vai vāciņš ir vai nav pārstrādājams. Tomēr no restorāniem izvēlamies "Vairāk Saules", jo viņiem trauciņi līdzņemšanai ir kompostējami. Citus produktus pārsvarā pērkam vietējā "Rimi", pie vietējiem zemniekiem," savas ģimenes iepirkšanās paradumus un viedokli par vieglo iepakojumu min J. Romānova.
   Savukārt Jurģis Volodins, ikdienā iepērkoties, iesākumā vērtē iepakojuma draudzīgumu videi: "Pārsvarā to vērtēju, mēģinot atbildēt uz jautājumu: vai šis ir jēdzīgākais veids, kā iepakot šo produktu? Ja man nav ilgi jādomā, lai atbildētu ar "nē", attiecīgo produktu neizvēlos." Attiecīgi priekšroka tiekot dota tādiem pārtikas produktiem, kuru iepakojumu var šķirot un/vai pārstrādāt, vai pat vēl labāk – iepakojuma nav vispār. "Protams, tas (iegādāties attiecīgus pārtikas produktus bez iepakojuma – aut.) ne vienmēr ir iespējams, bet tieši patērētāja rokās ir to izvērtēt un ar savu naudiņu paust viedokli pret tādām precēm kā celofānā ielaminētām kartona kārbām, kurās iekšā ir piecas mazākas paciņas, kur katrā cepums ir ielikts vēl maisiņā. Sapņos redzu to, ka par katru bezjēdzīgo iepakojuma kārtu tiek dubultots PVN, bet pagaidām par mazāk iepakojuma es labprāt maksātu arī vairāk."
   Jautāts par novēroto saistībā ar mājražotāju produkciju un iepakojumu higiēnas prasību nodrošināšanu, viņš retoriski noteic: "Stundām stāv uz letes un tad pēkšņi gūst nepieciešamo higiēnas devu, pirkuma brīdī ielikti maisiņā?" Tādēļ Jurģis uz tirdziņiem izvēlas ņemt līdzi savu maisiņu vai citu iepakojumu, traukus, ja nepieciešams, un cenšas paspēt atteikties, pirms pārdevējs jau zibenīgi izsniedzis plastmasas maisiņu.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Vienreizlietojamais jāpadara ekoloģiskāks

15.07.2022 NOVADI ZAĻO

   Jau gadu Latvijā spēkā ir "Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums", kas tika pieņemts, pildot Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija direktīvu, lai novērstu un samazinātu konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmi uz vidi un cilvēka veselību. Ar šo vienošanos eiropieši pieteica karu vienreizlietojamai plastmasai, kas bieži vien nav pārstrādājama un nonāk vidē. Vienreizlietojamās plastmasas patēriņa ierobežošanu vēl paredzēts turpināt un pēc vienreizlietojamiem traukiem un galda piederumiem sekos citu plastmasas izstrādājumu tirdzniecības pakāpeniska aizliegšana.

   Viena no problēmām ir dzērienu glāzes, ko nevar ražot bez plastmasas piejaukuma. Vides speciālisti aicina ēdinātājus ieviest depozīta principu – pērkot dzērienu, klients samaksā par glāzi un vēlāk dabū naudu atpakaļ, kad atnes glāzi nodot. Iespējams, daudzi šo pazīst no Ziemassvētku tirdziņiem ārzemēs, kur šādi pārdod karstvīnu glītās krūkās.

Pandēmijas laikā palielinājās

   Likums ar mērķi panākt, lai pēc iespējas mazāk iegādātos lietas, kas kalpo īsu laiku, un aizstātu tās ar pārstrādājamu materiālu, tika izstrādāts un pieņemts īsi pirms Covid-19 izraisītās pandēmijas. Bet spēkā tas stājās tās laikā, kad būtiski palielinājās tā saukto piknika trauku daudzums, arī kafejnīcas un restorāni ierobežojumu dēļ varēja nodrošināt ēdienu tikai līdzņemšanai. Tādējādi būtiski pieauga pārstrādei nederīgo atkritumu apjoms, secina SIA "Eco Baltia vide" valdes priekšsēdis Jānis Aizbalts. Ja 2019. gadā šo atkritumu frakcija veidoja ap 15%, tad pērn tie jau bija 20–25%. Kopš aprīļa, kad ierobežojumi tika atcelti, atkal novērojama atgriešanās ierastajā ritmā. Pašlaik pārstrādei nederīgā materiāla apjoms samazinājies līdz 20–22%.
   Šobrīd tirdzniecībā ir piknika trauki no papīra, koka, cukurniedru šķiedras, bioloģiski noārdāmās plastmasas, atļautās plastmasas, bambusa un kviešu stiebriem, kā arī citiem materiāliem. Joprojām atļauts tirgot plastmasas glāzes, jo tām pašlaik nav alternatīvas. Ja kaut kur tirdzniecībā vēl ir plastmasas vienreizlietojamie iepakojumi no "vecā" sortimenta, tad tas saistīts ar atļauju iztirgot iepirkumus, kas veikti pirms direktīvas stāšanās spēkā.
   SIA "Elvi Latvija" komercdirektore Laila Vārtukapteine pastāsta, kā veikalos mainījies sortiments. "Vienreizlietojamos plastmasas traukus, kas vēl pirms dažiem gadiem bija pierasta lieta, tagad aizstājuši citi analogi. Tirgū ir trauki no papīra un citiem plastmasai alternatīviem materiāliem, taču viennozīmīgi to cena ir būtiski dārgāka. Tieši ilgtspējīgā domāšana un vēlme netērēt lielu naudu par ātri izmetamām lietām, ko visdrīzāk lietosim tikai pāris stundas, ir veicinājusi arī to, ka piknikiem un dārza ballītēm cilvēki arvien vairāk izvēlas kvalitatīvus, cietas plastmasas traukus, ko var lietot vairākkārt un pat mazgāt trauku mazgājamā mašīnā. Iegādājoties šādus traukus, pircējiem gan būs jāuzņemas rūpes par trauku nomazgāšanu pēc svinībām, tomēr paši trauki būs pietiekami izturīgi un dizainiski eleganti," viņa piedāvā alternatīvu.

Sāk pirkt mazāk

   Likums ir aizliedzis arī izsniegt bezmaksas plastikāta trauciņus veikalā nopērkamo sveramo preču fasēšanai – tagad salātiem un citiem sveramajiem produktiem trauki jāpārdod par maksu. "Elvi" veikalos novērots, ka daļa pircēju šī iemesla dēļ arvien biežāk uz veikalu dodas ar saviem traukiem, taču netrūkst arī tādu, kas kārbiņu salātiem turpina pirkt turpat veikalā.
   Arī L. Vārtukapteine atzīst, ka pandēmijas laikā ierobežojumi un epidemioloģiskās prasības produktu fasēšanai likušas tērēt daudz vairāk plastikāta iepakojuma gan tirdzniecībā, gan citās nozarēs, tālab kopējais plastmasas patēriņš valstī noteikti nav mazinājies.
   Līdz ar kovidierobežojumu atcelšanu iepakojuma tirdzniecības apjoms ir samazinājies. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka, vasarā pieprasījums pēc vienreizlietojamajiem šķīvjiem, dakšiņām un citiem piederumiem kļūst lielāks, jo uzņēmumi atsāk rīkot sporta spēles un līdzīgus pasākumus brīvā dabā.
   Pašlaik tirgū pieejams ļoti plašs vienreizlietojamo trauku sortiments, tāpēc katrs var izvēlēties sev piemērotāko un videi draudzīgāko risinājumu. "Trauki, kas lietojami brīvā dabā, protams, ir sezonāla prece, un pieprasījums pēc tiem ziemas periodā ir būtiski mazāks nekā vasarā," piebilst tirdzniecības tīkla pārstāve. Tomēr, analizējot datus vairāku gadu griezumā, varot secināt, ka līdz ar sortimenta izmaiņām un būtisko cenu pieaugumu kopumā vienreizlietojamu trauku pārdošanas apjomi ir sarukuši.

Pikniks pie kafejnīcas

   Bistro "Ņamma" pārstāvis Henrijs Imaks norāda, ka pandēmijas laikā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi savus produktus varēja tirgot tikai līdzņemšanai un vairākus mēnešus vienreizlietojamie trauki bija teju vienīgais legāli iespējamais ēdiena pasniegšanas veids. Bieži vien labos laika apstākļos apmeklētāji iegādājās ēdienu un turpat āra terasē paēda. Līdz ar to ievērojami pieauga to galda piederumu skaits, kas netiek izmantoti atkārtoti. Atceļot ierobežojumus, pieprasījums pēc vienreizējās lietošanas traukiem būtiski sarucis. Tomēr vēl arvien ir klienti, kam ir izveidojies pieradums ēst ārpus kafejnīcas vai kas epidemioloģisku apsvērumu dēļ izvairās no ilgstošas uzturēšanās sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, taču viņu skaits kopumā nav liels.
   "Mūsu kafejnīcās lielāko īpatsvaru vienreizlietojamo trauku klāstā veido dažāda lieluma termokārbiņas, kurās tiek fasēti siltie ēdieni. Protams, mūsu sortimentā ir gan vienkāršas plastikāta kastītes, gan dažādi galda piederumi, taču pārējo izlietoto trauku klāsts, salīdzinot ar siltumu saglabājošo iepakojumu apjomiem, ir nenozīmīgs," saka H. Imaks.

Stingrākas un skaidrākas normas

   Uzņēmuma "Eco Baltia vide" pārstāvis vēl piebilst, ka izlietotās plastmasas daudzumam tagad vajadzētu samazināties arī tāpēc, ka beidzot būs izpārdoti uzkrājumi veikalu noliktavās – aizliedza ražot vai ievest, bet tirgot un lietot vēl kādu laiku atļāva. Tomēr viņš uzskata, ka cīņa ar plastmasu vēl īsti nenotiek. "Aizliegumu noteica polistirola traukiem, bet tikpat kaitīgi ir citi plastmasu saturošie, kas netiek pieskaitīti vienreiz lietojamiem, bet tāpat kalpo īsu laiku, tiek izmesti atkritumos, bet nav pārstrādājami. Līdz ar to šī regula situāciju mūsu skatījumā nav būtiski mainījusi. Esam aicinājuši VARAM steidzami pieņemt jaunas normas, kas aizliedz vai ierobežo laist tirgū nepārstrādājamu plastmasu. Ja šiem trauciņiem pieliks lielāku nodokli, to izmantošana kļūs ļoti dārga, tirgotāji būs spiesti vairāk domāt par alternatīvām, piemēram, kartona kastītēm vai daudzkārt lietojamām glāzēm, kādas jau redzamas festivālos, kur piemēro depozīta principu.
   Vēl viens galvas mežģis ir tā sauktā bioplastmasa. Izstrādājumus, uz kuriem ir šāda atzīme, cilvēks izmet pie šķirotajiem atkritumiem, bet tā tomēr nav plastmasa. Ja tāds materiāls nonāk pārstrādes rūpnīcās, var sabojāt visu pārstrādes procesu. Šobrīd vēl nav rasts risinājums, kur šo materiālu likt pēc izmantošanas," stāsta J. Aizbalts.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Vai ir dzīve bez plastmasas?

13.07.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

    Plastmasa savu uzvaras gājienu pasaulē sāka kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, un nu jau šķiet, ka ir visur, ne tikai okeānos un zivīs, bet mikrodaļiņās arī cilvēku asinīs un plaušās. Plastmasa ir lēts, viegls un ērts materiāls, bet tā nesadalās un arī pārstrādājama ir tikai daļa. Tāpēc pasaule ir spiesta domāt par vieglās plastmasas izstrādājumu ierobežošanu. Vaicājām dažādu līmeņu Latvijas politiķiem par to, ko reāli ir iespējams paveikt, lai vieglās plastmasas apjomus mums apkārt un arī atkritumus samazinātu.

Jāturas pie Eiropas zaļā kursa
   
   "Uzņēmējiem jāpāriet uz videi draudzīgāku lietu ražošanu, piemēram, samazinot piesārņojumu un plastmasas iepakojumu. Ilgtspējīga ekonomika jāuztver nevis kā problēma, bet kā iespēja, jo mums ir tikai viena planēta un agrāk vai vēlāk visas valstis un uzņēmumi mainīsies šajā virzienā," uzskata Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.

   "Gribu šo jautājumu paplašināt un pieminēt Eiropas zaļo kursu, kas ir pasākumu kopums ar mērķi līdz 2050. gadam padarīt Eiropu par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē. Lai to panāktu, nepieciešamas izmaiņas visās ekonomikas nozarēs. Lai sasniegtu klimata mērķus un radītu jaunu ekonomikas izaugsmes modeli, nākamajos gados svarīgi atbalstīt uzņēmējdarbību un attīstīt modernas tehnoloģijas, kas palīdz aizsargāt vidi," uzsver Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. "Ir jādomā, kā Latvijai izmantot iespējas, ko Eiropas Savienībā rada Eiropas zaļais kurss. Uzņēmējiem jāpāriet uz videi draudzīgāku lietu ražošanu, piemēram, samazinot piesārņojumu un plastmasas iepakojumu. Ilgtspējīga ekonomika jāuztver nevis kā problēma, bet kā iespēja, jo mums ir tikai viena planēta un agrāk vai vēlāk visas valstis un uzņēmumi mainīsies šajā virzienā," viņa saka.
   Deputāte piebilst, ka pandēmijas laikā atteikties no plastmasas izstrādājumiem nebija vienkārši. "Palielinoties sejas masku un plastmasas cimdu lietošanai kovida pandēmijas laikā, vieglās plastmasas atkritumu daudzums ir ļoti palielinājies. Tomēr, ja runājam par posmu bez kovida un ekstremāliem apstākļiem, tad, protams, vieglās plastmasas materiāli, cik vien iespējams, no ražošanas ir jāizņem. Esam jau pieņēmuši kārtību, ka no iepriekš plaši lietotajiem plastmasas traukiem, kociņiem un tamlīdzīgām lietām ražotāji ir atteikušies. Šobrīd lietojam tikai nelielos plastmasas maisiņus un tur, kur nevar bez tiem iztikt. Tie ir regulējumi gan Eiropas, gan Latvijas mērogā, un tos ievērot ir svarīgi," bilst I. Vaidere. Viņasprāt, ļoti būtiska ir paradumu maiņa. Veikalos iepērkoties, nevajag katru dārzeni likt savā mazajā maisiņā. Gaļas izstrādājumus papīra turzā iesaiņot nevar, bet pašiem jāseko līdzi tam, lai vieglo plastmasas iesaiņojumu nepatērētu nevajadzīgi. "Es pati iepērkoties, neņemu tirdzniecības vietā piedāvāto plastmasas maisiņu, man līdzi ir auduma maisiņš. Nav grūti to ielikt somiņā. Ja redzam, ka cilvēks veikalā norauj pat piecus plastmasas maisiņus, citiem būtu jāaizrāda, ka pircējs rīkojas nepareizi. Līdzīgi kā vācieši ļoti uzmana apkārt notiekošo un aizrāda, ja kāds ko nepareizi dara. Arī mums vajadzētu tāpat rīkoties. Būtībā esmu kā tāds uzraugs, jo bieži eju un vācu. Kad esmu pie jūras, man vienmēr līdzi ir neliels maisiņš, kurā salasu cilvēku atstāto. Tas nav grūti, jo daru to savas zemes labā. Ir prieks, ka aizejot viss ir tīrs. Ja jūrmalā redzu kompāniju, kur saliktas pudeles un ēdieni, uzrunāju un saku: "Ir jauki, ka šeit esat, bet aizejot neaizmirstiet atkritumus paņemt sev līdzi." Lielākā daļa paklausa, kaut ir arī tādi, kas aiziet līdz pludmalei, izdzer savu alus dozi, un tad viņiem spēks beidzas.
   Rūpes par apkārtni ir mana pilsoniskā iniciatīva, bet globāli Eiropas zaļā kursa ietvaros to var ietekmēt tikai ar izglītību, pārliecināšanu un likumiem, citas iespējas nav. Mēs Latvijā dzīvojam ļoti zaļi un tīri, mums ir ikgadējās talkas, kurās tiek sakopts noteiktam kultūras līmenim grūti piejaucējamais, proti, ka atkritumi aiz sevis ir jāsavāc. Ir jāturpina strādāt šai virzienā, vides aizsardzības un vides saudzēšanas dažādi priekšmeti skolās ir jāiekļauj izglītības iestāžu mācību programmās. Šai ziņā atceros skolēnu mācību uzņēmumu "Re-grain" no Madonas Valsts ģimnāzijas, kuram savulaik pasniedzu balvu un kas ražoja ēdamus vienreizlietojamos traukus, pilnībā nekaitīgus videi. Šis produkts ļāva samazināt izlietotās plastmasas daudzumu un plastmasas nonākšanu ekosistēmās. Tātad paradumu maiņa, likumdošana, skaidrošana, runāšana, tīra vide, ko elpojam un baudām, – šāds ceļš mums kopīgi ejams.
   Ukrainas karš smaguma centru ir pārnesis uz energoresursiem, bet ir jāstrādā arī ar pārējo, nedrīkstam šai ziņā atslābt. Ne tikai klimata neitralitāte, visa vides aizsardzība kopumā ir nepārtraukti jāuzrauga.
   Cilvēki nereti domā, ka, atbalstot zaļo kursu, samazinās darba iespējas, bet pētījumos pierādīts, ka visi zaļo likumu ieviesumi rada papildu darbavietas. Netiek ražoti plastmasas kociņi vai trauki, bet tiek uzsākta citas produkcijas ražošana, kur darba rokas nepieciešamas vēl vairāk. Skaidrs, ka ir un būs nepieciešama pārkvalifikācija, viss dzīvē mainās, bet darba vietu skaits ar katru jauno ieviesumu nevis samazinās, bet vairojas," norāda I. Vaidere.

Latvijā īsteno pieņemtās direktīvas

   Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides departamenta direktore Rudīte Vesere skaidro, ka ir plāns pakāpeniski paplašināt depozīta sistēmu. "Tad uz preces iepakojuma un uz atkritumu konteineriem varētu likt vienādas zīmes, lai cilvēks uzskatāmi redz, ko kurā konteinerā mest un, jau veikalā pērkot, var aizdomāties – ja produkta iepakojums nav pārstrādājams, var izvēlēties to citā iepakojumā, var iet uz attiecīgo veikalu ar savu trauku."   
   V
ides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides departamenta direktore Rudīte Vesere uzsver, ka plastmasu saturošo izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums ir vērsts uz to, lai pēc iespējas ierobežotu vienreiz lietojamās plastmasas patēriņu. Ir aizliegti vairāki produkti, kas satur plastmasu un kuriem ir aizstājēji. Starp šiem izstrādājumiem ir trauki – šķīvji, bļodiņas, naži, dakšas, karotes; salmiņi, balonu kātiņi, no putu polistirola izgatavots pārtikas iepakojums u.c. Visiem tiem ir alternatīvi risinājumi, piemēram, salmiņi var būt no stikla, metāla, papīra, dažas kafejnīcas tos asprātīgi aizstāj ar makaroniem. Sarakstā nav iekļautas plastmasu saturošās glāzes vai krūzes, jo tām alternatīvas šobrīd nav. "Cilvēki gan ikdienā saka, ka šīs glāzes ir no papīra, bet tā nav. Tur iekšā ir plastmasa, lai dzērienu noturētu. Uz šādiem izstrādājumiem jābūt marķējumam, kas ir obligāts. Iegādājoties produktu, pircējs zina, ka tas satur plastmasu. Marķējumam jābūt arī uz tādiem plastmasu saturošiem produktiem kā cigaretes, higiēniskās paketes u.c.," skaidro ierēdne.
   Lai samazinātu plastmasu saturošo lietu patēriņu, R. Vesere kā piemēru min to, ka komersantiem jāinformē patērētāji par alternatīvām, kādas var būt iepakojumiem; neizsniegt patērētājiem vienreizlietojamās plastmasas iepakojumus bez maksas, piedāvāt svērt preci patērētāja iepakojumā.

   "Ja plastmasas izstrādājumi nonāk vidē, tie dzīvo 200–400 gadus, plastmasa nesadalās, un tas ir lielākais bieds. Tāpēc jau ir pieteikts karš plastmasai, lai pēc iespējas mazāk tā nonāktu apkārtnē, lai tiktu pārstrādāta un lai mēs katrs vairāk domātu par resursiem, ko un kāpēc lietojam. Perspektīvā plānota vēl lielāka ražotāja atbildības sistēmas ieviešana, paredzēts izvērst depozīta sistēmu, pakāpeniski ieviest piktogrammu sistēmu, kāda darbojas Skandināvijas valstīs. Proti, uz preces iepakojuma likt noteiktas zīmes, un attiecīgi tādas likt uz atkritumu konteinera. Līdz ar to cilvēks uzskatāmi redzēs, ko kurā konteinerā likt un, jau veikalā pērkot, aizdomāsies – ja produkta iepakojums nav pārstrādājams, var izvēlēties to citā iepakojumā, var iet uz attiecīgo veikalu ar savu trauku. Mans novēlējums – būsim gudri un viedi savās izvēlēs, katrs pats rūpēsimies par apkārtējo vidi!" saka R. Vesere.

Arī pašvaldībai jādomā zaļi

  "Sāksim ar to, ka benzīntankā, lai iedzertu kafiju, var to ieliet savā līdzpaņemtā krūzē. Katram cilvēkam jāseko līdzi saviem paradumiem," saka Madonas novada domes deputāts Andris Dombrovskis.
    "Virziens ir ļoti pareizs un vajadzīgs, jo plastmasas daļiņas tiek atrastas pat Arktikā," no savas puses teic vietējās pašvaldības pārstāvis, Madonas novada domes deputāts Andris Dombrovskis. "Ir jādomā, kā attīrīt zemi, okeānus, bet jāsāk ar sevi. Katram pašam ir jāsavāc aiz sevis pudeles, jādod tās otrreizējai pārstrādei, cita risinājuma nav. Madonas novadā uzņēmumu, kas plaši izmantotu plastmasu, nav. Pamatā darbojamies ar koku un koksnes izstrādājumiem. Plastmasa ir pārstrādāts naftas produkts, kas dabā nesadalās, tādēļ jāatbalsta ikviena iniciatīva (un to darām arī novada pašvaldībā), kas zemi padara tīrāku no šādiem produktiem. Sāksim ar to, ka benzīntankā, lai iedzertu kafiju, var to ieliet savā līdzpaņemtā krūzē. Katram cilvēkam jāseko līdzi saviem paradumiem, kaut bieži redzams – sabiedrības liela daļa dzīvo vienai dienai. Kad pirms pāris gadiem biju Japānā, tur lielpilsētā Tokijā ne tikai neredzēju mētājamies plastmasu un papīru, bet uz ielām nebija pat cigarešu izsmēķu. Kārtība cilvēkos ir ieaudzināta. Bērni uz skolu ņem līdzi maizītes, paēd, visu savāc atpakaļ kārbiņās, atkritumus paņem līdzi. Tā ir sabiedrības audzināšana no bērna kājas, kas arī pie mums ir jāveic," viņš uzskata.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Jāgatavojas šķirot aizvien vairāk

21.06.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Bērnībā mācīja, ka zemē nomest papīrīti ir slikti, bet ābola serdi drīkst – tā pati reiz sadalīsies. Tā teikt, kas no dabas nācis, tas pie dabas arī atgriezīsies. Taču, ja nu serde ir nevis viena, bet vesels kalns? Ko tad? Lai ar šiem kalniem tiktu galā, jau šī gada laikā visā Latvijā pie mājsaimniecībām un daudzdzīvokļu namiem būtu jāparādās arvien vairāk konteineriem, kas paredzēti tieši atkritumiem, kuri bioloģiski sadalās. Kāda ir pirmā pieredze Rīgā un tās apkārtnē, kur šādi brūnie konteineri jau pieejami, vaicājām SIA "Eco Baltia vide" direktoram Andrim Ziemelim.

Visu izteiks tarifs

   Iedzīvotāju izvēle – šķirot vai nešķirot atkritumus – joprojām ir brīvprātīga. Taču, kā skaidro A. Ziemelis, cilvēkiem tas jebkurā gadījumā būs finansiāli izdevīgi, ko apliecina arī līdzšinējā pieredze – šķirošana ļauj samazināt atkritumu apsaimniekošanas tarifus. "Latvijā, protams, tā saukto bioatkritumu nošķiršana patlaban ir kaut kas jauns. Noteikti neesam Eiropā pirmajā vietā, jo ir valstis, kur pie mājsaimniecībām jau ierasti tiek nolikti pieci konteineri, kur katrs paredzēts kādam atšķirīgam atkritumu veidam. Par tā sauktajiem bioloģiskajiem atkritumiem pie mums vēl arvien notiek diskusijas – cik lielam jābūt to savākšanas tarifam. Ja tas būs tādā pašā līmenī kā nešķirotajiem atkritumiem, protams, ka papildus tos šķirot cilvēki nebūs motivēti. Tomēr šī brīža prognozes liecina, ka tarifiem nevajadzētu būt augstākiem par 80% no sadzīves atkritumu tarifa (lēmumu par to gan pieņems pašvaldība). Savukārt nākotnē, kā to redzam, tendencei vajadzētu būt tādai, ka šī atšķirība kļūs vēl lielāka, piemēram, 60% apmērā. Tas ir būtiski, jo jau šobrīd ir sabiedrības daļa, kas domā zaļi, rūpējas par dabu un īpaši piedomā, lai pēc iespējas mazāk atkritumu nonāktu poligonos, kur tie tiek apglabāti, taču primārais motivators tāpat, šķiet, ir un paliek katra personīgais maciņš.
   Mūsu uzņēmums jau iepriekš – pagājušā gada sākumā – bija uzstādījis mērķi palielināt to klientu skaitu, kas lieto BIO konteinerus. Rezultāti bija gana labi, jo 2021. gadā, ja salīdzinām ar 2020. gadu, mums izdevās klientu skaitu palielināt pat sešas reizes. Tāpat proaktīvi mēģinām uzrunāt organizācijas – skolas, bērnudārzus, kafejnīcas –, kas ražo pārtikas bioloģiskos atkritumus, lai apdomā iespēju papildus šķirot," A. Ziemelis saka.

Pierīvēšanās periods turpinās

   Šobrīd šķirojamo atkritumu konteineros, ko piedāvā atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, ir savi ierobežojumi. BIO konteineros, piemēram, nedrīkst ievietot dažādus šķidrumus, to skaitā eļļu, pienu, jogurtu un tamlīdzīgi. Vai tā paliks vienmēr?
   "Tas arvien ir diskusiju jautājums. Cilvēks atkritumus, kas bioloģiski sadalās, nošķiro, mēs kā uzņēmums savācam, bet tālāk ir jādomā, kur to visu likt. Šajā brīdī visi Rīgas un Pierīgas atkritumi nonāk "Getliņu" poligonā. Atsevišķi tiek pieņemti bioloģiskie atkritumi, kur tie vēl papildus tiek atdalīti, piemēram, no plastmasas maisiņiem, un tālāk novirzīti, lai tiktu ražota enerģija. Ja kādā brīdī to materiālu dažādība, ko varam nodot šim vai citam uzņēmumam, kļūs lielāka, tad, protams, arī atkritumu klāsts, ko cilvēki varēs likt šķirojamo atkritumu konteineros – palielināsies, kas, starp citu, jau ir noticis.
   Bet jebkurā gadījumā par to notiek sarunas, tiek organizētas darba grupas un apzināta citu valstu pieredze, kurā šī sistēma ir ilgāku laiku; tiek arī vērtēts, kādi atkritumi un kur nonāk vairāk. Nu, piemēram, privātmājās, īpaši, ja nav pašiem savas komposta kaudzes, vasarās tā pārsvarā būs zāle, savukārt daudzdzīvokļu namos – dažādi pārtikas produkti. Te gan, no atkritumu apsaimniekotāja viedokļa raugoties, jāatzīst, ka konteineru saturu pieskatīt un kontrolēt ir diezgan grūti. Šķirošanas kultūra vēl nav tiktāl izstrādājusies, un nereti konteineros nonāk pavisam neatbilstošas lietas. Tad nu arī diskutējam ar poligonu, cik liels drīkst būt citu atkritumu piejaukums, lai mēs varētu būt fleksiblāki attiecībā pret iedzīvotājiem. Tādēļ var teikt, ka pierīvēšanās arvien turpinās, un, visticamāk, tas nebūs viena, bet gan vairāku gadu jautājums, kamēr tiks apzināts, tieši kuri materiāli ir izmantojami," uzņēmuma pārstāvis paskaidro. Īsāk sakot, ja šobrīd pienu konteinerā liet nevajadzētu, tas nenozīmē, ka nākotnē šādas iespējas nebūs. "Iedzīvotājus tik salīdzinoši īsā laikā nav iespējams apmācīt šķirot. Vismaz ne tik labi, lai materiāls, kas nonāk poligonā, būtu ļoti labas kvalitātes. Tas, domāju, ir normāls attīstības process, un kopējās tendences liecina, ka būs jāšķiro vairāk, nekā to esam darījuši līdz šim. Tas ir tas, uz ko ejam," piebilst A. Ziemelis.

KOMENTĀRS

Sabiedrība jāizglīto

   Rudīte Vesere, VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore:

   – Šobrīd bioloģisko atkritumu šķirošanas sistēma ieviesta tikai Rīgā un Pierīgā. Citviet Latvijā termiņš ir 2023. gads. Pirmā pieredze ļauj secināt, ka nemaz tik viegli visur negāja. Bija pašvaldības, kas šo procesu uzsāka nepietiekami ātri. Esam to ņēmuši vērā un mudinājuši citas Latvijas pašvaldības to risināt savlaicīgi. Lai nav tā, ka pēdējā brīdī informējam sabiedrību, skaidrojam, kur atradīsies konteineri, un tā tālāk. Papildus jāpiebilst, ka daudzās pašvaldībās jau šobrīd ir ieviesti kompostēšanas laukumi, kur iedzīvotājiem ir iespēja nogādāt, piemēram, zaļos dārza un parka atkritumus. Tāpat iedzīvotājiem privātmājās šādas komposta kaudzes daudzviet jau ir.
   Protams, daudz kas būs atkarīgs no tā, ko pašvaldības būs noteikušas savos saistošajos noteikumos, cik rūpīgi tas tiks darīts, jo jābūt ieviestai sistēmai. Bet nav arī tā, ka gribu – šķiroju, gribu – nešķiroju. Ir jābūt nodrošinātai šķirošanas iespējai, jāskaidro, kāpēc tas jādara. Jāsaka, ka arī iedzīvotāji, visticamāk, būs ieinteresēti, jo atšķirsies maksa – par bioloģisku atkritumu savākšanu būs jāmaksā mazāk. Šobrīd vēl notiek diskusijas par to, cik lētāk tas būs. Vai obligāti konteineram būs jābūt pie katras mājsaimniecības? Visticamāk, nē, īpaši gadījumos, kur, kā minēju, jau ir izveidota iespēja atkritumus kompostēt. Taču kopumā šķirošana attieksies uz visiem un būs noteikumi, kas jāievēro.
   Vēl gribētos atgādināt: mēs daudz runājam par to, kā apsaimniekot bioloģiskos atkritumus, bet tikpat daudz vajadzētu domāt par to, ko varam darīt, lai šo atkritumu, tai skaitā pārtikas atkritumu, būtu mazāk. Un tie nereti rodas, jo nepārdomāti iepērkamies. Otrs, ko būtu svarīgi ņemt vērā: ja atkritumus šķirojam, darām to pēc iespējas godprātīgāk, noskaidrojot, ko katrā konteinerā var ievietot. Piemēram, ka bioloģisko atkritumu konteinerā nemetam atkritumus maisiņos. Jāsaprot, ka tā ir plastmasa un nesadalās. Un, ja šis materiāls nonāk līdz pārstrādei, tad jāsaprot, ka komposts, ko gala rezultātā iegūstam, vairs noteikti nav tādā kvalitāte, kā paredzēts, jo tajā ir dažādi piemaisījumi. 
   Sabiedrība ir jāinformē un jāizglīto. Pretējā gadījumā nevar cerēt, ka cilvēki paši tik ļoti iedziļināsies un būs īpaši aktīvi. Bet nu ir arī sabiedrības aktīvā daļa, kas pati nāk klajā ar dažādām iniciatīvām, iet pie pašvaldībām un skaidro, ko vēl darīt, lai atkritumu apjomu samazinātu.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Solis uz priekšu ir arī solis... atpakaļ

21.06.2022 NOVADI ZAĻO

 NOVADI ZAĻO

     Viens no aprites ekonomikas principu piemēriem
– alus ražošanas blakusprodukts drabiņas pārtop cepumos.






"Mēs bieži vien nezinām, kas atrodas mūsu ledusskapī,
tāpēc nopērkam lieku, 
kas vēlāk jāizmet,"
saka Anna Doškina, kustības "ZeroWasteLatvija" valdes priekšsēdētāja.


   Kamēr vienā p
asaules malā runā par pārtikas krīzi un pat badu, citā – nepiedodami daudz pārtikas turpina nonākt atkritumos. Viena lieta ir politikas nostādnes un starptautiskas vienošanās par to, kā šo jautājumu risināt. Bet lielā mērā tā ir arī sabiedrības ieradumu maiņa, piekrīt arī kustības "ZeroWasteLatvija" valdes priekšsēdētāja Anna Doškina, ar kuru par šo problēmu runājāmies.

Odīs mazāk, nevis stiprāk

   “Atkritumus, kas bioloģiski noārdās, būtu ļoti grūti neražot, jo ēdam mēs visi. Aptuveni 30% līdz 40% no konteinera satura vienā mājsaimniecībā ir tieši šādi atkritumi. Un kopumā tā nav tā frakcija, ko ir sarežģīti pārstrādāt. Taču pārtikas atkritumu – tas gan – varētu būt mazāk,“ uzsver A. Doškina.
   Viņa cer, ka paradumu maiņu ieviesīs arī tas, ka nākamajā gadā ikvienam būs jābūt pieejamam konteineram, kurā nokļūst bioloģiski noārdāmie, tostarp pārtikas, atkritumi. “Šķirošana nebūs obligāta, bet šādu iespēju atkritumu apsaimniekošanas uzņēmējam būs jāpiedāvā,” uzsver eksperte. Tas gan paredz arī lielu skaidrojošo darbu, īpaši pilsētniekiem. Piemēram, viņi būs jāpārliecina, ka šo bioloģisko atkritumu nošķirošana nenozīmē lielāku smaku pie konteineriem. Tieši pretēji – smaka kopumā samazināsies, jo arī konteineri būs atšķirīgi. “Vēl viens no svarīgākajiem iemesliem, kas liks izšķirties par labu vēl rūpīgākai šķirošanai, ir, ka tā atkritumu daļa, kas paliek pēc bioloģiski noārdāmo atkritumu atdalīšanas, kļūst tīrāka un attiecīgi – no tās iespējams atgūt vairāk resursu pārstrādei,” skaidro A. Doškina. Tātad nevērtīgā atkritumu daļa, kas vienkārši tiek aprakta poligonā, kļūst arvien mazāka. Visbeidzot, šķirošana noteikti ir arī finansiāli izdevīgāka, par ko var pārliecināties, kaut vai iepazīstoties ar atkritumu savākšanas tarifiem. Proti, viens ir nešķirotie atkritumi un to cena, nākamais – jau atkritumi, kas bioloģiski noārdās, kam vajadzētu maksāt mazāk.
   Šobrīd jau bez maksas var nošķirot papīru, stikla un plastmasas pudeles – visu, kas jau tagad nonāk atsevišķos konteineros. “Laikā, kad vērojams pamatīgs visu komunālo pakalpojumu cenu kāpums, manuprāt, katrs ietaupītais cents ir svarīgs!” piebilst biedrības vadītāja.

Vajag vismaz septiņus gadus

   “Nesen kādā sarunā ar antropoloģi uzzināju, ka cilvēkiem viedokļu un paradumu maiņai vidēji ir nepieciešami septiņi gadi. Un atkritumu rūpīgāka šķirošana tad būs vēl viens šāds paradums,” spriež A. Doškina. Par to, vai cilvēki ir gatavi iet vēl tālāk un, piemēram, dzīvokļos, uz balkoniem, ieviest kompostēšanas konteinerus, kas ir viens no risinājumiem pārtikas atkritumu pārstrādāšanai, viņa nav tik pārliecināta. Vai, pareizāk, viņa netic, ka šādai iniciatīvai būtu gatava pievienoties lielākā sabiedrības daļa. Pirmkārt un galvenokārt tādēļ, ka tas prasa papildu iedziļināšanos, papildu darbošanos un papildu ieguldījumus, kam gluži katrs pavisam noteikti nav gatavs. Tajā pašā laikā – interese ir. Biedrība ar gandarījumu secina, ka tās lapā sociālajos tīklos par šiem jautājumiem diskutē un pieredzē apmainās (tostarp arī par slieku audzēšanu pārtikas atkritumu pārstrādāšanai!) ap 13 000 cilvēku, kas Latvijas mērogiem un tik specifiskai tēmai tiešām nav maz.
   Tomēr, kā uzsver eksperte, lai pārtikas atkritumu apjoms tiešām samazinātos, visai daudz varam darīt ikdienā. Piemēram, sākot ar to, ka daudz pārdomātāk iepērkamies un gatavojam ikdienas maltītes. “Varētu teikt, ka solis uz priekšu patiesībā ir kā viens solis atpakaļ. Proti, sāc domāt, pirms kaut ko pērc! Tā samazinām gan to lietu skaitu, ko iegādājamies un vēlāk izmetam, gan arī iepakojuma apjomu, ko gribot negribot iegādājamies kopā ar iekāroto lietu. Tam visam jāsākas ar domāšanas, pieprasījuma kultūru. Proti, ne tikai pirkt tāpēc, ka gribas, bet pārdomāt, vai maz to vajag, ko no tā gatavosi. Cilvēki nereti nemaz neapzinās, kas viņu ledusskapjos jau stāv!” uzsver A. Doškina.

Domāt par produktu "no – līdz"

   Biedrības vadītāja piekrīt, ka Covid-19 pandēmijas laiks bijis ievērojams kritiens atpakaļ, jo higiēnas nolūkos iepakots tika teju viss, ko vien varēja. Bet nu šis periods ir noslēdzies, un viena no "ZeroWasteLatvija" šī brīža aktualitātēm ir rokasgrāmatas izstrāde ražotājiem tieši par iepakojumu. “Gribam parādīt, apkopot piemērus par to, kāds var būt ilgtspējīgs iepakojums, un strādāsim daudz, lai, ieejot kaut vai piemājas veikalā, patērētājam būtu iespēja izvēlēties preci ar šādu iepakojumu vai bez tā,” – tā A. Doškina. Cik lielā mērā ierosinājumi tiks ņemti vērā, tas būs atkarīgs, protams, arī no sabiedrības – ciktāl tā pieprasīs, lai šāds piedāvājums būtu.
   Plašākā mērogā tas ir stāsts par aprites ekonomiku un to, ka gan ražotājiem, gan arī patērētājiem vairāk būs jāiedziļinās tajā, kā konkrētā prece tiek saražota, kā pakota, kur un kā pārstrādāta. Īsāk sakot, kas paliek pēc mums.
   Tāpat būtisks ir jautājums, kas jāsakārto juridiski: kur no veikalu plauktiem nonāk tie pārtikas produkti, kam beigušies lietošanas termiņi? Šobrīd spēkā ir likums "Prasības pārtikas izplatīšanai pēc minimālā derīguma termiņa beigām”, kas ļauj šādus produktus ziedot, taču, uzsver eksperte, iespējams, varētu doties vēl soli tālāk, lai produkti nenonāktu atkritumos. Tātad – tie jāpārstrādā!
   Liela daļa bioloģiski pārstrādājamo atkritumu, kas tiek savākti Rīgā un Pierīgā, šobrīd nonāk SIA "Getliņi EKO" un vēlāk pārtop biogāzē. "Bet ir arī citi piemēri jeb ceļi, kad to, kas palicis pāri ražošanas procesā, pats ražotājs neuzskata par atkritumu, bet gan par resursu, ko kādam nodot tālāk. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir no alus ražotājiem, kam ražošanā paliek pāri drabiņas. Tā ir uzturvielām bagāta piedeva mājdzīvnieku barībai vai arī no tām var cept cepumus. Ļoti labs aprites ekonomikas piemērs. Bet ja par tirdzniecības vietām, kā jau minēju, tur daudz kas ir atkarīgs no sabiedrības iniciatīvas, spiediena, tāpat arī no likumdošanas. Tā tad arī nosaka, kādus produktus un kā iespējams legāli nodot tālākai lietošanai," paskaidro A. Doškina.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Ja porciju uzliek pats, tad visu izēd

08.06.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

Bērni mūsdienās ir gan ar atšķirīgām gaumēm uz ēdienu, gan dažādām veselības prasībām pret pārtikas produktiem, tāpēc pabarot viņus skolās un bērnudārzos tā, lai pārtika nav jāizmet, ir īsts izaicinājums. Viens no trikiem – iesaistīt viņus pašus ēdiena pagatavošanā.


Pārtikas atliekas Latvijā šobrīd veido lielu daļu jeb 30% no atkritumiem, un Eiropā vidēji trešdaļa saražotās pārtikas nonāk atkritumos, tāpēc šī problēma Eiropas Savienības dalībvalstīm jārisina, nopietni pārdomājot soļus. Lai gan visvairāk pārtikas atkritumu veidojas mājsaimniecībās, arī izglītības iestādēs, kurās tiek nodrošināta ēdināšana, neiztikt bez šāda veida atkritumiem, jo mūsdienās skolēniem garšo ļoti atšķirīgi ēdieni, kā arī ne vienmēr uz šķīvja uzliktais tiek apēsts pilnībā.

Ir skolas, kur izēd visu

Apzinoties, ka pārtikas atkritumi izglītības iestādēs ir problēma, kas ne tikai rada vides piesārņojumu, bet arī iznieko izmantotos resursus, kas nepieciešami pārtikas izaudzēšanā un tās nogādāšanā līdz patērētājam, Latvijas skolas un pirmsskolas, kas piedalās Latvijas ekoskolu programmā, mērķtiecīgi strādā pie šo atkritumu samazināšanas, sasniedzot ļoti labus rezultātus. Vides izglītības fonda ekoskolu un jauno vides reportieru programmas vadītājs Daniels Trukšāns teic: "Pārtikas atkritumi ir viens no virzieniem, par kuru skolai ir jādomā un jārisina."
Viena no lielākajiem izglītības iestāžu ēdinātājiem Latvijā, uzņēmuma SIA "Žaks-2", administratīvais vadītājs Jānis Meija vērtē, ka, lai gan kopumā situācija ar pārtikas atkritumiem pēc ēdināšanas reizēm iet uz labo pusi, jo to daudzums pakāpeniski samazinās, tā joprojām ir ļoti aktuāla problēma. Uzņēmuma ražošanas vadītāja, galvenā tehnoloģe Ilona Dreimane atzīst, ka situācija no skolas uz skolu atšķiras: "Ir skolas, kur šī situācija nav iepriecinoša, bet ir tādas, kur skolēni apēd visu."
Ventspils Pārventas pamatskolas ekodarba koordinatore Ilze Korna savukārt teic, ka šo tēmu skola izvēlējās aktualizēt, jo bija redzams, ka bērni bieži vien neēd pusdienas, līdz ar to viņiem līdz dienas beigām pietrūkst enerģijas, kā arī vairāk kārojas našķu. Šajā skolā, aktīvi strādājot, pārtikas atkritumi pusgada laikā tika samazināti gandrīz uz pusi – no 15,6 kg uz vienu bērnu septembrī līdz 9,6 kg janvārī. Turklāt rezultāti arvien turpina uzlaboties.

Iepazīt ēdienu pasauli

Lai samazinātu pārtikas atkritumu apmērus, vispirms jānovērš to rašanās cēloņi, izglītojot skolēnus par ēdienu. I. Dreimane norāda, ka ēšanas tradīcijas veidojas ģimenēs, tāpēc ēdieni, kas tiek pasniegti skolas pusdienās, ne vienmēr ir bērnu iecienīti. "Ministru kabineta noteikumi nosaka normas, cik lielai ir jābūt katra produkta daļai ēdienkartē, bet tā ir pretrunā ar ēšanas tradīcijām ģimenēs, līdz ar to ir produkti, kuri visbiežāk paliek uz šķīvja un nonāk pārtikas atkritumos. Obligāta prasība ir, ka līdz ar pamatēdienu tiek pasniegta arī zupa vai deserts. Diemžēl tieši dārzeņu zupas bērni ēd ļoti nelabprāt. Kad pandēmijas laikā bija pielaide, ka ēdienkartē varēja būt tikai pamatēdiens, samazinājās arī pārtikas atkritumi, turklāt bērni bija vairāk paēduši," viņa stāsta. Bet J. Meija skaidro, ka ēdinātājs katru skolu uztver kā atsevišķu mājsaimniecību ar savām ēšanas tradīcijām un paražām, tāpēc katra skola tiek monitorēta, lai saprastu, kas bērniem vairāk garšo, un attiecīgi pielāgotu ēdienkarti, bet to iespējams izdarīt tik, cik ļauj Ministru kabineta noteikumi.
I. Korna pastāsta: "Jāatzīst, ka nereti vecāki mājās negatavo vai gatavo pusfabrikātus, tāpēc mēs bērnus mērķtiecīgi iepazīstinājām ar pārtikas produktiem un ko no tiem var pagatavot, ar ēdienu dažādību – putrām, salātiem. Mājturības stundās bērni paši gatavoja salātus – sāļus, saldus, vārīja putras, uzzināja, cik daudzveidīgus ēdienus var pagatavot no pupiņām, paši mala un cepa pupiņu kotletes. Kad sākās attālinātais process, devām uzdevumus arī mājās, piemēram, pagatavot kaut ko veselīgu, un tad iesaistījās arī vecāki. Iepazīstot ēdienu daudzveidību, bērni sāka ēst arī to, kas tiek dots pusdienās. Viņi tā arī teica, ka ne reizi nebija ko tādu ēduši un viņiem šķitis, ka tas ir negaršīgs."
Tikmēr Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolas ekodarba koordinatore Ilze Ozoliņa dalās pieredzē, ka bērniem par pārtiku stāstīts no dažādiem skatpunktiem. "Izmetot ēdienu, tiek izšķērdēts ne tikai pats produkts, bet arī resursi, kas izmantoti ražošanā un lai tie nokļūtu pie mums: ūdens, enerģija, nauda, transports, cilvēku darbs," viņa stāsta. Veikuši pētījumu veikalos, no kurām valstīm pie mums tiek atvesti augļi un dārzeņi. Noskaidrojuši, cik tāls ir pārtikas ceļš un kāda atšķirība to cenās. Tapusi liela, uzskatāma karte, un skolēni stundās diskutējuši arī par to, cik un kādu profesiju cilvēki varētu būt iesaistīti, lai mūsu galdā nonāktu auglis no Latvijas vai kādas tālākas zemes.
"Lai saprastu, cik liels darbs jāiegulda, kaut ko pagatavojot un pie viena domājot par pārtikas nozīmi veselības stiprināšanā, rīkojām konkursu "Mana veselīgākā recepte". Receptes tika zīmētas, rakstītas, aprēķināts produktu daudzums. Pēc izvērtēšanas klasē divus labākos izvirzīja uz skolas pavāru šovu "Gatavo veselīgi bez uguns". Bērni pārliecinājās, cik daudz resursu jāiegulda gatavojot un ka nebūtu patīkami, ja to pēc tam izmestu ārā," atklāj I. Ozoliņa.

Pašu izvēlēta porcija

Gan izglītības iestādes, gan skolu ēdinātājs atzīst, ka ļoti būtiska pārtikas atkritumu samazināšanā ir iespēja bērnam pašam izvēlēties, cik daudz ēdiena viņš uzliks uz sava šķīvja. I. Ozoliņa teic, ka pēc skolas renovācijas 2018. gadā ēdnīcā ir pašapkalpošanās lete: "Ēdienkartē ir iekļauti arī divu veidu salāti, veģetārie ēdieni. Katram ir iespēja izvēlēties un uzlikt savu porciju. Mūsu uzdevums iemācīt bērniem, lai uzliek tik, cik var apēst. Sākumā tas nav viegli, to iemācās ar laiku. Lieli palīgi ir Ekopadomes bērni, viņi sagatavo atgādnes, pieliek redzamā vietā, rīko akcijas "Tukšais šķīvis". Esam veselu nedēļu veikuši pārtikas atkritumu auditu. Bērni skatījās, atgādināja, ja vēlēsies, varēsi uzlikt otrreiz, lai neuzliek porciju par daudz. Pēc tam katru dienu kopā ar saimniecēm neizēstos pārtikas atkritumus nosvēra un aprēķināja vidējo neapēstās pārtikas daudzumu nedēļā. Iznāca katram divas ēdamkarotes."
Arī Ventspilī ieviests princips, ka bērni paši var likt sev vēlamo porciju. "Pirmajās klasēs sākumā audzinātājs palīdzēja, bet ātri vien palīdzība vairs nebija nepieciešama. Tāpat runājām ar ēdinātājiem par to zupu gatavošanu, ko bērni ēd. Bērniem ļoti garšo biešu zupas, borščs, tāpat arī skābeņu zupa. Ļoti garšo pankūkas, tāpat arī plovs," stāsta I. Korna. Tikmēr Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolā visiecienītākā ir soļanka.
I. Dreimane komentē: "Lieliski strādā zviedru līnijas jeb zviedru galda princips, kas palīdz samazināt pārtikas atkritumus līdz pat 90%. Ir skolas, kur šādu pieeju esam ieviesuši, bērni paši izvēlas ēdienu un uzliek atbilstošu porciju. Būtiski, ka ir izvēles iespēja – skolēns var izvēlēties – ēst kartupeļus, makaronus vai griķus. Arī salātus var izvēlēties vairāku veidu. Tomēr, lai šādas iekārtas uzstādītu, nepieciešams lielāks finansējums, par ko esam runājuši nepārtraukti, bet netiekam sadzirdēti. Līdz ar to esam spiesti strādāt ar iekārtām, kas mums ir šobrīd. Ir pašvaldības, kuras atvēl papildu finansējumu, tad situācija ir labāka." J. Meija piebilst: "Zaļā domāšana mūsos ir, mēs domājam, kā pilnveidoties, iet līdzi laikam, un vēlamies investēt modernās tehnoloģijās. Un zviedru līnija ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kā tūlītēji panākt gan būtisku atkritumu apjoma samazināšanu, gan arī – pats svarīgākais – uzlabot klientu apmierinātību, jo apmierināti ir gan bērni, gan līdz ar to viņu vecāki, tāpat arī skolas administrācija. Citās valstīs šāds ēdināšanas princips jau strādā, un arī mums būtu laiks tādu beidzot ieviest – tam nepieciešams lielāks finansējums ēdinātājiem, kā arī izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, lai būtu iespēja variēt konkrētās ēdienreizes produktiem."
Skaidri redzams, ka, lai samazinātu pārtikas atkritumus skolās, svarīga ir visu iesaistīto pušu sadarbība un ieinteresētība. Skolu pārstāves teic, ka darbs pie šādas tēmas sniedz arī plašāku ieguvumu. "Priecājamies, ka bērni ir tie, kuri savas zināšanas un paradumus iemāca un ienes savās mājās, ģimenēs," saka cēsiniece. Savukārt Ventspils pārstāve vērtē: "Ieguvums ir ne tikai mazāk atkritumu, bet arī tas, ka bērni iepazīst ēdienu daudzveidību, prot veselīgi pagatavot, turklāt, ēdot veselīgāk, mazāk našķojas, tādējādi rūpējoties par savu veselību ilgtermiņā."

UZZIŅAI

  • Metodiskā materiāla "Samazini pārtikas atkritumus savā skolā" veidotāji vērtē, ka pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2016. gadā skolās mācījās 213 357, pirmsskolā 92 025 un arodskolās 27 938 audzēkņu. Vispārizglītojošajās skolās audzēkņus mācīja gandrīz 29 330 pedagogi. Aptuveni rēķinot, kilograms gatava ēdiena skolā izmaksā divus eiro. Ja gadā uz bērnu atkritumos nonāk 50–20 kg ēdiena (mērījumi skolās un bērnudārzos), tātad būtībā miskastē tiek izmesti 10–30 miljoni eiro.
  • Ir mācību iestādes, kurās, piedomājot pie atkritumu samazināšanas, izdevies ievērojami – vairāk nekā uz pusi – samazināt audzēkņu neapēstā un izmestā ēdiena daudzumu. Citviet, rēķinot uz vienu audzēkni gadā, atkritumos vairs nonāk tikai 10 kg ēdiena un pat vēl mazāk.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Termiņi, saraksts un mazliet izdomas

08.06.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Šefpavārs Ēriks Dreibants uzsver, ka cenšas saimniekot tā, lai no iepirktajiem produktiem pāri paliek ļoti maz. Ja gadās, tos izlieto paši, sadala darbiniekiem, dažkārt jāliek lietā mazliet izdomas un izdodas izmantot visu.

   Visā pasaulē, arī Latvijā, pārāk daudz pārtikas produktu nonāk atkritumos – satraukušās starptautiskās organizācijas. Mūsu valstī katrs iedzīvotājs gada laikā izmet vidēji 130 kg dažādu produktu – pārtikas atlikumus un pārpalikumus, produktus ar beigušos derīguma termiņu un pārtiku, kas vienkārši vairs neizskatās svaiga. Lai šo atkritumu apjomu samazinātu, mazliet jāmaina savi paradumi, bet eksperti norāda, ka ekonomiska domāšana noteikti palīdz pieņemt lēmumus.

Stingri pieturēties pie saraksta

Pasaulē ik gadu atkritumos tiek izmesta aptuveni trešdaļa no visas pārtikas jeb 1,3 miljardi tonnu. Ar šo pārtikas apjomu katru gadu varētu pabarot trīs miljardus cilvēku, tas ir, gandrīz četrreiz vairāk, nekā šobrīd pasaulē ir to, kuri cieš no bada. Pēc ANO pārtikas un lauksaimniecības organizācijas iniciatīvas "SAVE FOOD" aprēķiniem, visvairāk jeb 53 procentus pārtikas atkritumos izmet mājsaimniecības. Tas nozīmē, ka noteicoša loma pārtikas atkritumu apjoma samazināšanā ir patērētājam un nelielas izmaiņas ikdienas ieradumos var ievērojami samazināt pārtikas atkritumu apjomu.
Beziepakojuma veikala "ieber.lv" īpašniece, zaļā dzīvesveida entuziaste Agnese Gaidelione norāda, ka pārtikas atkritumus būtiski var ierobežot, nopērkot tieši tik, cik nepieciešams. "Cilvēks uz mūsu veikalu var nākt ar iecerētā ēdiena recepti un nopirkt tieši tik, cik vajag. Ja vajag 150 gramus auzu pārslu vai 200 gramus makaronu, tieši tik arī tiks iesvērts. Nevajag nopirkt lielo iepakojumu, kas stāv virtuves plauktā neiztukšots, līdz vēlāk ar atlikušo saturu izmests atkritumos. Ieguvums ir dubults, netiek nopirkts par daudz un tiek arī ietaupīta nauda," viņa rosina.
Veikaliņš Cēsīs jau vairākus gadus popularizē beziepakojuma iepirkšanos, stāsta par iepirkšanās paraduma maiņu. Vai ir rezultāts? "Šajos gados izkristalizējies kontingents, kam šāds iepirkšanās veids ir svarīgs, kuri to pārņēmuši ikdienā," stāsta A. Gaidelione. "Lai cilvēks mainītu iepirkšanās paradumus, vajadzīgs laiks un domāšanas maiņa. Mēs aicinām sākt ar mazajiem soļiem, uzrunājam izglītības iestādes, sadarbojamies ar ekoskolām. Ir uzrakstīta mazo soļu pasaka, veidojam raidījumus, kur mūsu konceptu rādām bērniem, lai viņi to var aiznest uz mājām savai ģimenei."
Uzņēmēja pastāsta par kādu iniciatīvu: "Ēd mājās, izēd māju tukšu un uzpildi to ar sarakstiņu!" Tas nozīmē, ka iepirkumu sarakstu veido nevis pēc principa, ko gribētu ēst, bet pēc tā, kas ir mājās. Piemēram, ja ir griķi vai makaroni, jādomā, ko var pagatavot, ņemot par pamatu šos produktus, klāt piepērkot tikai to, kas nepieciešams. A. Gaidelione uzsver, ka ļoti būtisks solis, lai iegādātos tikai tik pārtikas, cik nepieciešams, ir sastādīt iepirkumu sarakstu, bet vēl būtiskāka – stingra pieturēšanās pie tā. Vai tad paši nereti neesam bijuši situācijās, kad uz veikalu aizejam tikai pēc maizes un piena, bet mājās pārnākam ar pilnu iepirkumu maisiņu. Sarakstiņā vajag ieplānot gan pamatlietas, gan arī kādu kārumu, ko nenoliedzami sagribēsies. Tas liek plānot ne tikai pirkumus, bet pirmkārt jau ēdienkarti visai nedēļai. "Kad cilvēkiem par to stāstām, viņi saka, ka nevar zināt, ko gribēsies ēst. Tāpēc nevajag piesaistīt ēdienkarti konkrētai dienai, bet domāt nedēļas griezumā, vadoties pēc produktiem, kas pieejami. Kad sistēma būs ģimenē ieviesusies, dzīve kļūs vienkāršāka un cilvēki drīz vien secinās, ka tiešām ir ļoti maz produktu, ko izmest," saka A. Gaidelione, piebilstot, ka šobrīd notiek arī darbs pie rokasgrāmatas par bezatlikumu maltīšu gatavošanu.

Izmest – galējais risinājums

Pēc iniciatīvas "SAVE FOOD" aprēķiniem, 12 procentu pārtikas atkritumos nonāk jau ēdienu pagatavošanas procesā sabiedriskajā ēdināšanā. Latvijā pazīstamais pavārs Ēriks Dreibants no "Pavāru mājas" Līgatnē un "3 pavāru restorāna / Restorāna '3" Rīgā norāda, ka savā darbā vienmēr domā par pārtikas atkritumu samazināšanu. Tam lielākais dzinulis gan esot optimālas produkcijas pašizmaksas saglabāšana, lai gan mazsvarīga nav arī atbildība pret dabu. Ē. Dreibants stāsta, ka "Pavāru mājā", kur pamatideja ir degustācijas ēdienkarte, produktu iegādi plānot ļoti viegli: "Klientus apkalpojam pēc rezervācijām, tātad skaidri zinām, cik būs viesu. Ja ir 30, tātad, gatavojam 30 porcijas, un izejvielu tiek iegādāts tieši tik daudz. Strādāju arī restorānos, kuros ir ēdienkartes piedāvājums, bet visam pamatā jau ir bizness, un jebkurš izmestais pārtikas produkts ir zaudējumi. Viss nāk ar pieredzi, kas ļauj prognozēt viesu plūsmu, kas nedēļas nogalēs nepārprotami ir lielāka, un tam arī gatavojamies."
Viņš stāsta, ka restorānu īpašnieki un šefpavāri arvien vairāk izprot pārdomātas pieejas nozīmi un tas izpaužas arī piedāvājumā. "Ja savulaik restorānos ēdienkartes bija ļoti plašas, pat 50 dažādi ēdieni, tagad tādu piedāvājumu vairs nesastapsiet. Visi sapratuši, ka uzturēt tik lielu piedāvājumu nav iespējams, jo, piemēram, atnāk tikai 30 viesu, kuri no plašās ēdienkartes pasūta vien kādus desmit dažādus ēdienus. Tas nozīmē, ka produkti, kas iegādāti pārējiem 40 ēdieniem, vienkārši stāv plauktā, ledusskapī un bojājas," viņš paskaidro.
Šefpavārs neslēpj, ka ar laiku tiek apgūtas dažādas gudrības, kas ļauj līdz minimumam samazināt atkritumos nonākušo produktus daļu. "Parasti pāri paliek ļoti maz, tos sadalām darbiniekiem, izlietojam paši. Izmest kādu produktu, tas ir pats galējais risinājums. Mani darbinieki zina, ja kaut kas būs nopirkts par daudz, dusmošos. Labāk, lai krējuma nedaudz pietrūkst, mēs aizskriesim pēc vienas paciņas, nekā trīs paliek pāri. Viss nāk ar pieredzi," Ē. Dreibants skaidro.

Ziedo, ja nepārdod

Tikai pieci procenti pārtikas atkritumu rodas tirdzniecībā, un Latvijas Tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs norāda, ka organizācijā šo jautājumu īpaši nav aktualizējuši. "Pirmkārt, no kopējā atkritumos nonākušā pārtikas daudzuma tirdzniecības jomas daļa ir neliela. Otrkārt, tirgotāji paši raduši iespēju to risināt. Tie, kuriem pārtika norakstāma lielos apjomos, vienojušies ar palīdzības organizācijām. Ja pārtika der dzīvniekiem, tad ar medniekiem vai zooloģiskajiem dārziem. Vajadzētu būt tā, ka atkritumu konteineros nekas nenonāk, protams, var gadīties dažādas situācijas, bet pārtikas zudumi nozares uzņēmumos nekādā gadījumā nav sistēma," viņš paskaidro.
Produkti, kuriem beidzies minimālais derīguma termiņš "Ieteicams līdz…", joprojām ir droši lietojami uzturā, ja ievēroti glabāšanas nosacījumi un nav bojāts iepakojums. Tie tiek ziedoti Latvijas Samariešu apvienības pārtikas bankai "Paēdušai Latvijai", kas palīdz tūkstošiem grūtībās nonākušu cilvēku. Taču H. Danusevičs šajā sakarā norāda uz kādu neatrisinātu problēmu: "Neesam panākuši, ka par ziedoto pārtiku nebūtu jāmaksā PVN. Šobrīd tirgotājiem jāsamaksā nodoklis par to, ko viņi ziedo labdarībai, un, mūsuprāt, tas nav taisnīgi. Līdz šim valdība nav izrādījusi vēlmi to risināt, tāpēc turpināsim to uzturēt aktuālu, kamēr parādīsies politiķi, kuri būs gatavi atbalstīt loģiskas lietas. Neprasām neko netaisnīgu, ir jābūt gribai to sakārtot."
Arī Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas Inese Vaidere norādījusi, ka pārtikas atkritumu samazināšana nav jauna aktualitāte laikmetam, kuram raksturīga populācijas, resursu un klimata problēmu spriedze. "Ir pēdējais laiks mums visiem kļūt atbildīgākiem un varbūt biežāk un vairāk ņemt vērā to, ko jau agrāk mums centušies uzsvērt un mācīt vecāki un vecvecāki – cienīsim pārtiku!" viņa aicina, uzsverot, ka katrs individuāli varam dot ieguldījumu pārtikas atkritumu samazināšanā.

UZZIŅAI

Kur rodas pārtikas atkritumi Eiropas Savienības valstīs?

  • Mājsaimniecībās – 53%.
  • Pārstrādes procesā – 19%.
  • Sabiedriskās ēdināšanas nozarē – 12%.
  • Produktu ražošanas gaitā – 11%.
  • Vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā – 5%.

Avots: www.zalabriviba.lv

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Ezeru apsaimniekot nav viegli

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

Burtnieku ezers platības ziņā ir ceturtais lielākais ezers Latvijā, tā garums ir 13,3 kilometri, vidējais dziļums – 2,9 metri. Ezers izsenis bijis starp makšķernieku iecienītākajām copes vietām, jo ezerā konstatētas 20 zivju sugas, starp kurām makšķernieku gaidītākās trofejas, protams, ir līdakas un īpaši jau zandarti. Tomēr Burtnieka apsaimniekošana allaž ir bijis visai sarežģīts un dažādu interešu pārpilns process.

Valmieras novada pašvaldības vecākā vides speciāliste Evija Ozola uzskata, ka zandartu mazuļi Burtnieku ezerā vairs nav jāielaiž, to apliecinājusi arī zinātniskā zveja.

   Latvijas jaunāko laiku vēsturē ezeru kopš 1992. gada pārvaldīja pašvaldību iestāde "Burtnieku ezera pārvalde", kas 2004. gadā pēc reorganizācijas pārtapa par aģentūru. No 2006. gada līdz pirmajai pašvaldību reformai 2009. gadā darbojās SIA "Burtnieku ezera pārvalde", pēc tās likvidēšanas par Burtnieku atbildēja Burtnieku novada pašvaldības Dabas resursu pārvalde. Kopš 2012. gada Burtnieks atrodas vietējās pašvaldības – vispirms Burtnieku novada, bet kopš 2021. gada jaunā Valmieras novada – valdījumā, tāpēc par to, ko Burtnieku ezera apsaimniekošanā iecerēts darīt turpmāk, vaicājām Valmieras novada pašvaldības vecākajai vides speciālistei EVIJAI OZOLAI.

Kāda bija situācija ezera apsaimniekošanā, kad to pērnvasar pārņēma jaunais Valmieras novads?

Tobrīd Zemkopības ministrijā un VARAM bija iesniegti priekšlikumi par pilnīgu rūpnieciskās zvejas aizliegšanu Burtnieku ezerā, tomēr ministrijas uzskatīja, ka nav pietiekama pamata šādam solim. Jau 29. jūlijā Valmieras novada dome lēma par turpmāko ezera apsaimniekošanu. Pašvaldības lēmums noteica, ka Burtnieka zandarts turpmāk tiek veidots kā tāds ekskluzīvs zīmols, rūpnieciskā zveja aizliegta netiek, taču tiek rosināts mazināt zvejas limitus. Šis ierosinājums tika ņemts vērā, un jau no šī gada sākuma zvejnieki Burtnieku ezerā ir vien ar kilometru kopējo tīklu garuma. Samazināti arī plēsīgo zivju nozvejas limiti: zandartam no 24 tonnām uz 10 tonnām, bet līdakai – no 12 tonnām uz 4 tonnām. Kopējais gada nozvejas limits – 49 tonnas – gan netika mainīts, lai veicinātu balto zivju pastiprinātu nozveju, jo balto zivju ezerā joprojām ir par daudz, un tuvākajā laikā tur nekas nemainīsies. Šis ir pirmais solis ceļā uz balto zivju samazināšanu Burtniekā.

– Kā Burtnieka zandarts kļūs par zīmolu?

– Šobrīd jau ir apstiprināts Zivju fonda projekts, strādājam pie šī zīmola izveides un pilnveidošanas, kā arī vācam vēsturisko informāciju un analizējam piegāžu ķēdes.

– Kādi ir secinājumi par piegāžu ķēdēm?

– Skatāmies, kur zvejnieki šobrīd realizē Burtniekā nozvejotos zandartus. Virzāmies uz to, lai palīdzētu viņiem zivis realizēt uz vietas. Lielākoties restorāniem, kur zandartu, protams, pārdod par lielāku cenu. Taču tam ir pamatojums, jo šis ir īpašais Burtnieka zandarts, kuru nekur citur neatradīsiet. Uzskatām, ka Burtnieka zandartam vajadzētu vairāk palikt tepat Vidzemē un vispirms jau Valmieras novadā. Līdz gada beigām plānots, ka zīmols jau būs pietiekami spēcīgi nostiprināts, lai mēs "Burtnieka zandartu" varētu reģistrēt un nostiprināt Eiropas Savienībā līdzīgi, kā tas jau izdarīts ar "Carnikavas nēģiem".

– Vai plānots arī papildināt zandartu populāciju Burtniekā, ielaižot mazuļus?

– Šajā sakarā zinātnieki gan no institūta "Bior", gan no Matīsa Žagara SIA "Saldūdeņu risinājumi" vēl aizvien nav mainījuši savas domas un neredz pamatu mākslīgai zandartu pavairošanai Burtniekā. Arī es, aizpērn piedaloties zinātniskajā zvejā, pārliecinājos, ka zandartu mazuļu ezerā ir ļoti daudz.

   Pērn padziļināts un nedaudz arī paplašināts tā sauktais Matīšu peldētavas kanāls, kur gan laivu nomas bāze "Asari", gan arī viena no Burtnieka tūristu pontonlaivas "Made Marija" pieturvietām. Šeit ierīkota arī oficiālā lomu svēršanas vieta ezera zvejniekiem.

– Par rūpniecisko zveju skaidrs, bet vai ir izmaiņas arī makšķerēšanas noteikumos Burtniekā?

– Viens no pirmajiem uzdevumiem jaunajā novadā bija tieši "Makšķerēšanas nolikuma" pārskatīšana. Saņēmām vairākus priekšlikumus kā pasargāt plēsīgo zivju sugas, bija arī vairākas sanāksmes kopā ar makšķerniekiem. Vienojāmies, ka plēsīgo zivju aizsardzībai Burtniekā tiek ieliktas vēl pāris jaunas lieguma vietas zandartu nārsta laikā. Tāpat no šī gada esam pilnībā pārgājuši uz makšķerēšanas licenču realizēšanu tikai elektroniski vietnē manacope.lv.

 – Kādi darbi šogad plānoti Burtniekā?

– Makšķerniekiem domātās infrastruktūras uzlabošanai šogad iecerēta Burtnieku lielā centra kanāla tīrīšana, jo pati kanāla mute šobrīd palikusi diezgan sekla. Pērn tika iztīrīti mazie kanāli Burtnieku centrā, nopietni darbi tikai veikti arī Matīšu kanāla padziļināšanā. Gan Matīšu, gan arī Burtnieku centra kanālā šogad plānots uzstādīt papildus laivu piesaistes vietas. Pamazām atdzīvojas arī laivu bāze Vecatē, kur ir viens no diviem (vēl arī Burtnieku centra kanālā) betona slipiem laivu ielaišanai ezerā. Vēl laivas ielaist ūdenī iespējams arī Matīšu kanālā un "Silzemnieku" pludmalē.

– Un kā veicas ar kontroli?

– Ja iepriekš ezerā bija tikai viens inspektors, tad šobrīd visā Valmieras novadā ir četri inspektori, protams, arī Burtniekam tad paliek vairāk jaudas. Par kārtību ezerā gādā arī ļoti tālredzīgas novērošanas kameras, kuras nu jau uzstādītas visās publiskajās vietās.

VIEDOKLIS 

Ihtiologs, zivkopis, Burtnieku ezera pārvaldes bijušais vadītājs Rolands Rākins:

– Agrāk, līdz apmēram 2016. gadam, ar zvejniekiem bija atrasts kompromiss un visiem bija labi. Savulaik Burtniekā ielaidām gandrīz miljonu līdaku kāpuru, teorētiski no tiem izdzīvo 5 līdz 7%, tie būs 70 tūkstoši līdaku. Pēc tam nākošajā gadā ielaidām 540 tūkstošus kāpuru, vēl nākošajā – jau mazāk. Tāpat zivis slauca, Rūjas dīķos inkubēja un ezerā zivju bija papilnam. 1. maijā Burtniekā bija pat kādas 100 laivas! Cilvēkiem bija prieks braukt uz šejieni, jo zivju netrūka – gan zvejniekiem pietika, gan spiningotājiem. Tagad, kā stāsta ezera zinātāji, Burtniekā vairs nav tā saukto sporta – svarā no diviem līdz sešiem kilogramiem – līdaku, ir vai nu retas lielās vai arī dūcīši... Trīs zandarti un trīs līdakas lomā – tas nav pievilcīgi Rīgas makšķerniekam, un nebrauks uz Burtnieku arī no Krāslavas vai citurienes!

Vistu, lai tā dētu olas, ir jābaro. Jā, pašvaldība strādāja pie infrastruktūras sakārtošanas ap ezeru un vēl visu ko labu darīja, arī "Silzemnieku" dambi sataisīja. Bet nerūpējās, lai ezerā būtu plēsīgas zivis, ne tikai baltās vien. Ļoti liela kļūda, ka novadā visu šo laiku nebija īsta kontakta ne ar makšķerniekiem, ne ar zvejniekiem. Vajadzēja ar viņiem vairāk runāt, nevis akli klausīt tikai pētnieku ieteikumiem. Turīgais Burtnieku novads, kurš tagad ietilpst Valmieras novadā, ir trīsreiz samaksājis pa 10 tūkstošiem eiro pētījuma veicējiem, kas izdarījuši, manuprāt, galīgi nepareizus secinājumus par ezerā notiekošo. 2006. gadā, kad sāku strādāt Burtnieku ezera pārvaldē, "Bior" teica, ka vajag zivis ezerā laist iekšā, bet tagad "Saldūdeņu risinājumi" to nez kāpēc darīt neiesaka. Uzskatu, ka Burtniekā katru gadu – nu vismaz tagad divus vai pat trīs gadus pēc kārtas obligāti – būtu jāielaiž 20 tūkstoši līdaku mazuļu.

Mana pārliecība ir, ka rūpnieciski zivis ir jāzvejo ar murdiem un tīkliem, ziemā jāsamazina tīklu acis, bet vasarā to nedrīkst darīt, jo zivis tīklā nokaras un nomirst. Valmieras, Cēsu un citos tirgos ļoti labprāt iegādājas zivis. Pirms gadiem desmit pēc parastām raudām gara rinda stāvēja! Tas ir ļoti svarīgi, un tagad baltās zivis ezerā ir! Tikai jādomā, kā tās līdz tirgum dabūt. Ir labi, ka rūpnieciskie zvejnieki Burtniekā gādā delikateses restorāniem, bet to drazu taču arī jāņem. Bet balto zivi jau viņi neņem, tikai zandartu un līdaku. Un vēl lielo breksi, kurš pirms trim gadiem Burtniekā izsprāga.

"Bior" pētnieki apstiprinājuši, ka Burtniekā zivīm ir trīs slimības (žaunās, zem zvīņām un lenteņi). Jo ezerā jau nav plēsēju! Nav kas noēd un trenkā baltās zivis, ja plēsējus visu laiku nokāš makšķernieki un zvejnieki. Nav jau māksla lielos Latvijas spiningošanas mačus Burtniekā uztaisīt maijā, kad gandrīz katrā trešajā metienā galā līdaka. Jātaisa jūnijā vai jūlijā, un arī tad, ja noķertās zivis laiž vaļā, jo profesionāļi patiesībā paņem diezgan lielu daļu plēsīgo zivju.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Tramīgo taimiņu trajektorijas

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

Taimiņš (Salmo trutta) ir Latvijā labi zināma, taču makšķernieku samērā reti noķerta zivs. Igauņi šo zivi sauc par meriforell, bet leiši – par šlakys. Latvijā zināmie oficiāli ķertie taimiņi bijuši tuvu metram garumā un līdz 10 kilogramiem svarā. Vienīgā vieta mūsu valstī, kur taimiņus mākslīgi pavairo ar vērienu, ir zivjaudzētava "Brasla" Cēsu novadā. No turienes viņi ceļo uz ūdenskrātuvēm visā Latvijā.

 

   

   Lūgums netraucēt! Visi zivju baseini cehā atrodas vieglā pustumsā, lai lieki netraucētu mazo taimiņu augšanas procesu.








Nedaudz iz vēstures

Taimiņš pēc dabas ir vientuļnieks, kurš no gada līdz pat septiņu gadu vecumam dzīvo jūrā, kur sasniedz dzimumgatavību, un tad dodas nārstot upēs. Latvijā taimiņu nārsts upēs notiek oktobrī un novembrī, bet taimiņu kāpuri izšķiļas pavasarī. Taimiņu mazuļi upēs Latvijā parasti pavada divus gadus, sasniedzot 10–19 centimetru garumu. Upēs sastopama arī taimiņa saldūdens pasuga – strauta forele. Novērota līdz 600 kilometriem tāla taimiņu migrācija, šo zivju pārvietošanās ātrums ir līdz pat 28 kilometriem diennaktī! Taimiņa ēdienkartē galvenokārt ir zivis un vēžveidīgie. Pasaulē sastapti pat deviņpadsmitgadīgi taimiņu vecīši, Latvijā gan atzīmējušies tikai līdz septiņiem gadiem veci taimiņi.

Taimiņu mākslīgā pavairošana Latvijā lielā mērā ir zivjaudzētavas "Brasla" ziņā. Tās galvenais uzdevums ir taimiņu resursu atražošana, katru gadu izaudzējot un ielaižot Gaujas baseinā ap 200 tūkstošiem taimiņu smoltus un mazuļus. "Braslā" vēl audzē arī varavīksnes foreļu mazuļus un nēģu kāpurus. Zivjaudzētava atrodas vien dažus kilometrus lejpus tilta pār Braslu uz Valmieras–Inčukalna šosejas, šeit izaugušie taimiņu, foreļu un nēģu mazuļi nonāk tieši Gaujas baseina upēs.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā vietā, kur tagad atrodas zivjaudzētava “Brasla”, ap 1927. gadu uz Braslas upes uzbūvēja hidroelektrostaciju. Interesanti, ka ūdens uz HES turbīnām no uzstādinājuma nāca pa divām – ar 1,6 un 2 metru diametra – koka caurulēm, Abi šie caurplūdes rori bija gatavoti no spundētiem dēļiem un ik pa 50 centimetriem savilkti ar dzelzs stīpām. Šeit ražoja elektrību brīvajā Latvijā, arī Otrā pasaules kara laikā un vēl pēc kara, kad jau bija Latvijas PSR. Līdz padomju zinātnei labpatikās mainīt šīs vietas ekonomisko orientāciju – Braslas HES vietā tika izlemts ierīkot aklimatizācijas staciju lašveidīgām zivīm un vēžiem no visas varen plašās dzimtenes... Visas hidroelektrostacijas iekārtas demontēja, toties uz šejieni sāka vest no PSRS Tālajiem Austrumiem lašveidīgās zivis, piemēram, kuprlašus jeb gorbušas (Oncorhynchus gorbuscha), kā šīs zivis sauc gan igauņi, gan lietuvieši. Mēģinājums piejaucēt kuprlašus Latvijas apstākļiem neizdevās, toties tieši no Braslas vispirms uz Primmas ezeru Salacgrīvas pusē un pēc tam tālāk pa visu mūsu valsti šodien jau izplatījies tolaik ciemos atbraukušais Amerikas signālvēzis – visbīstamākā invazīvo vēžu suga, kas būtiski apdraud vietējo vēžu populācijas un izplata vēžu mēri...

Zivju audzēšana zem dažādiem jumtiem

1970. gadā šeit, uz Braslas, sāka strādāt valsts zivjaudzētava, tā turpināja savu darbu arī neatkarīgajā Latvijā, un tikai 2004. gada 8. novembrī tika likvidēts valsts uzņēmums zivju audzētava “Brasla”. Reāli toreiz zivjaudzētava tikai pārgāja Zivju resursu aģentūras kompetencē, bet pēc aģentūras likvidācijas 2010. gadā, apvienojoties laboratorijai un valsts zivjaudzētavām, izveidojās zinātniskais institūts “Bior”, pilnā nosaukumā Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “Bior”Šobrīd zivju resursus Latvijā pavairo saskaņā ar Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānu 2021.–2024. gadam, kurš balstīts uz institūta “Bior” izstrādātajām rekomendācijām. Taimiņu audzēšanas nišā strādā institūta zivjaudzētavas “Kārļi” nodaļa “Brasla”, ko vienkāršības labad varam droši saukt par zivjaudzētavu “Brasla”. Šeit izaudzētos taimiņu mazuļus saskaņā ar “Bior”zinātnieku norādījumiem audzētāji laiž vairākās Gaujas baseina upēs – lielākoties Gaujā Carnikavā, Līgatnē un Murjāņos, bet dažkārt arī Braslā un Amatā.

 

   Zivju mazuļu simti, varbūt pat tūkstoši, baseinā pat netaisās pozēt – te ir nerimstoša kustība, nedaudz fotokameras klātbūtnes sanervozēta nepārtraukta zivju deja...

Viss sākas ar mammu tīklā  

Taimiņus zvejo Carnikavā zvejnieki, saķerot vaisliniekus, kuri tiek noslaukti, paņemot ikrus un pieņus. Vēl nenobriedušie taimiņi līdz slaukšanas kondīcijas sasniegšanai nokļūst zivjaudzētavas “Brasla” baseinā. Šeit ir vienīgā vieta Latvijā, kur iespējams ķert pašu izlaistos taimiņus. No vienas taimiņu mammas var iegūt līdz pat 700 mililitriem tilpumā jeb skaitā līdz 10 tūkstošiem ikru. Ja sakrīt vairāki apstākļi (laba mamma, piemērota ūdens temperatūra u.c.), apaugļoties var pat visi ikri. Mākslīgo apaugļošanu veic speciālos traukos, noteiktu laiku jaucot ikrus kopā ar pieņiem. Gan ikru un pieņu kopā jaukšanu, gan pēc tam ikru skalošanu veic lēnām un plūstoši, pēc tam apaugļotos ikrus ievieto speciālās kastītēs, kur tie nākamajā pavasarī izšķilsies. Tam pa vidu vēl ļoti skrupulozs darbs – ik pa laikam ikri jātīra, jāpāršķiro, ņemot laukā bojātos vai tukšos. To ļoti uzmanīgi, lai nepieskartos blakus esošajiem ikriem, dara ar pinceti! Marta beigās, aprīlī sāk attīstīties taimiņu kāpuri, maijā jau tie pamazām sāk ēst. Starp citu, taimiņš ir daudz tramīgāks par savu pusmāsu foreli, tāpēc zivjaudzētavā ļoti uzmana, lai mazo taimiņu baseinus neviens lieki ar savu klātbūtni netraucētu...

“Brasla” audzē taimiņu smoltus. Mazais taimiņš jeb smolts izaug no iepriekšējā rudenī – oktobrī, bet biežāk novembrī – ņemtajiem ikriem. Pirmajā gadā zivs sasniedz svaru no  grama līdz trim, bet pēc tam nākamajā gadā mazais taimiņš sasniedz jau 15 vai 20 gramus. Protams, ne visas zivtiņas aug vienlīdz ātri, bet taimiņa standarts noteikts 15 grami. Tas nozīmē, ka taimiņš sasniedzis smoltifikāciju – stāvokli, kad zivs fiziski sasniegusi laiku, kad tai jādodas uz jūru. Ja zivjaudzētavu “Brasla” savā ziņā var uzskatīt par taimiņu bērnudārzu, tad šeit paaugušies sīkuļi, nonākuši jūrā, kur ūdenim optimāla temperatūra un kur fizioloģiski taimiņš var sākt augt ātrāk, jau pirmajā gadā var sasniegt pat kilograma svaru!

Rezumējot var teikt, smolts apzīmē to stadiju, kad zivs – tobrīd tā jau sāk kļūt sudrabaina – gatava doties uz jūru un paciest sāļumu, tāpēc smoltifikāciju var saukt arī par taimiņu kalibrēšanu. Kas neatbilst kalibram, tos, protams, arī izlaiž upēs – kamēr tiek aizvesti un izlaisti upēs lielākie taimiņi, tikmēr tie mazākie taču paaugušies! Parasti taimiņus izlaiž Gaujā pie Carnikavas un Murjāņiem, tur jūra tuvāk, taču sava daļa tiek arī Braslai. Pavasarī taimiņi aug ļoti ātri – no 10 gramiem aprīlī jau maijā taimiņam smoltifikācijai atbilstošie 15 grami.

 Aizpeld jūriņā!

Zinātnieki iesaka taimiņus izlaist upē, kad ūdens temperatūra sasniegusi 10 grādus. Monitoringa upe zivjaudzētavai “Brasla” ir Salaca, tajā visu gadu stāv īpašs smoltu murds. Pēc tur gūtajiem novērojumiem tad arī top zinātnieku rekomendācijas. Katru gadu taimiņu izlaišanas laiks var atšķirties. Visus izlaistos taimiņus iezīmē, ar šķērītēm nogriežot tauku spuru. Tas tiek darīts ziemā, kad ūdens temperatūra ir ap nulli. Te jāatgādina, ka zivjaudzētavā “Brasla” zivju mazuļus audzē recirkulācijā, caurplūdes sistēmā – apmēram 300 litri sekundē – izmantojot Braslas ūdeņus. Tā nu sanāk, ka audzētavā un upē ūdens – gan pēc temperatūras, gan ar visiem mikroorganismiem, gan iespējamu piesārņojumu un arī parazītiem – vienāds. Tāpēc audzētavā ūdenim regulāri tiek veikta dezinfekcija, lielākoties izmantojot sāli un atsevišķās situācijās arī hloru saturošus līdzekļus. Tā var iztikt bez antibiotikām, un zivis “Braslā” izaug veselīgākas. Atliek vien tāds sīkums, kā tramīgo taimiņu atļautajā laikā upē noķert!

 

   Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Dabai ir vieta arī pilsētā

05.04.2022 Aiga Evertovska
NOVADI ZAĻO                         
FOTO: Ziedošas pļavas labi var iekļauties arī pilsētas ainavā, kā tas ir, piemēram, Salaspilī.

Teju ikviens ir pamanījis – jo zaļāka pilsēta, jo patīkamāk tajā uzturēties. Mūsdienās daudziem gribas apvienot rosīgo pilsētas dzīvi ar mierinošo dabas tuvumu. Rūpes par dabu un zaļais dzīvesveids arvien vairāk ietekmē arī pilsētvides plānošanu un vēlmi pēc dabas klātbūtnes.

Ieguvums dabai un cilvēkam


   Dabas daudzveidības saglabāšanai pilsētās ir daudz dažādu aspektu, daļu no tiem izceļ Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode: “Tas ir jautājums ne tikai par dabas aizsardzību, bet ieguvumu iedzīvotājiem. Zaļās zonas nodrošina tīrāku gaisu, svelmainās dienās spēj pazemināt gaisa temperatūru, samazina trokšņus, palīdz absorbēt lietusūdeņus. Un, protams, piedāvā atpūtas iespējas, jo ne visiem iespējams doties ārpus pilsētas.” Par zaļo infrastruktūru Eiropas valstīs tiek domāts arvien vairāk, un G. Strode uzsver, ka arī mūsu pašvaldībās tiek ieviesti dažādi projekti un risinājumi var būt ļoti dažādi. Latvijas pilsētas jau ir samērā zaļas, caur daudzām plūst upes. Tālab drīzāk jādomā nevis par ko jaunu, bet esošo zaļo teritoriju saprātīgu apsaimniekošanu, īpaši upju, ezeru krastu sakārtošanu, kur ir liela sugu daudzveidība.

G. Strode atklāj, ka ir sugas, kas apdzīvotās vietās saglabājas pat labāk nekā laukos. Tas tāpēc, ka intensīvi lauksaimniecībā izmantotajās platībās ir mazāk apputeksnētāju, ziedošo augu, arī vecu koku. Nav noslēpums, ka dravas var turēt arī pilsētās, piemēram, uz jumtiem, un dažreiz tur medus vācējām ir pat labvēlīgāki apstākļi nekā blakus apstrādātiem laukiem. Daļa sugu pielāgojušās cilvēkam un izmanto to pašu vidi, jo dabiskā ir zudusi vai izmainīta. Teiksim, ir putnu sugas, kuru daļa populācijas pieradusi dzīvot pilsētās.
   Bieži dzirdēts teiciens “Daba ienāk pilsētā”, bet G. Strode uzsver, ka patiesībā drīzāk ir otrādi. Pilsētām izplešoties, cilvēks ienācis dabas teritorijā un dzīvnieki kļūst par pilsētniekiem. Cilvēku attieksme pret to ir dažāda, svarīgākais – atrast līdzsvaru. “Protams, nav normāli, ja pa ielām klīst meža dzīvnieki, kas rada riskus drošībai. No otras puses – nevajadzētu būt pārsteigtiem, sastopot, piemēram ezi vai vanagu. Visbiežāk cilvēki paši rada apstākļus, lai dzīvnieki ienāktu pilsētā, bet pēc tam sūdzas par neērtībām. Tāpēc galvenais ir atcerēties – ja gribam darīt labu dabai un sev, savvaļas dzīvniekus un putnus nebarot un “nebāzties” virsū!” atgādina eksperte.

Noskūts mauriņš vai dabiska pļava?

   Pēdējos gados aktualizējusies arī zālienu kopšana pilsētās. G. Strode norāda, kas tas atkarīgs no katras pašvaldības vēlmēm apsaimniekot zaļo zonu. “Sabiedrības viedokļi var būt kardināli atšķirīgi – dažiem vajag gludi skūtu mauriņu, citi vēlas ļaut vaļu dabai. Arī šeit svarīgi atrast līdzsvaru. Daudzi neaizdomājas, ka ar pārlieku lielu sakopšanu nodarām drīzāk ļaunu. Rezultātā varam redzēt, ka pārāk bieži pļautās vietās karstās vasarās zāle izdeg… Arī Latvijā ir pilsētas, kur lielāku platību noganīšanai izmanto lopus, savukārt šādas vietas piesaista tūristus. Variantu ir ļoti daudz, bet visam jāiet kopsolī ar sabiedrības izglītošanu.”
   Līdzīgi uzskata arī pilsētplānošanas eksperts, uzņēmuma SIA “Grupa93” vadītājs Neils Balgalis: “Pasaule kopumā cenšas skatīties veselīga dzīvesveida virzienā, tāpēc arī pilsētas kļūst zaļākas. Dabas daudzveidības saglabāšana ir tikpat nozīmīga kā tehniskā infrastruktūra. Pamazām mainās arī cilvēku attieksme pret pilsētu parkiem – ja kādreiz par skaistiem uzskatījām ideāli sapucētus mauriņus un sagrābtas lapas, tad tagad saprotam, ka atsevišķās vietās ir vērtīgi atstāt dabas stūrīšus, kas patiks arī kukaiņiem un putniem. Šī tendence kļūs arvien plašāka, bet tas, protams, nenozīmē, ka pilsēta jāpārvērš džungļos. Latvijā ir brīnišķīgas iespējas, jo pie daudzām pilsētām jau ir meži, upes, tikai vairāk jādomā par to pieejamību un gudru apsaimniekošanu.”
   N. Balgalis uzsver, ka pēdējie 50–70 gadi bijuši virzīti uz auto attīstību, bet arī tas pašreiz mainās. Cilvēki arvien vairāk tiek mudināti pārvietoties ar kājām, velosipēdu. Tātad jādomā, kā dažādot ikdienas maršrutus. Kāpēc gan pilsētas apstādījumos nevarētu izmantot ne tikai dekoratīvus augus, bet, teiksim, augļu kokus un krūmus? Vēl viens ieteikums – zaļās teritorijas veidot skolu apkārtnēs un iekļaut izglītības procesā.
   Viens no piemēriem, kā pašvaldības iesaistās dabas saglabāšanā, ir pērn Valmierā, Dīvaliņa pļavās, izveidotā dabiskā pļava festivālam “GreenFest”. Tādējādi tika pievērsta uzmanība dabisko pļavu daudzveidībai pretēji kultivētā zāliena vienveidībai. Šī ir atsevišķa iniciatīva, bet Valmieras novada Nekustamā īpašuma apsaimniekošanas pārvaldes Dabas resursu pārvaldības nodaļas vadītāja Iveta Ence apliecina, ka Valmiera arī kopumā ļoti pievērš uzmanību dabiskās vides saglabāšanai, it sevišķi tāpēc, ka tā ir pilsēta, kurā ūdeņi un zaļās teritorijas aizņem trešdaļu platības. Piemēram, veidojot teritoriālo plānojumu, noteikts, ka palieņu zonās pie Gaujas nav ļauta apbūve. Tas nodrošina ne vien sugu daudzveidību, bet novērš plūdu riskus. Savukārt, rūpējoties par senajiem pilsētas kokiem, vispirms plānots veikt padziļinātu izpēti, uz kuras pamata tiks veikta to sakopšana.
   Tikmēr Latvijas Dabas fonds (LDF) par šīgada dzīvotni izvēlējies pilsētu, jo Latvijā 68% iedzīvotāju mīt pilsētās, kuru vides kvalitāte top aizvien nozīmīgāka. Fonds šogad īpaši rosina ikdienas gaitās saklausīt putnus, vērot augus un par atradumiem pilsētās ziņot dabas novērojumu portālā dabasdati.lv. “Turklāt nav tādas sugas, par ko nebūtu vērts ziņot, jo reizēm tieši par biežāk sastopamajām sugām dati grūtāk pieejami nekā par ļoti retajām,” uzsver pārstāvji. Pērn LDF sāka arī 20 pilsētas pļavu veidošanu Rīgā un šogad to tīkls tiks paplašināts, jo interese par to pieaug arī citās pilsētās.

EKSPERTE

Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova:
   – Pilsētās līdzās cilvēkam ir pārsteidzoši liela dabas dažādība. Pirmās vietas, kas nāk prātā, protams, ir parki un apstādījumi, bet jāizceļ vēl citas. Tā, piemēram, unikālas miera ostas ir kapsētas. Tur parasti ir lieli, veci koki, kas ir mājvieta neskaitāmām radībām un organismiem. Latvijas dabā nemaz vairs tik bieži nav sastopami veci platlapju koku meži! Tāpēc liela vērtība ir piepilsētu meži. Diemžēl tajos pārlieku daudz uzkrājas barības vielas, ko atstāj mūsu četrkājainie draugi un cilvēki, kad saveduši dārzā nogrābtās lapas, tāpēc priežu mežos veidojas biezs korinšu un kļavu pamežs. Tādējādi kļūst mazāk skaisto meža augu, piemēram, silpureņu, melleņu, brūkleņu. Nozīmīgi ir ezeri un upes, kā arī krastmalas. Ja ielūkojas vērīgāk, dabas daudzveidību varam ieraudzīt visur.
   Ir dažādi veidi, kā ikviens pilsētnieks var rūpēties par bioloģisko daudzveidību sev blakus un vienlaikus dot ieguldījumu savā veselībā. Ienesiet dabu pie sevis! Kaut vai veidojot mazas balkona dobītes. Stādiet baziliku, piparmētru, pētersīļus un krāšņumpuķes! Tā būs gan saikne ar dabu, gan iepriecinās bites, taureņus un citus apputeksnētājus. Protams, vēlreiz jāatgādina par savas apkārtnes sakopšanu un atkritumu savākšanu. Var ierīkot savvaļas augu saliņas pagalmā, piemēram, atstāt retāk pļautus stūrīšus. Brīnišķīga iniciatīva ir urbāno jeb kopienas dārzu veidošana. Tādi ir, piemēram, Liepājā un Siguldā. Tas rosina gan būt dabai draudzīgam dažādos veidos, piemēram, veidojot kompostu un samazinot atkritumu daudzumu, gan komunicēt un vairot pozitīvas emocijas. Dažādām institūciju un biedrību zaļajām iniciatīvām nevajadzētu pretoties, jo no tā ieguvēji esam mēs paši.

PDF Novadi Zalo APRILIS 2022 2lapa

Lasīt vairāk

Mežs – tie nav tikai koki

05.04.2022 Daina Tāfelberga / Lailas Liepiņas foto

NOVADI ZAĻO

"Druvnieku" saimnieki Silvija un Rūdolfs Paegles savu mežu apsaimnieko ar domu par ilgtspējīgu nākotni.

Bioloģiskā daudzveidība attiecas uz plašu ekosistēmu, tā ietver visas dzīvās būtnes, ieskaitot augus, dzīvniekus, sēnes un mikroorganismus, kuru lielai daļai dzīvotne ir mežs. Cilvēka pārmērīga rosība, neatbilstoša saimniekošana, bet īpaši mežistrāde ir viens no lielākajiem draudiem. Taču arī mūsdienās mežu var apsaimniekot, nenodarot pāri dabai un vienlaikus gūstot ekonomisko labumu.

Gadu gaitā izglītojušies

   Mežs klāj vairāk nekā pusi no Latvijas teritorijas, un 53% no tā pieder privātajiem mežu īpašniekiem. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas, redzot, kas notiek ar denacionalizētajiem, atgūtajiem vai atpirktajiem īpašumiem, viņu virzienā izskanēja daudz pārmetumu: drīz visi meži būs izcirsti, to vietā veidojas tuksnesis, pazūd ogu un sēņu vietas, viss nocirstais tiek eksportēts u.tml. Tā tomēr nav noticis. Gadu gaitā daudzi meža īpašnieki izglītojušies, guvuši pieredzi un labu praksi ilgtspējīgā apsaimniekošanā. Meža īpašnieku biedrības (MĪB) statistika vēsta, ka pēdējos simts gados gandrīz visos mežos ir notikusi vai notiek mežsaimnieciskā darbība. Taču kopš 1935. gada mūsu valsts ir ievērojami mežaināka – meža platība ir pieaugusi uz pusi (no 1,75 milj. ha līdz 3,4 milj. ha 2020. gadā), bet tajos esošās koksnes krāja pat četrkāršojusies – no 176 līdz 682 milj. m3, kas veido nozīmīgu oglekļa glabātuvi. Mazumā noteikti nav gājušas citas dabas bagātības. Mežizstrāde ik gadus notiek tikai ap 1,5% no kopējās mežu platības, kas nozīmē, ka sēņošanai un ogošanai piemērotu vietu Latvijā netrūkst – sēnes var atrast gan jaunaudzēs, gan vecākos mežos.

Stādīja pašu rokām

   Šobrīd Latvijā meža platības ir stabilas – visi izstrādātie meži tiek atjaunoti, līdz ar to kopumā mežus veido dažādās attīstības stadijās esošas mežaudzes. To apliecina arī konkurss “Sakoptākais mežs”, ko jau piecus gadus rīko MĪB ar mērķi apzināt labas mežsaimniecības prakses, popularizēt ilgtspējīgu saimniekošanu, veicinot sabiedrības izpratni par dabas daudzveidības nozīmi. Pagājušajā gadā par konkursa uzvarētājiem un līdz ar to arī par nozares gada balvas “Zelta čiekurs 2021” laureātiem kategorijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu” kļuva Kuldīgas novada Rudbāržu pagasta “Druvnieku” īpašnieki Silvija un Rūdolfs Paegles. Abi kopj 30 hektārus, no kuriem lielākā daļa 12 gados pašu rokām apstādīta ar eglēm un bērziem. Pirms tam tā bija nevienam nevajadzīga lauksaimniecības zeme, kas tagad pamazām, atbilstīgi dabas ritumam veidojas par skaistu mežu.
Latvija atrodas hemiboreālo mežu zonā, kurā mežam ir raksturīga pašatjaunošanās – ja cilvēks pamet šo vietu vai attīstoties kādam sauszemes biotopam, ar laiku tas vienmēr izveidosies par mežu. Likums liek pēc kailcirtes mežu atjaunot piecos gados (ir atsevišķi izņēmumi). To var darīt divos veidos: stādot vai atstājot dabiskai atjaunošanai. Bioloģiskās daudzveidības nolūkos tiek ieteikts ļaut, lai jaunie kociņi paši iesējas un aug, tādējādi netiek izjaukta ekosistēma. Taču tas zemes gabals, pie kura Paegles varēja tikt, bija kā tīrelis ar tik nabadzīgu augsni, kurā nekas neaug. Dažs pat esot brīnījies, ko Paegles tur darīs? Lai arī nevienam nevajadzīgs zemes gabals, pārdevējs prasījis bargu naudu. Tas bija laikā, kad latvieši apjauta, ka zeme ir kapitāls. Tā kā naudas nebija, Silvija nolēma braukt strādāt uz ārzemēm, lai Rūdolfs beidzot īstenotu sava mūža sapni – audzētu mežu. Tā sieva pelnīja naudu, tikmēr vīrs ar dēlu ņēmās pa mājām, kopa bioloģisko zemnieku saimniecību un stādīja jaunu mežu. “Katru kociņu ar mīlestību apčubināja,” tā Silvija. “Tas bija diezgan smags darbs. Rūdolfam jau 87 gadi, bet viņš vēl iet un darbojas. Var jau būt, ka tas tieši spēku un mundrumu dod. Arī tādā veidā mežs dod labumu, tikai tas nav naudā saredzams.”

Lai tik aug!

   Uzzinot par uzvaru konkursā “Sakoptākais mežs”, saimnieki atrunājās, ka neesot jau gan tādu ievērību pelnījuši, jo Latvijā ir daudz lielu un skaistu īpašumu. Turklāt viņi uzskata, ka joprojām pastāv tendence no meža gūt pēc iespējas lielāku peļņu naudas izteiksmē, nenovērtējot, ka ir vēl citas bagātības, kas tādējādi tiek zaudētas. “Meža mūžs nav salīdzināms ar viena cilvēka dzīves ilgumu,” teic R. Paegle. “Būtībā mežs ir mūžīgs, bet cilvēks pat 100 gadus tikai ļoti retais spēj nodzīvot, kur nu vēl līdz sirmam vecumam nostrādāt. Ko viņš daudz savas dzīves laikā var izdarīt? Laukos redzam, kā simtiem hektāru valsts meža nocērt pa tīro. Naudas dēļ velk pēdējo no dabas ārā. Mans mazais mežiņš ir protests pret pašreizējo dabas izmantošanu. Bet redz, kā sanāk, – cilvēks savā niecīgajā mūžā var tam mūžīgajam kaitēt. Un vienlaikus pats sev. Mežs jau nav tikai koki – arī augi, dzīvnieki, putni, lielāki un mazāki kukainīši. Es atbalstu mūžameža ideju, nevis plantāciju kokaudzēšanu.”
Trīs hektāros “Druvnieku” zemē ir biotops. Likums neuzliek īpašus pienākumus, jo aizsargājamās sugas atklātas tikai nesenajā Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu kartēšanā, kas pirms pāris gadiem norisa Latvijā. Speciālisti ar pieredzi meža ekoloģijā apsekoja visus nogabalus, kuros pēc dažādām pazīmēm varētu būt pamats šādu biotopu identificēšanai, bet tālāko atstājot paša īpašnieka ziņā. Saimnieks varot izvēlēties, ko turpmāk ar šo nogabalu darīt: izmantot lauksaimniecībai, stādīt kokus vai nedarīt neko, tikai noteiktā laikā nopļaujot, lai saņemtu kompensāciju, ja tāda pieteikta. Savukārt citā īpašuma daļā, kur jau bija mežs, veikta inventarizācija un atklātas simtgadīgas egles, ko taksators ieteicis ar steigu cirst nost. Bet Rūdolfs nolēmis nevienu koku tur neaiztikt: “Lai aug! Kaut gan simtgadīga egle jau sen pāraugusi. Bet aug un attīstās pārējā daba. Tas būs mans pienesums ekoloģijai.”

Ne likums, bet domāšana

   Rūdolfam ir nepabeigta augstākā izglītība mežsaimniecībā, un viņš gan pieredzē balstās, gan interesējas par jaunāko informāciju, pētījumiem un atziņām. Izmantots arī Eiropas atbalsts no dažādiem projektiem. Runājot par likumdošanu, mežkopis atzīst, ka ar likumu vien neko nevar vērst tā vai citādi, ja nemainās cilvēka domāšana. Mežs, lauks, pļava nav ala, kur nejūt apkārtējo ietekmi. Lai kā dabai labvēlīgais saimnieks saimnieko un sargā biotopu savā īpašumā, līdz tam var nonākt piesārņojums no pesticīdiem, ko turpat blakus kaimiņu lielsaimnieks uz sējumiem izsējis. Likumā stingri reglamentēts laiks, teritorijas, buferzonas miglošanai, bet tas ķīvīšu pāris, ko vēl viņdien Rūdolfs redzējis savā pļavā, uz vietas visu laiku nesēdēs. Savukārt Silvija piebilst, ka arī viņi nedzīvo atrauti no pasaules. Tāpat kā ikviens iedzīvotājs, arī viņi jūt dzīves dārdzības pieaugumu, degvielas un energoresursu cenu straujo cēlumu. Viņiem jāuztur māja, bioloģiskā saimniecība, jāturpina kopt un stādīt mežu, jo ik ziemu jaunajā audzē stirnas un zaķi pamanās sastrādāt nedarbus. Pret dzīvnieku postījumiem kociņi netiek apstrādāti, tāpēc jārēķinās, ka pavasarī atkal būs jāpērk stādi un jāpārstāda. Taču, rūpīgi apdomājot ekoloģisko vērtību, saimnieki šodien mežā strādā tā, lai gūtu labumu, vienlaikus saglabājot iespējas arī rītdien izmantot meža vērtības.

PDF Novadi zaļo Aprīlis 2022 1lapa

Lasīt vairāk